Diaspora (no sengrieķu: διασπορά (diaspora) — ‘izkliede, izsēšanās’[1]) ir tautas (etnosa) daļa, kas dzīvo ārpus savas izcelsmes valsts, kā arī vienkārši pastāvīga dzīvošana ārpus dzimtenes.[2]
Dažās valstīs (Izraēlā, Armēnijā, Indijā) diasporai, kas sniedz politisku un ekonomisku atbalstu vēsturiskajai dzimtenei, ir īpaši svarīga loma. Diasporai var būt nozīmīga loma arī nacionālās kultūras saglabāšanā un nacionālās identitātes veidošanā. Diasporas diezgan bieži uztur saikni ar savu vēsturisko piederības valsti un ietekmē tās valsts politiku, kurā tās atrodas.
Dažas valstis veido un uztur kontaktus ar savu diasporu ārvalstīs, piemēram, Armēnijā un Gruzijā par to ir atbildīgas attiecīgās ministrijas.
Vēsture
Pēc Vecās derības pārtulkošanas grieķu valodā par diasporu sāka dēvēt ebreju izsūtīšanu un uzturēšanos Babilonijā 6. gs. p.m.ē.
Diasporas radās iedzīvotāju grupu piespiedu vai brīvprātīgas emigrācijas rezultātā. Tirgotāji bieži vien bija pirmie, kas emigrēja, un jaunizveidotajām kolonijām bija tirdzniecības raksturs. Termins diaspora mūsdienu izpratnē tiek lietots kopš 20. gadsimta beigām, kad tas vairs netiek saistīts tikai ar ebreju etnosu. Termins joprojām nav stingri definēts, un par to notiek aktīvas debates.
Pasaules lielākās diasporas
- Ķīniešu — vairāk nekā 50 miljoni cilvēku
- Indijas — vairāk nekā 25 miljoni
- Krievu — vairāk nekā 25 miljoni
- Poļu — 21 miljons
- Ukraiņu — aptuveni 12 miljoni
- Armēņu — aptuveni 8 miljoni
- Ebreju — aptuveni 8 miljoni
- Itāļu — aptuveni 8 miljoni
- Grieķu — aptuveni 7 miljoni
- Čerkēšu (adigu) — vairāk nekā 7,5 miljoni
- Vjetnamiešu — aptuveni 4 miljoni
- Turku — vairāk nekā 3,5 miljoni
- Kazahu — vairāk nekā 3,5 miljoni
- Vācu — aptuveni 3,5 miljoni
- Baltkrievu — aptuveni 3,5 miljoni
- Azerbaidžāņu — aptuveni 3,5 miljoni
Atsauces
- ↑ Svešvārdu vārdnīca (3. pap. izd.), Baldunčiks, J., Pokrotniece, K.,
- ↑ The Jewish time line encyclopedia: a year-by-year history from Creation to the Present, (New updated edition), Kantor, M., 53, 105-106 lpp.
