Kalkūnes pilskalns (arī Baltkāju pilskalns, Napoleonova gora)[1] atrodas Augšdaugavas novadā, Kalkūnes pagastā, 800 m uz ziemeļaustrumiem no Birkeneļiem.
Kalkūnes pilskalns ir viens no Augšzemes pilskalniem un tā apdzīvotība attiecās uz agro un vidējo dzelzs laikmetu. Pilskalnu neapšaubāmi apdzīvojušas baltu ciltis, tomēr sīkākas ziņas par iemītnieku etnisko sastāvu nav zināmas.
Raksturojums
Pilskalns ir savrups, zemienē situēts 12 m augsts austrumu — rietumu virzienā orientēts, kokiem apaudzis kalns. Tā malas jau no dabas ir pietiekami stāvas, bet lēzenākā austrumu nogāze bijusi nocietināta ar terasi, kuras paliekas mūsdienās vairs nav droši konstatējamas. Pilskalna plakums ilgstoši arts.[2] Visapkārt pilskalnam ir apmetnes kultūrslānis. Pārbaudes šurfējumos pilskalnā noskaidrots, ka kultūrslānis ir līdz 0,6 — 0,7 m biezs. Tajā atrastas bezripas švīkātās, gludās un gludinātās keramikas lauskas. Apmetnē intensīva kultūrslāņa biezums ir 0,4 — 1,0 m. Te iegūtie atradumi varētu tikt attiecināti, kā sprieda J. Graudonis, uz mūsu ēras 1. gadu tūkstoša pirmo pusi vai nedaudz vēlāku laiku. Ar to pašu vai nedaudz agrāku laiku datējams arī kultūrslānis pilskalnā.
Vēsture
Baltkāju pilskalnu pirmais ir reģistrējis Augusts Bīlenšteins 1882. gadā. 1926. gadā, savas Zemgales un Augšzemes pilskalnu apzināšanas ekspedīcijas laikā, pilskalnu uzmērīja un aprakstīja Ernests Brastiņš. 1968. gadā Jāņa Graudoņa vadībā pilskalnā un tā pakājē esošajā apmetnē tika izdarīti pārbaudes šurfējumi, kas ļāva noskaidrot pilskalna aptuveno datējumu.
Par pilskalnu ir zināmi vairāki nostāsti, kas visi saistās ar 1812. gada karu. Pēc viena šāda nostāsta pilskalnu ar cepurēm esot sanesuši franču karavīri, bet kalnā atrodamās keramikas lauskas esot franču karavīru tabakas kārbiņu paliekas. Stāsti par pilskalnā apslēptu mantu ir aktuāli arī mūsdienās, un vairākās vietās pilskalnā vēl nesenos laikos ir bijušas mantraču izraktas bedres.
Foto galerija
Atsauces
Ārējās saites
