Sudāna (arābu: السودان, as-Sūdān), oficiāli Sudānas Republika (arābu: جمهورية السودان, Jumhūrīyat as-Sūdān) ir valsts Ziemeļaustrumāfrikā. Sudāna robežojas ar Ēģipti ziemeļos, Sarkano jūru ziemeļaustrumos, Eritreju un Etiopiju dienvidaustrumos, Dienvidsudānu dienvidos, Centrālāfrikas Republiku dienvidrietumos, Čadu rietumos un Lībiju ziemeļrietumos. Sudāna ir 16. lielākā valsts pasaulē pēc platības un 3. lielākā Āfrikā. Nīlas upe sadala valsti austrumu un rietumu daļās.[9] Tās dominējošā reliģija ir islāms.[10]
Sudāna cieš no vairākām problēmām. Sudānas vēstures lielāko daļu tauta ir cietusi no niknām etniskām nesaskaņām un to moca iekšējie konflikti: 2 pilsoņu kari un karš Dārfūrā. Sudānā ir arī problēmas ar cilvēktiesību ievērošanu, īpaši jautājumos par etnisko tīrīšanu un tautas verdzību.[14]
Aptuveni 2500. gadā pirms mūsu ēras Nūbijas teritorijā izveidojās Kermas kultūra, kas ar laiku kļuva par varenu impēriju. Ap 1500. gadu p.m.ē. Kermas valsts nonāca Ēģiptes ietekmē. Vairākus gadsimtus tā pretojās Ēģiptei. Pamazām šo teritoriju, sauktu par Kušu, pārņēma ēģiptiešu kultūra.
Pēc ēģiptiešu Jaunās valsts sabrukuma 1070. gadā p.m.ē. Kuša kļuva par patstāvīgu valsti ar galvaspilsētu Napatu. 8. gadsimtā p.m.ē. Kušas valdnieks Pianhi pakļāva visu Ēģipti. 671. gadā p.m.ē. Ēģiptē iebruka asīrieši, un Kuša zaudēja kontroli pār to. 591. gadā p.m.ē. ēģiptieši iebruka Kušā un nopostīja Napatu.
Aptuveni 300. gadā p.m.ē. par Kušas galvaspilsētu kļuva Meroe. 23. gadā p.m.ē. romieši iebruka Nūbijā un izlaupīja Napatu. 350. gadā Kušu iekaroja Aksumas valsts.
19. gadsimta sākumā Sudānas ziemeļdaļu, kas tolaik bija sadrumstalotā stāvoklī, iekaroja Ēģipte, kas tolaik bija faktiski autonoma Osmaņu impērijas province. 1880.—1890. gados lielāko daļu Sudānas kontrolēja Mahdistu valsts, kuru 1898.—1899. gadā likvidēja angļu un ēģiptiešu karaspēks un ieviesa Sudānā abu okupācijas spēku kopīgu pārvaldi aptuveni mūsdienu Sudānas un Dienvidsudānas robežās.[15]
20. gadsimta sākumā Lielbritānija sāka veidot Sudānu kā kokvilnas audzēšanas reģionu, vienlaikus atbalstot pretrunas starp nosacīti baltajiem un musulmaniskajiem valsts ziemeļiem un tikpat nosacīti melnajiem un daļēji kristīgajiem, daļēji pagāniskajiem dienvidiem.
Otrā pasaules kara laikā daļu Sudānas īslaicīgi ieņēma Itālijas karaspēks. Pēc tā izspiešanas Sudānā tika izvietota angļu bāze. Aktivizējās politiskā dzīve.
1951. gadā Ēģipte atteicās no kopīgas pārvaldes ar angļiem un Ēģiptes karalis paziņoja sevi par Ēģiptes un Sudānas valdnieku. Taču 1952. gadā Ēģiptē notika revolūcija, pēc kuras tā atzina Sudānas tiesības uz pašnoteikšanos. Pakāpeniski tas tika realizēts, un 1956. gadā Sudāna kļuva neatkarīga valsts.
Jaunajā valstī turpinājās pretrunas starp ziemeļu un dienvidu daļu, izcēlās Pirmais Sudānas pilsoņu karš (1955—1972), pēc tam Otrais Sudānas pilsoņu karš (1983—2005). Pēc miera pārrunām 2003.—2005. gadā un pārejas perioda, Dienvidsudāna 2011. gadā kļuva par neatkarīgu valsti. Vienlaikus valstī, īpaši Dārfūrā, notika citi konflikti, kurus arī izsauca galvenokārt vietējo iedzīvotāju neapmierinātība ar ienākumu sadali, radikālā arābizācija un islāmizācija.
