Armēnija (armēņu: Հայաստան; Hayastan), oficiālais nosaukums — Armēnijas Republika (Հայաստանի Հանրապետություն; Hayastani Hanrapetut’yun), ir valsts Eirāzijā, starp Melno jūru un Kaspijas jūru, Aizkaukāza dienvidu daļā. Tā robežojas ar Turciju rietumos, Gruziju ziemeļos, Azerbaidžānu austrumos, Irānu un Azerbaidžānai piederošo Nahčivanu dienvidos. Armēnija ir unitāra, daudzpartiju, demokrātiska nacionāla valsts un viena no senākajām civilizācijām pasaulē ar bagātīgu kultūras mantojumu. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Erevāna. Valsts valoda — armēņu valoda, aptuveni 98% iedzīvotāju ir armēņi.
No 9. līdz 6. gadsimtam mūsdienu Armēnijas un Turcijas teritorijā pastāvēja Urartijas jeb Urartu lielvalsts ar galvaspilsētu Tušpu (tagadējā Vana), kas vēlāk nonāca atkarībā no lielākajiem kaimiņiem — Asīrijas, Babilonas. Pēc tam tā bija satrapija Ahemenīdu Persijas impērijā, līdz to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. Armēnijas stratēģa Artašesa 189. gadā p.m.ē. dibināto valsti dēvēja par Lielarmēniju, lai atšķirtu to no t.s. Mazās Armēnijas, kas atradās pie Vidusjūras. 2. gadsimtā Armēnija kļuva par Romas impērijas provinci, 301. gadā valdnieks Trdats III (286—330) par valsts oficiālo reliģiju pasludināja kristietību. 387. gadā Lielarmēniju iekaroja un sadalīja savā starpā Bizantijas impērija un PersijasSasanīdu valsts, vēlāk lielākā daļa armēņu apdzīvoto apgabalu tika iekļauti Osmaņu impērijā.
Iedzīvotāju skaits Armēnijā sasniedz 3 238 000, no kuriem vairāk kā 1 miljons (vairāk par 35% kopējā iedzīvotāju skaita) dzīvo galvaspilsētā Erevānā. Pēc PSRS sabrukuma un Armēnijas neatkarības atgūšanas emigrācijas ietekmē iedzīvotāju skaits ir samazinājies.
Armēniju var uzskatīt par viennacionālu valsti, jo armēņi veido 97,9% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tomēr vēl lielāka daļa armēņu mūsdienās dzīvo ārpus savas etniskās dzimtenes, jo armēņu kopskaits pasaulē sasniedz 8 līdz 12 miljonus. Tam ir liela nozīme arī Armēnijas ekonomikā. Lielākās armēņu kopienas ārpus Armēnijas ir Krievijā (īpaši Maskavā), Francijā, Irānā, ASV, Gruzijā, Sīrijā (samazinājusies pilsoņu kara laikā), Libānā, Argentīnā, Austrālijā. Armēņu diasporas veidošanās sākotnēji lielākais vilnis ir saistīts ar Armēņu genocīdu (1915). Padomju laikā Armēnijā dzīvoja samērā daudz azerbaidžāņu (līdz 2,5%) un krievu, taču pēc neatkarības atgūšanas un saistībā ar karu Kalnu Karabahā to skaits strauji samazinājās, turklāt armēņu īpatsvaru valstī pastiprināja bēgļu ierašanās no Azerbaidžānas.
Tāpat kā armēņi ir dominējošā tauta, tāpat arī valsts valodaarmēņu valoda ir dominējoša, un to ikdienā lieto gandrīz visi valsts iedzīvotāji. Otrā izplatītākā Armēnijā ir krievu valoda, ko augstākā vai zemākā līmenī pārvalda 95% iedzīvotāju.
Armēnija ir senākā valsts pasaulē, kas pieņēmusi kristietību kā oficiālo valsts reliģiju (301). Tā valda Armēnijā arī mūsdienās, turklāt 93% kristiešu pieder tradicionālajai, ar citām kristīgajām baznīcām maz saistītajai Armēņu Apustuliskajai baznīcai.
Armēnija ir iedalīta 10 marzēs (reģionos), kā arī atsevišķs administratīvs statuss ir valsts galvaspilsētai Erevānai. Katru marzi pārvalda marzpets (marzes gubernators), ko amatā apstiprina valdība. Erevānas pārvaldnieks ir pilsētas mērs, kuru ieceļ valsts prezidents.
