Jūras vidējais dziļums ir ap 60 metriem, maksimālais — 272 metri. Ūdens virsējā slāņa vidējā temperatūra ziemā 5 °C, vasarā — 16,5 °C, ūdens sāļums — 32,0—34,9‰. Plūdmaiņas ir augstas — 2,9 līdz 10,2 metri.
Pēdējā ledus laikmeta laikā tagadējās Īrijas jūras centrālajā daļā visdrīzāk atradās ezers, savukārt Lielbritānija un Īrija bija savienotas ar sauszemi. Aptuveni pirms 10 000 gadiem ezers savienojās ar Atlantjas okeānu, tā ūdens pakāpeniski kļuva sāļāks.
Nozīme
Transports
Īrijas jūrai ir augsta ekonomiskā nozīme kā transporta ceļam starp Lielbritāniju un Īriju (vairāk kā 12 miljoni pasažieru un vairāk kā 18 miljoni tonnu kravu gadā). Lielākā osta ir Liverpūles un Bērkenhedas osta — gada apgrozījums 32 miljoni tonnu, 734 000 pasažieru.[1]
Īrijas jūrā darbojas šādas prāmju līnijas (no dienvidiem uz ziemeļiem):
Roslērhārbora — nozīmīga osta Īrijas dienvidaustrumu daļā
Svonzi — Korka (faktiski atrodas dienvidos no Īrijas jūras);
Pirmā pasaules kara laikā Īrijas jūra ieguva iesauku "zemūdeņu aleja" — pēc tam, kad 1917. gadā karā iestājās ASV, galvenās zemūdeņu aktivitātes no Atlantijas okeāna pārcēlās uz Īrijas jūru.
Naftas un dabasgāzes atradnes
Zem Īrijas jūras austrumu daļas atrodas dabasgāzes un naftas atradnes — tiek lēsts, ka šeit iespējams iegūt 210 km³ dabasgāzes un 176 miljonus barelu naftas. Ieguve sākās 1995. gadā, pašlaik Īrijas jūrā pie Lielbritānijas krastiem ir četras ieguves platformas.
Potenciālais tunelis zem jūras
Jau ilgstoši tiek apspriesta iespēja veidot aptuveni 80 kilometrus garu dzelzceļatuneli, kas savienotu Lielbritāniju un Īriju. Jau 1895. gadā ar šādu mērķi tika uzsākta ģeoloģiskā izpēte Ziemeļu šaurumā. Tuneļa projekts vairākkārt apspriests Īrijas parlamentā, ir piedāvāti vairāki maršruti.
2004. gadā Īrijas Inženieru institūts piedāvāja tuneli, kas savienotu Roslērhārboru Īrijā ar Fišgvardu Velsā. 1997. gadā britu firma "Symonds" piedāvāja dzelzceļa tuneli, kas savienotu Dublinu un Holihedu. Abos variantos tunelis būtu ap 80 km garš — pārliecinoši garākais tunelis pasaulē. Šāda tuneļa izmaksas — ap 20 miljardi dolāru.
Tuneļa projektam ir zināms ekonomiskais pamats — piemēram, Dublinas — Londonas gaisa satiksmes līnija ir otra noslogotākā līnija pasaulē un visnoslogotākā Eiropas Savienībā — ap 50 lidojumi diennaktī. Šāda liela ātruma dzelzceļa līnija dotu lielu ekonomiskās attīstības stimulu Dublinai, Velsas ziemeļu daļai, Liverpūlei un Mančestrai. Tomēr vairāki Īrijas valdības organizēti pētījumi liecina, ka projekts joprojām nav ekonomiski pamatots.
Čikenrokas bāka pie Menas salas, Īrijas jūra
Vēja enerģijas ieguve
Pie Velsas ziemeļu krasta Īrijas jūrā izvietotas 30 vēja turbīnas, katras jauda ir 2 MW. Īrijas jūras dienvidu daļā tiek veidota viena no pasaules lielākajām vēja fermām — Ārklovas sēkļa vēja parks. Pašlaik šeit darbojas septiņas milzu turbīnas, katras jauda ir 3,6 MW, rotora diametrs — 104 metri. Kompānija "Airtricity" paredz šeit izvietot vēl gandrīz 100 šādas turbīnas.
Vēja turbīnas izvietotas vai tiek plānotas vēl vairākās vietās.
Vides problēmas
Viena no smagākajām Īrijas jūras vides problēmām ir radioaktīvais piesārņojums ar plutoniju. Selafīldā — Īrijas jūras austrumu krastā — darbojās plutonija ražošanas iekārta, kas ražoja 239Pu kodolieročiem. Uzskata, ka ražotnes pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs Īrijas jūrā nokļuva un nogulsnējās ap 250 kilogramu radioaktīvā un toksiskā plutonija. Īrijas jūras krastos atradās vēl vairākas atomzemūdeņu bāzes, kuras arī piesārņoja Īrijas jūru ar radioaktīvajiem atkritumiem. Īrijas jūrā apglabāti arī ķīmiskie ieroči un, iespējams, kodolatkritumi.
Īrijas jūrā notiek arī pārzvejošana, kas draud ar krasu zvejas resursu zudumu.
Ar Īrijas jūras vides problemātiku nodarbojas īpaša sabiedriskā organizācija — Irish Sea Forum.
.svg){kind=small}