2019. gadā ekonomiskā krīze noveda pie masu protestiem un veiksmīga militāra apvērsuma pret autoritāro prezidentu Omāru al-Baširu (amatā 1993—2019),[16] kas noveda pie huntas tipa valsts pārvaldes iedibināšanas. 2021. gada beigās, kad valdības plāns paredzēja nodot lielu daļu varu civilajiem, al-Bašira līdzgaitnieki savukārt veica sekmīgu militāru apvērsumu, pret ko ilgstoši turpinājās masu protesti un armijas mēģinājumi tos apspiest. Lielās arābu valstis, Ķīna un Krievija to laikā aicināja puses iet uz kompromisiem, neizsakot iebildumus pret pašu apvērsumu, Rietumpasaule, ANO un Āfrikas savienība apvērsumu kritizēja un aicināja atjaunot iepriekšējo stāvokli.
2023. gadā izcēlās Trešais Sudānas pilsoņu karš starp armijas un faktiski valsts vadību no vienas puses un speciālajām kaujinieku vienībām (RSF), kas bija veidotas no arābu paramilitārajām grupām konfliktu zonās, no otras. Pēc armijas mēģinājuma administratīvi pakļaut specvienības tās 2023. gada 15. aprīlī uzsāka sacelšanos.[17]
Cīņā pret valdību Ātrās reaģēšanas spēkiem (RSF) palīdzēja Vāgnera grupas kaujinieki.[18]
Ģeogrāfija
Sudāna ir valsts Ziemeļaustrumāfrikā. Tās platība ir 1 886 068 km2. Tā robežojas ar Ēgipti ziemeļos, Sarkano jūru ziemeļaustrumos, Eritreju un Etiopiju dienvidaustrumos, Dienvidsudānu dienvidos, Centrālāfrikas Republiku dienvidrietumos, Čadu rietumos un Lībiju ziemeļrietumos. Tā ir 3. lielākā valsts Āfrikā un 16. lielākā pasaulē. Pirms Dienvidsudānas atdalīšanās ar 2 505 813 km2 lielu platību, Sudāna bija vislielākā valsts Āfrikā.
Sudānu ziemeļaustrumos apskalo Sarkanā jūra. Tai ir 853 km gara krasta līnija gar Sarkano jūru. Caur Sudānu tek Baltā Nīla un Zilā Nīla, kuras tās galvaspilsētā Hartūmā saplūst kopā, lai veidotu Nīlu. Nīla tālāk tek uz ziemeļiem caur Ēģipti un beigās ieplūst Vidusjūrā.
Apmēram divi miljoni Sudānas iedzīvotāju iztiku pelna, nodarbojoties ar lopkopību, audzējot liellopus, kazas un aitas. Valstī ir vairāk nekā 38 miljoni liellopu, kuru bariem līdzi pārvietojas arī to gani — nomadi.
Izglītība
Sudānā pastāv bezmaksas obligātā izglītība bērniem no 6 līdz 13 gadu vecumam. Pamatizglītība tiek apgūta astoņu gadu garumā, kam seko triju gadu vidusskolas posms. Līdz 1990. gadam pastāvēja sistēma 6 + 3 + 3 gadi. Visos izglītības līmeņos pamatvaloda ir arābu. Skolas ir koncentrētas pilsētās, daudzas no tām valsts rietumdaļā ir iznīcinātas vai bojātas ilgstošā pilsoņu kara rezultātā. 2001. gadā Pasaules Banka vērtēja, ka pamatizglītību uzsāk 46% skolēnu, bet vidējo izglītību — 21%. Skolu apmeklēšana krasi atšķiras dažādās provincēs, dažās pat zem 20%. Sudānā ir 19 universitātes; pamatā izglītību piedāvājot arābu valodā. Vidusskolas un universitātes apmeklējumu nopietni ietekmē prasība vairumam vīriešu veikt militāro dienestu pirms mācību pabeigšanas.[19]
Iedzīvotāju lasītprasme ir 70,2%, vīriešiem 79,6%, sievietēm 60,8%.[11]
Sudānas futbola tradīcijām ir sena vēsture. Sudāna bija viena no četrām Āfrikas valstīm (kopā ar Ēģipti, Etiopiju un Dienvidāfriku), kuras pirmās Āfrikā ieviesa futbolu. Sudānā 1956. gadā notika pirmais Āfrikas Nāciju kauss, vienu reizi Sudāna šajā turnīrā ir triumfējusi, tas notika 1970. gadā. Pēc diviem gadiem Sudānas izlase piedalījās 1972. gada olimpiskajās spēlēsMinhenē. Valsts galvaspilsētā notiek Hartūmas līga futbolā, kura tiek uzskatīta par vecāko futbola līgu Āfrikā.