Armēnijas saimniecība lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo armēņu kapitālieguldījumiem un atbalsta,[4] 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 17,9% no IKP.[5] Pirms neatkarības atgūšanas Armēnijas saimniecība bija pamatā balstīta ražošanā — ķīmijas rūpniecībā, elektronikā, mašīnbūvē, pārtikas apstrādē, sintētiskās gumijas un tekstilrūpniecībā, kas bija atkarīgas no resursu piegādes no citām PSRS republikām. Valstī bija attīstīts moderns industriālais sektors, tika ražoti rūpniecības darbagaldi, tekstils un citas rūpniecības preces apmaiņā pret izejmateriāliem un enerģiju.[6]
Pirms PSRS sabrukuma 1991. gadā lauksaimniecība veidoja mazāk kā 20% no saražotā apjoma un šajā sfērā strādāja mazāk par 20% nodarbināto. Pēc neatkarības atgūšanas ievērojami palielinājās lauksaimniecības nozīme saimniecībā, līdz 1990. gadu beigām pieaugot līdz vairāk kā 30% no IKP un vairāk kā 40% no kopējā darbaspēka apjoma.[7] Šis lauksaimniecības nozīmes pieaugums tiek saistīts ar pārtikas nodrošināšanu iedzīvotājiem pārejot uz tirgus ekonomiku un citu rūpniecības sektoru sabrukumu 1990. gadu sākumā. Ekonomikai stabilizējoties un atsākoties izaugsmei, lauksaimniecības daļa IKP nokritās līdz nedaudz virs 20% (2006. gadā), lai arī lauksaimniecībā nodarbināto skaits saglabājās vairāk kā 40%.[8]
Erevāna ir Armēnijas ekonomikas un kultūras centrs
Armēnijā iegūst tādus derīgos izrakteņus kā varš, cinks, zelts un alva. Lielākā daļa enerģijas tiek iegūta, no Krievijas importējot degvielu, tai skaitā dabasgāzi un kodoldegvielu, ko izmanto Mecamoras atomelektrostacijā. Galvenais vietējais enerģijas avots ir hidroelektrostacijas. Apzināti neliela apjoma akmeņogļu, dabasgāzes un naftas krājumi, bet to ieguve vēl nav attīstīta.
Līdzīgi kā citās bijušajās PSRS republikās, saglabājušies tikai daži no PSRS laika lielajiem ražošanas uzņēmumiem. Ekonomiku papildus ietekmē 1988. gada Armēnijas zemestrīces sekas; tās laikā bojā gāja vairāk kā 25 000 iedzīvotāju un 500 000 palika bez pajumtes. Joprojām nav atrisināts konflikts ar Azerbaidžānu par Kalnu Karabahu. Azerbaidžānas un Turcijas robežu slēgšana smagi ietekmējusi saimniecību, jo Armēnija ir atkarīga no enerģijas un izejmateriālu piegādes no citām valstīm. Zemes ceļi caur Gruziju un Irānu ir nepietiekami un neuzticami. Laika posmā no 1989. līdz 1993. gadam IKP nokritās gandrīz par 60%, bet pēc tam turpināja izaugsmi.[7] Pēc nacionālās valūtas drama ieviešanas 1993. gadā tā pirmajos gados cieta no hiperinflācijas.
Tomēr Armēnijas valdība spēja ieviest plašas ekonomiskās reformas, kas ļāva ievērojami samazināt inflāciju un stabilizēja izaugsmi. 1994. gada pamiers Kalnu Karabahas konfliktā ļāva samazināt militāros izdevumus. Kopš 1995. gada piedzīvota ekonomiskā izaugsme un pēdējos gados inflācija saglabājusies pavisam neliela. Tradicionālos ekonomikas sektorus kā lauksaimniecība papildinājušas arī jaunas nozares kā dārgakmeņu apstrāde un dārglietu ražošana, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un nelielā mērā arī tūrisms (lielāko tūristu daļu veido diasporas armēņi).
Jaunas ēkas Ažapnjakas apkaimē Erevānā
Stabilā izaugsme ir piesaistījusi atbalstu no starptautiskām institūcijām kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, arī citas valstis ir izsniegušas aizdevumus. Aizdevumi tikuši izlietoti budžeta deficīta mazināšanai un valūtas stabilizēšanai; privātās uzņēmējdarbības atbalstam; enerģijas sektoram; lauksaimniecībai; pārtikas apstrādei; transportam; veselības un izglītības sektoram; zemestrīces skartā reģiona atjaunošanai. 2003. gada 5. februārī Armēnija pievienojās Pasaules tirdzniecības organizācijai. Joprojām kā viens no galvenajiem ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem saglabājas armēņu diaspora, kura finansē lielu daļu infrastruktūras un citu publisko objektu rekonstrukciju.
1994. gada jūnijā tika pastiprināts liberāls ārvalstu ieguldījumu likums, bet 1997. gadā pieņemts privatizācijas likums, kā arī izveidota programma valsts īpašumu privatizācijai. Joprojām aktuāla problēma ir bezdarbs, kas 2015. gadā bija 18,5%.[9] To ietekmē arī tūkstošiem bēgļu no Kalnu Karabahas konflikta.
Armēnijā populārākie sporta veidi ir cīņas sports, svarcelšana, džudo, futbols, šahs un bokss. Armēnijas kalnainas apvidus piedāvā labas iespējas nodarboties ar slēpošanu un klinšu kāpšanu. Tā kā valstij nav izejas uz jūru, ar daļu no ūdens sporta veidiem var nodarboties tikai ezeros, galvenokārt Sevanā. Augsto sasniegumu sportā starptautiskā līmenī Armēnija guvusi panākumus šahā, svarcelšanā un cīņas sporta veidos. Armēnija ir aktīva arī starptautiskajā sporta kopienā un ir pilntiesīga Eiropas Futbola asociāciju savienības (UEFA) un Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) locekle. Tajā notiek vispasaules armēņu sporta spēles.
Pirms 1992. gada armēņi olimpiskajās spēlēs piedalījās, pārstāvot PSRS. Šīs komandas sastāvā iegūtas vairākas medaļas, pirmo no tām ieguva Hrants Šahinjans, kurš 1952. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Helsinkos vingrošanā ieguva divas zelta un vienu sudraba medaļu.
.svg)
