Klinšu kāpšana ir sporta un aktīvās atpūtas veids, kur dalībnieki pārvar dabīgas vai mākslīgas vertikālas sienas. Vēsturiski attīstījusies kā militāra vai saimnieciska nodarbe, mūsdienās pastāv galvenokārt kā sportiska aktivitāte. No klinšu kāpšanas izveidojies atsevišķs sporta veids — kāpšanas sports — ir Starptautiskās Olimpiskās komitejas atzīts sporta veids.
Klinšu kāpšana kā šķēršļu pārvarēšanas veids pastāvējusi jau kopš seniem laikiem. Nepieejamās klintīs kāpts reliģiskos (nokļūšana svētās vietās, svētnīcās), militāros (izlūkošana, sakari), saimnieciskos (putnu olu vākšana, būvniecība) mērķiem. Uz Kraukļu klints Franku Šveicē atrastas keramikas lauskas, kas datētas ar 800.—400. gadiem p.m.ē. un šai klintij pēc mūsdienu standartiem ir trešā kāpšanas grūtības pakāpe.[1]
Klinšu kāpšana kā sporta un aktīvās atpūtas veids sāka attīstīties 19. gadsimta otrajā pusē, kad kļuva populāra uzkāpšana Falkenšteina klintī Saksijas Šveicē. Kāpšana lielākoties tika veikta, neizmantojot mākslīgus palīglīdzekļus.[2] 1920. gados attīstījās tā sauktā "tehniskā kāpšana", kad ar dažādu tehnisku palīglīdzekļu palīdzību tika iekarotas visas līdz tam nesasniegtās Alpu klintis.[3] Brīva kāpšana atdzima 1950. gados, kad amerikānis Džons Gills izdomāja bolderingu un ieviesa magnija karbonātu kā pretslīdēšanas līdzekli. 1970. gados attīstījās klinšu kāpšana kā sporta veids. 1997. gadā pie Starptautiskās Alpīnisma asociācijas tika nodibināta Sacīkšu kāpšanas starptautiskā padome, kas 2007. gadā tika reorganizēta par patstāvīgu Starptautisko sacīkšu kāpšanas federāciju (IFSC).
Atkarībā no vietas, veida un pielietotā aprīkojuma klinšu kāpšanu var iedalīt sekojošās apakšdisciplīnās: