Apvienotā Karaliste (angļu: United Kingdom, izrunā: [juˈnʌɪtɪd ˈkɪŋdəm]), oficiāli kopš 1922. gada Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland),[1] sarunvalodā arī Lielbritānija (Great Britain, [greɪt ˈbrɪt(ə)n]), ir valsts Eiropas Ziemeļrietumu piekrastē. Tā ir salu valsts,[4][5] kuras arhipelāgā iekļaujas Lielbritānijas sala, Īrijas ziemeļaustrumu daļa, kā arī daudzas citas nelielas salas. Ziemeļīrija ir vienīgā Apvienotās Karalistes daļa, kurai ir sauszemes robeža ar kādu valsti (Īrijas Republiku).[6][7] Izņemot šo sauszemes robežu, Apvienoto Karalisti apskalo Atlantijas okeāns, Ziemeļjūra, Lamanšs un Īrijas jūra. Lielākā sala ir Lielbritānija, kas caur Eirotuneli ir savienota ar Franciju. Valsts iedzīvotājus sauc par britiem.
Britu salu arhipelāgs ir apdzīvots jau vairāk nekā 4 tūkstošus gadu. Tā pirmie apdzīvotāji bija 2. gadu tūkstotī p. m. ē. no Pireneju pussalas ieceļojušie ibēri, kā arī ķeltu ciltis (gēli, briti), kas ir mūsdienu velsiešu un skotu priekšteči, normaņi un ģermāņu ciltis (anglosakši) — angļu priekšteči. Spēcīgākā no viduslaiku feodālajām valstīm — Anglija, neraugoties uz velsiešu pretošanos, 13. gadsimtā iekaroja un pakļāva Velsu, bet 17. gadsimtā — Skotiju un Īriju. Lai gan velsiešu un skotu pārtautošana norit jau vairākus gadsimtus, tie ir spējuši saglabāt daudz savdabīgu, tradicionālu iezīmju dzīvesveidā, apģērbā, kultūrā un reliģijā.[13]
Apvienoto Karalisti veido četras ģeogrāfiskās un vēsturiskās zemes: Anglija, Skotija, Velsa un Ziemeļīrija. Apvienotā Karaliste aizņem lielāko daļu no Britu salām (ģeogrāfisks termins, kas apzīmē Lielbritānijas un Īrijas salas, kā arī citas mazākas to tuvumā esošās salas). Anglija, Skotija un Velsa atrodas Lielbritānijas salā, bet Ziemeļīrija — Īrijas salas ziemeļaustrumos.
Vairāk nekā pusi no Lielbritānijas teritorijas aizņem vidēji augsti, ledāja nogludināti kalni, pārējo — viļņoti, pauguraini līdzenumi un zemienes ar biezu nogulumiežu kārtu. Zemienes ir visvairāk apdzīvotā un apgūtā teritorija, galvenais lauksaimniecības rajons.
Lielbritānijas klimatu būtiski ietekmē Atlantijas okeāns. Temperatūras svārstības ir nelielas: janvāra vidējā temperatūra ir no +3 līdz +7 °C, jūlija — no +13 līdz +17 °C. Gadā izkrīt no 625 mm nokrišņu austrumu un dienvidaustrumu daļā līdz 2000—3000 mm rietumos. Raksturīgi ir bieži, stipri vēji, miglas un liels apmākušos dienu skaits (dienvidaustrumu rajonos līdz 140 dienu gadā).
Hidrogrāfisko tīklu veido daudzas nelielas, ūdeņiem bagātas upes (Temza, Sevērna, Mērzi). Skotija un Kamberlenda bagāta ezeriem. Lielākie hidroenerģētiskie resursi ir Skotijas kalnienes upēm, kur uzbūvētas daudzas hidroelektrostacijas. Kopējie valsts hidroenergoresursi ir apmēram 1,5 miljoni kW.
Lielbritānijā pārsvarā ir podzolētās un brūnās mežu augsnes. Daudzie purvi ir nosusināti un iekultivēti. Viduslaikos Lielbritānija bija mežu zeme, taču tos izcirta gan kuģubūves vajadzībām un kokogļu iegūšanai, gan nolīda, lai ierīkotu ganības aitām, kas deva vilnu tekstilrūpniecībai. Tagad meži aizņem tikai 7% Lielbritānijas teritorijas un 9/10 nepieciešamās koksnes jāieved[13]
Apvienotā Karaliste administratīvi ir sadalīta 4 zemēs (countries): Lielbritānijas salas dienvidos atrodas Anglija, ziemeļos — Skotija, rietumos — Velsa, bet Īrijas salas ziemeļaustrumos — Ziemeļīrija.
Apvienotajai Karalistei ir daudz kroņa un aizjūras teritoriju,[14] kas ir Britu Impērijas mantojums.
Atsevišķi tiek izdalītas Normandijas salas (Džērsija un Gērnsija) un Menas Sala, kas nepieder nevienai iepriekš nosauktajai zemei, bet tieši pakļautas karaļa varai jeb "kronim".
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē darbojas konstitucionālās monarhijas pārvaldes forma: valsts galva ir karalis vai karaliene (pašlaik karalis Čārlzs), bet premjerministrs ir valdības vadītājs. Likumdošanas varu īsteno divpalātu parlaments, kas sastāv no Lordu palātas un Apakšpalātas. Demokrātijai ir dziļas saknes: jau 13. gadsimtā Londonā darbojās parlaments, kurā piedalījās dažādu kārtu pārstāvji. Izņemot pilsoņu kara periodu 17. gadsimtā, vara ir pakāpeniski pārgājusi no karaļa pie tautas vēlētiem pārstāvjiem. No 1832. līdz 1884. gadam tika pieņemti vairāki likumi, kas piešķīra vēlēšanu tiesības visiem vīriešu dzimuma pilsoņiem, neatkarīgi no mantiskā stāvokļa. Sievietēm vienlīdzīgas vēlēšanas tiesības tika piešķirtas tikai 1928. gadā. 1979. gadā par Lielbritānijas pirmo premjerministri-sievieti tika ievēlēta Mārgarita Tečere, kas šo amatu ieņēma 12 gadus.
Parlamenta vēlēšanas notiek 650 vēlēšanu apgabalos, un katrs vēlēšanu apgabals mažoritātes vēlēšanās ievēl vienu parlamenta locekli. Vēlēšanu sistēma pēc principa first past the post nosaka, ka konkrētajā reģionā uzvar tikai tā partija, par kuru nobalsojis vislielākais vēlētāju skaits. Ir daudzpartiju sistēma, trīs tradicionāli ietekmīgākās politiskās partijas ir Darba partija[15] jeb t.s. leiboristi (The Labour Party), Konservatīvā partija[16] (The Conservative Party) un Liberāldemokrāti[17] (British Liberal Democrats Party), tomēr 2015. gada vēlēšanās Skotu Nacionālā partija (SNP) ievēlēto deputātu skaita ziņā pārspēja Liberāldemokrātu partiju.
Politiskā reklāma elektroniskajos medijos ir aizliegta.
Ārpolitika
Apvienotā Karaliste, kaut zaudējusi savas globālās lielvalsts statusu, ir viena no ietekmīgākajām valstīm pasaulē: ANO Drošības Padomes locekle un NATO dalībvalsts.
Jau kopš 17. gadsimta neatrisināta ārpolitiska problēma ir Ziemeļīrijas statuss. 800 gadus Īrija bija iekļauta Apvienotajā Karalistē. 1921. gadā tā tika sadalīta, lielākajai daļai iegūstot suverenitāti, bet Ziemeļīrijas 9 grāfistēm paliekot Apvienotās Karalistes sastāvā. Kopš tā laika reģions piedzīvo ilgstošus politiski-reliģiskus konfliktus starp īriem katoļiem, kas vēlas apvienoties ar Īriju, un emigrantu pēctečiem protestantiem, t.s. unionistiem, kas vēlas palikt karalistē. Liels panākums bija 1998. gadā noslēgtais Lielās piektdienas miera līgums.
2016. gada 23. jūnijā notika Referendums par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā, kurā vairums no vēlētājiem nobalsoja par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības.[18]Apvienotā Karaliste izstājās no Eiropas Savienības 2020. gada 31. janvārī.
Saimniecība
Lielbritānijā agrāk nekā citās valstīs sāka attīstīties rūpnieciskā lielražošana. To veicināja milzīga bagātību un kapitāla uzkrāšana 17. un 18. gadsimtā, kad Lielbritānija ekspluatēja lielus koloniālos īpašumus. Līdz 20. gadsimta sākumam Lielbritānija bija «pasaules fabrika», daudzu nozaru un tehnisko jaunumu dzimtene (pirmā dzelzceļa līnija, tvaika dzinējs).[13]
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes uzņēmējdarbības vide saskaņā ar Pasaules Bankas 2015. gada Doing Business reitinga skalu ir atzīta par 8. labāko uzņēmējdarbības vidi pasaulē.[19] Saskaņā ar Legatum Institute pētījumu Lielbritānija ieņem 13. vietu labklājības indeksā, kurā apskatītas 142 valstis, tās vērtējot pēc astoņiem kritērijiem.[20] Lielbritānijas uzņēmējdarbības vide ieņem arī izcilības vietu Ernst and Young pētījumā "Eiropas pievilcības apskats 2015. gads",[21] kā ārvalstu tiešajām investīcijām vispievilcīgākā valsts.
Nozīmīgākā dabas bagātība — akmeņogles (krājumi 170 miljardi tonnu). Gadā iegūst vairāk nekā 90 miljoni tonnu ogļu. Nozīmīgu enerģētisko resursu daļu veido nafta un dabasgāze, kuru ieguve sākta 1973. gadā Ziemeļjūras šelfa zonā. Lielbritānija Ziemeļjūrā iegūst vairāk nekā 80 miljonus tonnu naftas un 52 miljonus kubikmetru dabasgāzes, kas nodrošina vairāk nekā pusi no enerģētisko resursu patēriņa.[13]
Transports
Lielbritānijā ir attīstīti visi transporta veidi. Vislielākā nozīme ekonomikas attīstībā ir jūras transportam, kura īpatsvars kopējā kravu apgrozībā sasniedz 9/10, no tām 1/4 ir kabotāžas pārvadājumi. No sauszemes transporta veidiem kravu pārvadāšanā nozīmīgākais ir automobiļu transports. Autoceļu kopgarums sasniedz 380 tūkstoši kilometru, dzelzceļu — gandrīz 17 tūkstoši kilometru. Pēc naftas un dabasgāzes atradņu apgūšanas Ziemeļjūras šelfā pieaug cauruļvadu transporta nozīme. Valstī ir vairāk nekā 150 lidostu, regulāra gaisa satiksme ir ar apmēram 100 pasaules valstīm. 1994. gada maijā atklāja satiksmes tuneli zem Lamanša jūras šauruma.[13]
Demogrāfija
Tā kā Apvienotā Karaliste ir salu valsts un atrodas tuvu Eiropas kontinentālajai daļai, pagātnē tā ir piedzīvojusi gan izolāciju, gan iebrukumus. Tur ieceļoja ķelti, to iekaroja romieši, kopš 6. gadsimta notika anglosakšu, vēlāk vikingu (dāņu un normaņu) ienākšana. Katra no šīm grupām ir atstājusi paliekošas zīmes valsts vēsturē un etnoģenēzē.
Lai gan ķeltu valodas vēl pastāv, īpaši Skotijā un Velsā, valdošā ir angļu valoda. Tā veidojusies no anglosakšu un normaņu franču valodas.
Imigrācija
Ilgu laika darbaspēka pieplūdumu valstī nodrošināja īru imigranti. Lielas kopienas izveidojuši iebraucēji no agrākajām britu kolonijām Āfrikā, Karību reģionā un Dienvidāzijā, kā arī ķīnieši, ebreji un ieceļotāji no citām Eiropas valstīm. Apmēram 10 miljoni jeb 15% no valsts iedzīvotājiem ir dzimuši ārpus Apvienotās Karalistes. Tādējādi valstī ir izveidojusies daudzkulturāla sabiedrība ar ļoti daudzveidīgu mūziku, mākslu, kulināriju un reliģisko dzīvi.
Iedzīvotāju skaita aplēses pēc dzimšanas valsts[22]
Vairāk nekā 90% bērnu iegūst bezmaksas izglītību valsts skolās, bet turīgāko vecāku atvases bieži vien mācās privātskolās. Augstākajās valsts pārvaldes un uzņēmējdarbības institūcijas visvairāk amatu ieņem tieši privātskolu beidzēji.
Kultūra
Apvienotā Karaliste ir slavena ar savām teātra mākslas tradīcijām, ko 16. gadsimtā iedibināja Viljams Šekspīrs. Viņa lugas kopš sarakstīšanas ir gandrīz nepārtraukti iestudētas teātros; bieži tiek veidoti arī 17. un 18. gadsimta autoru lugu uzvedumi. Senās tradīcijas turpina iedzīvināt 20. gadsimta dramaturgi, piemēram, Toms Stopards, Alans Eikborns un Deivids Hērs. Viņu darbus raksturo spilgta valoda un spēja komēdijā aplūkot nopietnas tēmas. Britu aktieri, piemēram, Vanesa Redgreiva, Aiens Makelens, Reifs Fainss un Entonijs Hopkinss ir ieguvuši pasaules slavu.
Lai gan britu teātra mākslas centrs ir Londona, izrādes var skatīt arī daudzās citās valsts pilsētās. Nozīmīgs notikums ir Edinburgas festivāls un ar to saistītie pasākumi, kas piedāvā teātra un mūzikas priekšnesumus jebkurai gaumei. Visā valstī, īpaši vasarā, notiek daudzi mūzikas festivāli, bet gadskārtējie literatūras festivāli notiek Hejā pie Vajas un Celtnemā. Čoseram, kurš 14. gadsimtā sarakstīja darbu "Kenterbijas stāsti", ir bijis daudz dedzīgu sekotāju; dažādos laikmetos sacerētus dzejoļus var lasīt pat Londonas metro vagonos un uz staciju platformām līdzās reklāmām un sludinājumiem.
Valstī pastāv arī senas tēlotājmākslas tradīcijas, īpaši — portretu gleznošanas, karikatūru, ainavu un akvareļu jomā. Mūsdienās pasaules slavu ir iemantojuši gleznotāji Deivids Hoknijs un Frānsiss Bēkons, kā arī tēlnieki Henrijs Mūrs un Barbara Hepvērta. Slaveni arhitekti, piemēram, Kristofers Rens, Inigo Džonss, Džons Nešs un Roberts Adams, radīja britu pilsētām raksturīgo veidolu, bet mūsdienās Terijs Ferels un Ričards Rodžerss būvē jaunas, postmodernisma stila celtnes. Daudzi izcili britu modes dizaineri savu novatoriskās pavasara un rudens kolekcijas demonstrē Parīzē.
Virtuve
Britu ieguldījums pavārmākslā ir angļu brokastis, pēcpusdienas tējas un pudiņi. Ātro uzkodu priekšteči bija panēta zivs ar kartupeļiem, sendviči un Kornvolas pīrāgi. Mūsdienu britu virtuve ir radoša un daudzveidīga. Tradicionāli ēdieni ir liellopu, jēra un medījumu gaļa. Lielbritānija ir sala, tāpēc britu ēdienkartē jau kopš senlaikiem ir zivis un vēžveidīgie.
Angļu brokastis sastāv no cepta šķiņķa un olām, sēnēm, desiņas, tomātiem, apceptas maizītes, asinsdesas un pupiņām. Savukārt zemnieka brokastis (angļu: ploughman's lunch) pasniedz daudzos krogos. Tās sastāv no maizes, siera (bieži — Čedaras siers) un marinētiem dārzeņiem un tiek greznotas ar salātiem. Siera vietā var arī būt šķiņķis vai pastēte.
Sierus bieži pasniedz pusdienu vai vakariņu noslēgumā. Katram novadam ir raksturīgi savi Čedaras siera paveidi. Arvien iecienītāki kļūst sieri ar zilā pelējuma dzīsliņām, piemēram, Stiltonas siers.
Tējas laiks
Pēcpusdienu tēja (ap 16.00) ir tradicionāla britu maltīte, ko mēdz ieturēt gan tējnīcās, gan lepnās viesnīcās. Parasti tiek pasniegta Indijas vai Ceilonas tēja, ko var dzert ar pienu un cukuru, bet tā var būt arī smaržīga Ķīnas vai augļu tēja ar citronu vai bez tā. Vispirms ēd nelielus, rūpīgi sagrieztus sendvičus, ko tradicionāli pilda ar gurķu šķēlītēm. Tiem var sekot kviešu vai miežu plāceņi ar džemu un saldo krējumu, kas īpaši iecienīti Anglijas rietumdaļā. Pie tējas var ēst arī grauzdētas maizītes ar sviestu, gabaliņu augļu kūkas vai biskvīta ar džemu, šokolādes eklērus vai kādu novada gardumu, piemēram, skotu smilšu cepumus.
↑ 1,01,1Apvienotajā Karalistē un tai piederošajās aizjūras zemēs vietējās valodas ir atzītas kā oficiāli izmantojamas reģionālās valodas. Tas ir noteikts Eiropas hartā par reģionālajām vai minoritāšu valodām. Katrā no tām, Apvienotās Karalistes pilnais nosaukums ir šāds:
korniešu: Rywvaneth Unys Breten Veur ha Kledhbarth Iwerdhon;
īru: Ríocht Aontaithe na Breataine Móire agus Thuaisceart Éireann;
skotu: Unitit Kinrick o Great Breetain an Northren Irland;
skotu gēlu: Rìoghachd Aonaichte Bhreatainn Mhòir agus Èireann a Tuath;
velsiešu: Teyrnas Unedig Prydain Fawr a Gogledd Iwerddon
↑«Key facts about the United Kingdom». Government, citizens and rights. Directgov. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-10-15. Skatīts: 2008-06-26. The full title of this country is 'the United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland'. 'The UK' is made up of England, Scotland, Wales and Northern Ireland. 'Great Britain' (or just 'Britain') does not include Northern Ireland. The Channel Islands and the Isle of Man are not part of the UK.
↑«British Nationality Act 1981». Legislation, UK, Acts. Office of Public Sector Information. Skatīts: 2009-09-14. the Islands” means the Channel Islands and the Isle of Man; [...] the United Kingdom” means Great Britain, Northern Ireland and the Islands, taken together;