Zemgales pilskalni ir zemgaļu būvēti nocietinājumi Zemgales pakalnos, kas tika izmantoti pilsnovadu pārvaldei un patvērumam bruņotu konfliktu gadījumā.
Vēsture
Rakstītas ziņas par Zemgales pilskalniem atrodamas no 13. gadsimta. No tā laika dokumentiem noprotams, ka pastāvēja deviņi zemgaļu pilsnovadi vai zemes: Upmale, Dobele, Tērvete, Silene, Spārnene, Dobene, Žagare, kā arī Saulenes un Upītes robežnovadi tagadējā Lietuvas teritorijā. 1254. gadā Upmales un Zemgales zemes sadalīja Livonijas ordenis un Rīgas bīskapija. Pēc Zemgaļu sacelšanās (1259) apspiešanas 1290. gadā daļa zemgaļu (hronika min ap 100 000 cilvēku, taču šis skaitlis, iespējams, ir stipri pārspīlēts) nepakļāvās vāciešiem un, nodedzinājuši savu pēdējo pili Sidrabeni (pie Jonišķiem) pārcēlās uz Lietuvas dižkunigaitijas zemēm.
1998. gada 29. oktobrī Latvijas Republikas Kultūras ministrija izdeva rīkojumu Nr. 128., kurā bija uzskaitīti šādi Zemgales pilskalni — Valsts un vietējas nozīmes arheoloģijas pieminekļi:[3][4][5]
Pilveru pilskalns — Bārbeles pagasts, pie bijušajiem Pilveriem un bijušajām Kapūnēm, nr. 309.
Aužeļu pilskalns ar apmetni — Ceraukstes pagasts, pie Aužeļiem, nr. 316.
Bruknas pilskalns — Dāviņu pagasts, pie Bruknām, bijušās Bruknu muižas, nr. 324.
Kamardes pilskalns — Gailīšu pagasts, Mūsas kreisajā krastā uz ziemeļiem no Paliepām un Alejniekiem, nr. 327.
Mežotnes pilskalns ar senpilsētu — Rundāles pagasts, pie Mežotnes baznīcas, nr. 354.