1Kā noteikts Slovēnijas Republikas ģerboņa, karoga un himnas noteikumos ("Zakon o grbu, zastavi in himni Republike Slovenije ter o slovenski narodni zastavi") kopš 1994. gada un publicēts Slovēnijas Nacionālās asamblejas tīmekļa vietnē.[10][11][12] 2Itāļu valoda un Ungāru valoda ir atzītas par oficiālām valodām atsevišķos reģionos. 3 Līdz 2007. gadam: Slovēnijas tolārs. 4 Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Slovēnija (slovēņu: Slovenija), oficiāli Slovēnijas Republika (Republika Slovenija), ir valsts Centrāleiropas dienvidu daļā. Tā robežojas ar Austriju ziemeļos, Ungāriju ziemeļaustrumos, Horvātiju austrumos un dienvidos, kā arī ar Itāliju rietumos. Tās teritoriju dienvidrietumos apskalo Adrijas jūra. Lielāko daļu valsts ziemeļu teritorijas aizņem Alpi. Slovēnijas kopējā platība ir 20 273 km2, valstī dzīvo aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Ļubļana.
Kulturāli Slovēnija vienmēr bijusi kā robeža starp dažādām citām Eiropas kontinenta tautām. Tās teritorijā saskaras četrās dažādās valodu saimēs — slāvu, ģermāņu, romāņu un somugru — ietilpstošo tautu intereses. Pēdējo desmitgažu laikā iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir kļuvis daudzveidīgāks. 2002. gadā aptuveni 83% valsts iedzīvotāju bija slovēņi, pārējie — imigranti no bijušās Dienvidslāvijas valstīm.
Lai arī Slovēnija ir sekulāra valsts, visizplatītākā reliģija valstī ir katoļticība, kas ir atstājis būtisku ietekmi uz mūsdienu Slovēnijas kultūru un identitāti. Otra izplatītākā reliģija ir islāms, kam pievērsušies 2,4% valsts iedzīvotāju jeb 47 488 cilvēki (lielākā daļa musulmaņu Slovēnijā ir bosniešu izcelsmes).
Vēsturiski mūsdienu Slovēnijas teritorija ietilpusi dažādu valstisku veidojumu sastāvā, ieskaitot Romas impēriju, Svēto Romas impēriju, kā arī Hābsburgu valdījumus. Pēc Austroungārijas sabrukuma ietilpa 1918. gadā dibinātās Serbu, horvātu un slovēņu karalistes, no 1929. gada Dienvidslāvijas karalistes teritorijā.
Otrā pasaules kara laikā Slovēnijas teritoriju okupēja un anektēja vairākas valstis — Vācija, Itālija, Ungārija un Horvātija. Pēc kara beigām Slovēnija ietilpa DSFR sastāvā.
1991. gada 25. jūnijā tā pasludināja neatkarību no Dienvidslāvijas.
Latvijas valdība Slovēnijas neatkarību atzina 1991. gada 29. augustā. Šajā pašā dienā Slovēnija atzina Latvijas neatkarību. Diplomātiskās attiecības nodibinātas 1991. gada 30. septembrī.
Pašlaik Slovēnija ir parlamentāra republika. Latvijas un Slovēnijas divpusējās attiecības ir ļoti labas un aktīvas, veiksmīgi norit sadarbība tieslietu un iekšlietu, aizsardzības, kā arī kultūras jomās.
Slovēnija ir vienīgā Dienvidslāvijas valsts, kas atdalījusies no šīs valstu savienības bez liela kara. Tas varēja notikt tikai tāpēc, ka slovēņi jau Dienvidslāvijas laikā jutās samērā neatkarīgi. Viņiem ir sava kultūra un labi attīstīta saimniecība. Slovēnijā dzīvoja tikai 7% no Dienvidslāvijas iedzīvotājiem, toties lielvalsts budžetā tā ienesa ¼ daļu no ienākumiem.
Galvenokārt valstī dzīvo katoļi (~57%). Ir arī citu kristietības konfesiju pārstāvji, musulmaņi (2,4% valsts iedzīvotāju jeb 47 488 cilvēki) un ateisti.
Slovēnijā vienlaikus ir spēkā vairāki iedalījumi: valsts tiek iedalīta 12 statistiskos reģionos, kuri galvenokārt savāc statistiku, 10 vēlēšanu apriņķos, 58 valsts administratīvajās vienībās (kuras atbild par lietām, kas pārsniedz pašvaldību kompetenci) un 212 pašvaldībās (kopš 2011. gada).
Sports
Kopš 1992. gada, kad tika dibināta Slovēnija, šīs valsts sportisti ir ieguvuši 52 medaļas olimpiskajās spēlēs, no tām 12 medaļas ir zelta.
↑Janko Prunk. «Path to Slovene State». Public Relations and Media Office, Government of the Republika of Slovēnija, 2001. Skatīts: 2011. gada 3. februāris.
