E. Brastiņa piemineklis Rīgā, Kronvalda parkā līdzās Kongresu namam pie pilsētas kanāla. Priekšpuse.E. Brastiņa piemineklis Rīgā, Kronvalda parkā līdzās Kongresu namam pie pilsētas kanāla. Aizmugure.
Ernests Brastiņš (dzimis 1892. gada 19. martā, miris 1942. gada 28. janvārī) bija gleznotājs, mākslas teorētiķis, publicists, pilskalnu pētnieks, Dievturu draudzes izveidotājs un dižvadonis; tēlnieka Arvīda Brastiņa brālis. Pievērsās tēlotājai un lietišķajai mākslai, latviešu vēstures izpētei, tautastērpu un rotu ornamentikai, kultūrpolitikai. Pēc Latvijas okupācijas apcietināts, deportēts un noslepkavots Krievijā.
1921. gadā sāka strādāt par Kara muzeja vadītāju Rīgā. Viņš bija pirmais, kurš sākot ar 1922. gadu, ik vasaru apmeklēja un pētīja Latvijas pilskalnus, apmeklēdams visus tobrīd zināmos 282 pilskalnus un izdodams četras grāmatas par Latvijas pilskalniem ar mērījumiem, kartēm, aprakstiem, fotogrāfijām, kam joprojām ir fundamentāla nozīme mūsdienu Latvijas pilskalnu pētniecībā.[nepieciešama atsauce]
Sāka strādāt jaundibinātajā Latviešu folkloras krātuvē (LFK), kuras pirmais sagatavotais zinātniskais darbs bija "Latvju Dainu" (LD) mitoloģisko jēdzienu rādītājs, ko 1926. gada otrajā pusē izveidoja Ernests Brastiņš.
1926. gada 26. jūlijā viņš piereģistrēja Garīgo lietu pārvaldē “Latvijas Dievtuŗu Draudzi” — ko pats definēja par senlatviešu reliģijas atjaunojumu,[1] — kļūstot par draudzes pirmo dižvadoni. Draudzei bija cieši sakari ar galēji labējām nacionālistiskajām organizācijam "Ugunskrusts" un "Pērkonkrusts".[nepieciešama atsauce]
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 6. jūlijā E. Brastiņu apcietināja un izsūtīja uz PSRS. Viņš tika apsūdzēts kā "sociāli bīstams elements, būdams dievturu organizācijas vadītājs, veica kontrrevolucionāru darbību, uzturēja sakarus ar organizāciju "Pērkonkrusts".[3] Izsūtījumā 1941. gada 27. decembrī piespriests nāvessods, nošauts 1942. gada 28. janvārī.[4]
Piemiņa
2006. gada 28. oktobrī Rīgā, Kronvalda parkā līdzās Kongresu namam pie pilsētas kanāla, atklāja pieminekli Ernestam Brastiņam. Ir uzstādīta arī piemiņas zīme Straupes pagastā pie "Lapaiņu" mājām, kur dzimis Ernests Brastiņš. Darbojas arī Ernesta Brastiņa fonds "Savieši".
Bibliogrāfija
Brastiņš E., Cerokslis: Dievturības katēchisms. — ASV Latvju dievtuŗu sadraudze: Čikāga, 1966. 71 lpp.
Brastiņš E., Latvju Dievadziesmas. — ASV Latvju dievtuŗu sadraudze, 1980.
Brastiņš Ernests. Latvju tikumu dziesmas. — [Atkārt. izd.] Zvaigzne ABC: Rīga, 1996. 215 lpp. ISBN 9984-560-27-9
Brastiņš E., Gadskārtas dziesmas, — Latvju dievtuŗu draudze, Rīga, 1929.
Brastiņš E., Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana. — Junda: Rīga, 1994. 103 lpp. ISBN 9984-01-007-4
↑Kā uzskata pētniece A. Misāne, E. Brastiņa piekoptie un rekonstruētie pirmskristīgie kulti nav uzskatāmi par pagānisma izpausmēm. A. Misāne uzskata par maldīgu E. Brastiņa pieskaitīšanu pie “neopagāniem”. Sk. plašāk: Misāne A. Dieturība Latvijas reliģisko un politisko ideju vēsturē // Reliģiski-filozofiski raksti. — Rīga: LU FSI, 2006. — X. sēj. — 101. —117. lpp. Pretējs viedoklis ir Maskavas pētniecei S. Rižakovai. Sk. Sīkāk viņas rakstā: Рыжакова С. И. Dievturība. Латышское неоязычество и истоки национализма // Российская Академия наук. Институт Этнологии и антропологии. Исследования по прикладной и неотложной этнологии. —1995. — № 121. — С. 1-31.
Misāne A. Dievturība Latvijas reliģisko un politisko ideju vēsturē. // LU Reliģiski—filozofiski raksti, X /2005., 101.—117. lpp.
Mugurēvičs Ēvalds. Latvijas vēsturiskās ģeogrāfijas jautājumi Ernesta Brastiņa darbos. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992., Nr. 4., 16.—28. lpp.
Urtāns Jānis. Ernests Brastiņš — Latvijas pilskalnu pētnieks. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992., Nr. 4., 195.—200. lpp.
Bambals A. Dižvadoņa pēdas pazuda janvārī... (par Ernesta Brastiņa dzīvi un likteni) // Mājas Viesis. 2006. gada 27. janvāris.
Piemineklis Ernestam Brastiņam. // Kultūras Forums. 2006. gads. — 10. — 17.11.
.svg){kind=small}
