Portugāle (portugāļu: Portugal), oficiāli Portugāles Republika (República Portuguesa), ir Dienvideiropas valsts, kas atrodas Pireneju pussalā. Tās vienīgā kaimiņvalsts ir Spānija. Portugāles rietumu un dienvidu piekrasti apskalo Atlantijas okeāns. Portugāles sastāvā ietilpst arī Atlantijas okeānā esošās Azoru salas un Madeiras sala. Rietumos no valsts galvaspilsētas Lisabonas atrodas Eiropas galējais rietumu punkts — Rokas rags.
Etimoloģija
Portugāles nosaukums ir cēlies no romiešu nosaukuma Portus Cale. Cale bija nosaukums apmetnei, kura atradās pie Douru upes ietekas Atlantijas okeānā (mūsdienās Portu pilsēta). Aptuveni 200 gadus p.m.ē. Otrā pūniešu kara laikā romieši iekaroja kartāgiešu pakļauto Pireneju pussalu, un, iekarojot Cale apmetni, pārdēvēja to par Portus Cale (Portus nozīmē "osta"). ViduslaikosPortus Cale reģionu vestgoti un svēbi sauca par Portucale. 7. un 8. gadsimtā nosaukums Portucale pārveidojās par Portugale, un 9. gadsimtā to attiecināja uz teritoriju starp Douru un Miņu upēm.
Nosaukuma Cale etimoloģija ir noslēpumaina, tāpat kā šīs apmetnes dibinātāju izcelsme. Daži vēsturnieki uzskata, ka to dibināja senie grieķi, un nosaukums Cale ir radies no grieķu vārda kallis (tulkojumā "skaists"), atsaucoties uz skaisto Douru upes ieleju. Citas versijas apgalvo, ka Cale ir ķeltu nosaukums arī daudzām citām vietām šajā reģionā, tādēļ nosaukuma izcelsme varētu būt saistīta tieši ar šīm ciltīm.
1580. gadā Portugāle nonāca Spānijas Hābsburgu dinastijas kontrolē, kas ievadīja tā saukto Ibērijas savienību – personālūniju starp Spāniju un Portugāli, kas ilga līdz 1640. gadam. Saskaņā ar savienības noteikumiem Portugālei bija jāpaliek formāli autonomai ar savu likumdošanu, valodu un valdību, bet Hābsburgu dinastija, kas valdīja Spānijā, turēja arī Portugāles troni. Filips II solīja saglabāt Portugāles īpašos likumus un ievērot tās intereses, taču praksē spāņu kundzība pakāpeniski vājināja Portugāles autonomiju. Spānija izmantoja Portugāles resursus un kolonijas, lai stiprinātu savu impēriju, īpaši laikā, kad Spānija iesaistījās dažādos Eiropas konfliktos. Pēc 60 gadiem Portugāle atkal atguva neatkarību — 1640. gada 1. decembrī Portugālē notika sacelšanās, kuru vadīja vietējā aristokrātija un atbalstīja plaša sabiedrības daļa. Sacelšanās izdevās, un Portugāle pasludināja neatkarību no Spānijas. Par karali tika kronēts Žuāns IV no Bragansas dinastijas, kas tādējādi aizsāka jaunu karalisko līniju un atjaunoja neatkarīgu Portugāles monarhiju. Lai gan Portugāle oficiāli pasludināja neatkarību, tai vēl nācās iesaistīties ilgstošā karā ar Spāniju, lai nostiprinātu savu suverenitāti. Tas bija sarežģīts un resursietilpīgs karš, kurā Portugāle saņēma atbalstu no Anglijas un Francijas, kas to uzskatīja par izdevīgu stratēģisku sabiedroto. 1668. gadā Spānija beidzot atzina Portugāles neatkarību Lisabonas miera līgumā, noslēdzot gandrīz 60 gadus ilgušo savienību.
