- Šis raksts ir par salu. Par citām jēdziena Īrija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Īrija (īru: Éire, izrunā: /ˈeːɾʲə/; angļu: Ireland, izrunā: /ˈʌɪələnd/) ir sala Atlantijas okeāna ziemeļrietumos Britu salu arhipelāgā, trešā lielākā Eiropas sala un 20. lielākā sala pasaulē.[1] No Lielbritānijas salas austrumos to atdala Īrijas jūra un Ziemeļu un Sentdžordža šaurumi.
Politiski Īrija ir sadalīta starp Īrijas valsti, kas aizņem aptuveni 80% no salas, un Ziemeļīriju, kas ir Apvienotās Karalistes zeme. Salā dzīvo apmēram 6,4 miljoni iedzīvotāju, lielākā daļa salas austrumu piekrastē. Aptuveni 4,6 miljoni dzīvo Īrijas Republikā, bet atlikušie 1,8 miljoni — Ziemeļīrijā. Lielākās pilsētas ir Dublina, Belfāsta un Korka.
Īrijas krasti, it īpaši ziemeļos, ir klinšaini, ir daudz nelielu līču. Piekrastē ir daudz mazu, klinšainu salu. Virsma pārsvarā līdzena, nav lielu kalnu grēdu, tomēr atsevišķas virsotnes sasniedz 1000 m augstumu.
Vēsture
Līdz pēdējā ledus laikmeta beigām, pirms aptuveni 9000 gadiem lielāko daļu Īrijas klāja ledus. Jūras līmenis bija daudz zemāks un līdzīgi kā Lielbritānijas sala Īrija bija daļa no kontinentālās Eiropas. Aptuveni 7000 gadus p.m.ē., mezolīta laikmetā, ieradās pirmie salas iedzīvotāji. Aptuveni 3000 gadus p.m.ē., neolīta laikmetā, cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Bronzas laikmets sākās aptuveni 2500 gadus p.m.ē.
Dzelzs laikmets tradicionāli saistās ar ķeltu ciltīm. Pirmās ķeltu valodās runājošās ciltis salā ieradās ap 600. gadu p.m.ē., kad bija pirmais migrācijas vilnis. Otrā masveida ķeltu cilšu ierašanās bija 6. gadsimtā p.m.ē., bet trešais migrācijas vilnis bija ap 300. gadu p.m.ē. Pēdējais ķeltu migrācijas vilnis bija gēlu ierašanās.
9. gadsimta sākumā uz Īriju vikingi sāka doties savos sirojumos. Tas turpinājās vairāk nekā divus gadsimtus. Vikingi nodibināja savas ostas Dublinā, Veksfordā, Voterfordā, Korkā un Limerikā. Tajā laikā Īrijā bija daudzas daļēji neatkarīgas valstiņas (sauktas par túatha). Tās savstarpēji sacentās par visas salas kontroli. Vienīgais, kas nonāca vistuvāk visas salas karaļa tronim, bija Brians Boru. 1014. gadā viņš krita kaujā un atkal politiskā situācija Īrijā sašķobījās, jo cīņu par troni uzsāka vairāki klani. 1169. gadā Ričarda de Klēra vadībā Īrijā iebruka normaņi.
Normaņu iebrukumu Īrijā var iedalīt divos atsevišķos procesos. Pirmais ir jau pieminētais Ričarda de Klēra uzbrukums, bet otrs ir 1171. gadā Anglijas karaļa Henrija II Plantageneta nu jau daudz apjomīgākais iebrukums. Viņš izveidoja Īrijas lorda muižu (Tiarnas na hÉireann, Lordship of Ireland), kas bija normaņu lordu un Anglijas karaļa pakļautībā līdz pat 1542. gadam. Pilnībā visu Īrijas salu angļi iekaroja 1536. gadā.
1542. gadā Anglijas karalis Henrijs VIII Tjudors pasludināja sevi par Īrijas karali, oficiāli izveidojot Īrijas Karalisti, kas ar astoņu gadu pārtraukumu pastāvēja līdz 1800. gadam. 1801. gada 1. janvārī Īrijas Karaliste tika apvienota ar Lielbritānijas Karalisti, kā rezultātā tika izveidota jauna valsts — Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste. 1840. gados Īrijā izcēlās tā sauktais "Lielais bads", kā rezultātā vairāk nekā miljons cilvēku nomira un vēl miljons cilvēku emigrēja.
1919. gadā janvārī tika izveidota revolucionārā Īru Republika, kas deklarēja tās neatkarību no Lielbritānijas. Rezultātā sākās Īrijas Neatkarības karš, kas turpinājās līdz 1921. gadam. Kara rezultātā 1922. gadā Īrija sadalījās. Tika dibināta Īrijas Brīvvalsts, bet sešas grāfistes izveidoja Ziemeļīriju, kas palika Apvienotās Karalistes sastāvā. Īrijas Brīvvalsts oficiāli bija Britu domīnija. 1937. gadā pēc referenduma tika pieņemta jauna konstitūcija un Īrija pasludināja pilnīgu neatkarību, kļūstot par neatkarīgu valsti — par Īrijas Republiku.
Atsauces
Ārējās saites
_in_Europe.png)
.svg){kind=small}
