Alpi ir daļa no lielākas kalnu sistēmas, kas bija izveidojusies salīdzinoši nesenā ģeoloģiskā laika periodā. Šajā kalnu sistēmā ietilpa ne tikai Alpi, bet arī Pireneji, kas atrodas uz Francijas un Spānijas robežas, Apenīni Itālijā un Dināri, kas atrodas Horvātijā.[2]
Alpu augstākā virsotne ir Monblāns (4810,45 m v.j.l.)[1], kas atrodas uz Francijas un Itālijas robežas. Monblāns ir Rietumeiropas augstākā virsotne un otra augstākā Eiropas virsotne pēc Elbrusa (5642 m v.j.l.), kas atrodas Kaukāza kalnu masīvā. Otra augstākā Alpu virsotne ir Difūra smaile (4634 m v.j.l.), trešā — Doms (4545 m v.j.l.), ceturtā — Liskamms (4538 m v.j.l.), bet piektā — Veishorns (4505 m v.j.l.).
Daudzas Alpu virsotnes un kores klāj sniegs un ledus. Aptuvenais augstums, kur sākās sniegotās kalnu virsotnes, ir 2900—3000 metri virs jūras līmeņa. Sniegam un ledum sakrājoties, daudzās vietās veidojas ledāji, kas lēnām slīd uz ielejām. Lielākais ir Alečas ledājs, kas atrodas Šveicē, Valē kantonā. Tā garums ir aptuveni 23 km un platība aptuveni 120 km². Nonākot ielejās, ledāji izkūst un apgādā Ronas, Reinas, Donavas un Po upes un to pietekas ar ūdeni. Alpu ainavās nereti ir redzami ezeri. Starp lielākajiem ir Ženēvas ezers, Bodenezers, Komo ezers un Cīrihes ezers.
Alpi galvenokārt ir kalnains apvidus. Meži klāj tikai kalnu ielejas. Starp ielejās esošajiem mežiem un sniegotajām kalnu virsotnēm atrodas kalnu pļavas, kuras vietējie sauc par alpages. Šajās pļavās galvenokārt aug graudzāles, ziedaugi un pa kādam krūmam. Mežos galvenokārt aug dižskābarži, bet mazliet augstāk virs jūras līmeņa izplatītas ir egles un baltegles. Vēl augstāk ir sastopamas lapegles un priedes.