1807. gadā valsti iekaroja Napoleons Bonaparts. Portugāle bija viena no Napoleona mērķa valstīm, jo tā saglabāja ciešas tirdzniecības un politiskās saites ar Lielbritāniju, Napoleona lielāko ienaidnieku. Tā kā portugāļu armija nebija spējīga pretoties, portugāļu karalis Žuāns VI (tolaik regents) un karaliskā ģimene nolēma bēgt uz Brazīliju, kuru uzskatīja par drošu patvērumu. 1808. gadā karaliskā ģimene ieradās Riodežaneiro un izveidoja tur pagaidu valdību, padarot Brazīliju par Portugāles impērijas centru. Portugāļu partizāni sāka pretestību okupācijai, veicot uzbrukumus franču armijai un veicinot nemierus dažādos valsts reģionos. 1808. gadā britu spēki, ko vadīja Velslijas hercogs Artūrs Velzlijs (vēlāk pazīstams kā Velingtonas hercogs), ieradās Portugālē, lai atbalstītu portugāļu pretošanās kustību. Britu un portugāļu spēki apvienojās, lai atbrīvotu valsti no franču spēkiem, un 1808. gada 21. augustā viņi izcīnīja nozīmīgu uzvaru Vimeiru kaujā. Cīņa par Portugāles atbrīvošanu kļuva par daļu no Ibērijas karadarbības, kas kopumā novājināja Napoleona karaspēku un veicināja viņa impērijas sabrukumu.
1910. gadā tika pasludināta Portugāles Pirmā Republika, pārtraucot vairāk nekā 8 gadsimtus ilgušo monarhiju. Šī politiskā un sociālā transformācija iezīmēja pavērsienu Portugāles vēsturē un iesāka sarežģītu un nemierīgu laikmetu valstī. Pirmajā Republikā tika ieviestas vairākas reformas, tostarp baznīcas un valsts nodalīšana, sieviešu tiesību uzlabošana, izglītības reforma un centieni modernizēt valsts ekonomiku un infrastruktūru. Republikas laikā Portugālei bija nopietnas ekonomiskās problēmas, kas saistījās ar pasaules ekonomiskajām krīzēm un valsts iekšējiem konfliktiem. Vājā ekonomika un nepārtrauktie konflikti noveda pie strādnieku neapmierinātības un biežiem protestiem, kas vēl vairāk saasināja politisko situāciju. 1916. gadā Portugāle iesaistījās Pirmajā pasaules karāAntantes pusē, cerot stiprināt savas starptautiskās pozīcijas un aizsargāt kolonijas Āfrikā. Tomēr iesaistīšanās karā izraisīja lielus cilvēkresursu un ekonomiskus zaudējumus, kas vēl vairāk pasliktināja situāciju valstī.
1926. gadā notika militārs apvērsums, kuram sekoja Antoniu Salazara diktatūra, kas ilga līdz 1968. gadam. Apvērsums iezīmēja demokrātiskas politiskās sistēmas galu. Apvērsumu vadīja konservatīvi militāristi, kuri bija neapmierināti ar politisko nestabilitāti, ekonomiskajām problēmām un iekšējām nesaskaņām, kas bija raksturīgas Pirmajai Republikai. Pēc apvērsuma tika izveidots militārs režīms, kas paziņoja, ka tā mērķis ir "atjaunot kārtību" valstī. Taču jaunajam režīmam trūka skaidra virziena un konsekventas pārvaldes, tāpēc Portugāle turpināja piedzīvot politisku nestabilitāti. Salazars, kurš kopš 1932. gada oficiāli ieņēma premjerministra amatu, valdīja ar dzelzs roku. Viņa režīms veicināja politisko stabilitāti, taču bija represīvs, vēršoties pret disidentiem, un nodrošināja stingru kontroli pār visām sabiedrības dzīves jomām. Valstī darbojās slepenpolicija – PVDE, vēlāk PIDE –, kas uzraudzīja un apspieda opozīciju. Salazars Otrā pasaules kara laikā pasludināja Portugāles neitralitāti, kas ļāva valstij izvairīties no tiešas dalības konfliktā.
1949. gadā Portugāle bija viena no 12 NATO dibinātājvalstīm. Neskatoties uz Salazara autoritāro režīmu, Portugāles ģeogrāfiskais novietojums Atlantijas okeāna rietumu krastā bija stratēģiski nozīmīgs NATO. Azoru salas, kas ir Portugāles autonomais reģions, bija īpaši vērtīgas, jo tās atradās starp Eiropu un Ameriku, nodrošinot būtisku militāro un loģistikas bāzi transatlantiskiem ceļojumiem un piegādes ķēdēm.
Portugāle pakāpeniski kļuva par aktīvu ES dalībvalsti un nostiprināja savas pozīcijas Eiropas politikā, piedaloties kopējās politikas veidošanā un vēlāk pievienojoties eirozonai 1999. gadā. Kopš iestāšanās ES Portugāle ir piedzīvojusi gan ekonomiskus sasniegumus, gan izaicinājumus, piemēram, 2008. gada ekonomisko krīzi. Tomēr ES fondi un integrācija ir spēlējuši būtisku lomu valsts izaugsmē un stabilitātē. Mūsdienās Portugāle ir pazīstama kā demokrātiska, attīstīta valsts ar stabilu ekonomiku un aktīvu lomu Eiropas un starptautiskajā politikā.
Ģeogrāfija
Portugāles topogrāfiskā karte
Portugāles platība ir 92 090 km², aptuveni 1,5 reizes lielāka par Latviju. Portugāle atrodas Dienvideiropā, Pireneju pussalā. Tās vienīgā kaimiņvalsts ir Spānija. Robežas garums ar Spāniju ir 1214 km. Portugāles rietumu un dienvidu piekrasti apskalo Atlantijas okeāns. Krasta līnijas garums ir 1793 km. Portugāles sastāvā ietilpst arī Atlantijas okeānā esošās Azoru salas un Madeiras sala. Rietumos no valsts galvaspilsētas Lisabonas atrodas Eiropas galējais rietumu punkts — Rokas rags.
Portugāli uz pusēm sadala tās lielākā upe Težu. Ziemeļu daļā raksturīga ir kalnaina ainava ar dziļām, izrobotām upju ielejām. Savukārt dienvidu daļā plešas līdzenumi, un arī klimats ir daudz siltāks un sausāks nekā ziemeļos. Vienīgi Algarvi no Alentežu atdala nelieli kalni. Citas lielākās Portugāles upes ir Douru, Miņu un Gvadjana. Visu šo upju, tai skaitā Težu, iztekas atrodas Spānijā. Portugālē nav izteiktu lielu ezeru. Alkevas ūdenskrātuve, kura atrodas uz Gvadjanas upes, ir lielākā ūdenskrātuve (250 km²). Portugāles augstākā virsotne neatrodas tās kontinentālajā daļā, bet gan Azoru salās. Tas ir Piku kalns Piku salā. Tas ir sens vulkāns, un tā augstums virs jūras līmeņa ir 2350 m. Kontinentālajā daļā augstākā virsotne ir Eštrela (1993 m).
Valsts ziemeļu daļā atrodas Portugāles vienīgais nacionālais parks — Penedas-Herešu nacionālais parks, kurš aizņem 702,90 km2 lielu platību.
Portugālē valda Vidusjūras klimats. Ziemeļos ir aukstāks un mitrāks, savukārt dienvidos ir siltāks un sausāks klimats. Ziemeļu daļā gada vidējā gaisa temperatūra svārstās no 12 °C līdz 13 °C, bet dienvidu daļā gada vidējā temperatūra svārstās no 17 °C līdz 18 °C. Madeirā un Azoru salās gada vidējā temperatūra sasniedz 20 °C. Zemākā temperatūra ir novērota ziemās kalnainajos apgabalos; tur tā nokrītas līdz -15 °C, savukārt augstākā temperatūra ir reģistrēta Portugāles dienvidos, kur tā sasniedz 40 °C.
Portugālei ir sarežģīts administratīvais iedalījums. To vispārīgi iedala piecos lielos reģionos un divos autonomos reģionos: Azoru Salas un Madeira. Sīkāk to iedala 18 apgabalos, savukārt vēl sīkāk Portugāle tiek sadalīta 28 apakšreģionos. Apakšreģioni tiek sadalīti 308 pašvaldībās (concelho) un vairāk nekā 4000 ciematos (freguesia). Maza mēroga daudzlīmeņu struktūra ir neefektīva un dārga. Pašlaik tiek gatavoti darbi reformai, kuras rezultātā tiks likvidēti apgabali un decentralizētas pilnvaras.
1976. gadā Portugāle tika sadalīta divās daļās, šo sadalījumu nereti lieto arī mūsdienās. Šīs daļas ir Kontinentālā Portugāle (Portugal Continental) un Portugāles autonomie reģioni — (Azoru Salas un Madeira).
Portugāles valdību vada premjerministrs. Portugāles parlaments (Assembleia da República) sastāv no vienas palātas, kurā ir 230 delegāti. Delegāti uz četriem gadiem tiek ievēlēti proporcionālās vēlēšanās. Prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu un izsludināt jaunas vēlēšanas.
Portugāles Augstākā tiesa ir augstākā institūcija tiesu sistēmā. Turklāt Augstākā tiesa ir atbildīga arī par militārajiem, administratīvajiem un finanšu jautājumiem. Konstitucionālajā tiesā ir deviņi locekļi, kas pārrauga konstitucionālo likumu interpretāciju.
Ārpolitika
Portugāle ir Eiropas Savienības dalībvalsts. 2007. gada otrajā pusē tā bija šīs organizācijas prezidentējošā valsts. Portugāle ir viena no NATO dibinātājvalstīm. Tā NATO uzdevumā ir nosūtījusi miera uzturēšanas spēkus Balkānu pussalā. Kopā ar Spāniju tā ir iesaistījusies arī Ibērijas un Amerikas valstu organizācijā (portugāļu: Organização dos Estados Ibero-americanos), kurā uzmanība tiek vērsta uz savstarpēju sadarbību starp Portugāli un Latīņamerikas valstīm. Tā ir iesaistījusies arī Latīņu savienībā, kurā ir apvienojušās romāņu valodās runājošās valstis. Portugālei ir cieši kontakti arī ar tās bijušo koloniju Austrumtimoru.
Starp Portugāli un Spāniju pastāv konflikts par Olivensas pilsētu. Pašlaik tā ir iekļauta Spānijas teritorijā, bet portugāļi apgalvo, ka šī pilsēta ir jāiekļauj Portugāles sastāvā. 1801. gadā Olivensa tika pievienota Spānijai, bet pēc 1815. gadā notikušā Vīnes kongresa tai bija jāatgriežas Portugāles sastāvā.
Demogrāfija
Portugālē dzīvo 10 680 000 iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa ir portugāļi (96,87%). Lielākās minoritātes ir emigranti no bijušajām Portugāles kolonijām (galvenokārt Brazīlijas un Āfrikas kolonijām), kā arī ukraiņi.
1986. gadā Portugāle pievienojās Eiropas Savienībai, un kopš tā laika valsts saimniecība ir stipri mainījusies, kļūstot daudzveidīgāka. Šajā laikā strauji ir attīstījusies pakalpojumu joma, un pašlaik tā veido divas trešdaļas no valsts iekšzemes kopprodukta. Kopš 2002. gada 1. janvāra Portugāles naudas vienība ir eiro. Ārvalstu kapitālieguldījumi valstī ieplūst galvenokārt no Apvienotās Karalistes.
2021. gada septembrī bezdarba līmenis Portugālē bija 6,1%.[6]
Tāpat Portugālē ir populārs arī telpu un pludmales futbols. Portugāļu sportisti veiksmīgi startē arī tādos sporta veidos kā pludmales volejbolā un skrituļslidu hokejā. Portugāles dienvidu un rietumu krasts visa gada garumā ir piemērots arī sērfošanai, ar ko nodarbojas ļoti daudz portugāļi. Daži no labākajiem pasaules sērfotājiem ir arī portugāļi. Portugāles tradicionālais sporta veids ir Jogo do pau.
