- Šis raksts ir par valsti Āfrikā. Par upi skatīt rakstu Nigēra (upe).
Nigēra (franču: Niger, izrunā: /niʒɛʁ/), oficiāli Nigēras Republika (République du Niger) ir iekšzemes valsts Rietumāfrikā. Valsts nosaukums radies no Nigēras upes. Nigēras platība ir gandrīz 1 270 000 km², tā ir lielākā valsts Rietumāfrikā. Vairāk nekā 80% no valsts teritorijas atrodas Sahāras tuksnesī. Lielākā daļa no 17 138 707[2] iedzīvotājiem ir musulmaņi, kuri dzīvo galvenokārt valsts dienvidu un rietumu daļā. Valsts galvaspilsēta Niameja atrodas Nigēras dienvidrietumos.
Nigēra ir jaunattīstības valsts, un tai ir viens no zemākajiem ANO Tautas attīstības indeksiem (HDI). 2013. gadā tā atradās 187. vietā.[1] Lielākajai daļai valsts draud periodisks sausums un pārtuksnešošanās. Nigēras ekonomikā dominē naturālā saimniecība lauksaimniecībā auglīgākajos valsts dienvidos un izejvielu (īpaši urāna rūdas) eksports. Nigēra saskaras ar nopietnām attīstības problēmām, sakarā ar to, ka tai nav izejas uz jūru, tuksnešainā klimata, iedzīvotāju zemās izglītības, nabadzības, infrastruktūras trūkuma, sliktas veselības aprūpes un vides degradācijas dēļ.
Vēsturiski Nigēra bijusi vairāku lielu valstu ietekmes zonās. Kopš neatkarības atgūšanas 1960. gadā Nigērai ir bijušas vairākas konstitūcijas un trīs militāro varu periodi. Pēc 2010. gada militārā apvērsuma Nigēra ir kļuvusi demokrātiskāka un izveidojusies kā daudzpartiju valsts. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo lauku rajonos un tiem ir maz pieejama mūsdienīga izglītība.
Vēsture
Lai arī šodien lielākā daļa Nigēras teritorijas ir pārvērtusies tuksnesī, pirms 5000 gadiem šajā reģionā pletās plašas savannas, kuras jau 10 000 gadus pirms mūsu ēras apdzīvoja cilvēki. Viena no pirmajām impērijām, kuras sastāvā ietilpa mūsdienu Nigēras teritorija, bija Songaju impērija.
19. gadsimtā Nigēra pirmo reizi nonāca kontaktā ar rietumniekiem, kad šeit ieradās pirmie ceļotāji un pētnieki.
Drīz pēc tam francūži mierīgā ceļā centās iegūt visu teritoriju savā kontrolē, taču vairākas etniskās grupas nevēlējās pakļauties. Tikai 1922. gadā Nigēra pilnībā un oficiāli kļuva par Francijas koloniju. 1958. gadā Nigēra kļuva par Francijas autonomo teritoriju, bet jau 2 gadus vēlāk — 1960. gada 3. augustā — par neatkarīgu valsti.
Pēc neatkarības atgūšanas valsts cieta no sausuma un pārtikas trūkuma. Tas noveda pie politiskas nestabilitātes. 1974. gadā armijas virsnieki, kurus vadīja pulkvedis Seinī Kountčē, gāza pirmā prezidenta Hamani Diori ievēlēto valdību.
Pēc Kountčē nāves par valsts prezidentu kļuva viņa brālēns Ali Saibū. 1989. gada septembrī tika pieņemta jauna konstitūcija un Nigēra kļuva par vienas partijas valsti. 1992. gada decembrī tika pieņemta jauna konstitūcija un 1993. gadā notika vēlēšanas. 1996. gadā militārie spēki pulkveža Ibrahima Barres Mainasaras vadībā pārņēma varu. Mainasara sarīkoja vēlēšanas, kurās tika ievēlēts par valsts prezidentu. Mainasara tika noslepkavots 1999. gadā, un viņa vietu ieņēma jauns militārais līderis Dauda Malams Vankē. Vankē solīja demokrātiskas vēlēšanas un 1999. gadā par prezidentu tika ievēlēts Mamadū Tandja. Viņš tika atkārtoti ievēlēts 2004. gada 4. decembrī. Premjerministrs no 2000. līdz 2007. gadam bija Hama Amadou, taču 2008. gada jūlijā viņš tika arestēts saistībā ar apsūdzībām par $230 000 piesavināšanos.
2009. gadā tuvojās Tandjas otrais un pēdējais termiņš. Parlaments un konstitucionālā tiesa iebilda pret konstitūcijas grozījumiem un tika atlaisti. Prezidents 26. jūnijā pasludināja ārkārtas stāvokli un izsludināja referendumu, kurā 92% iedzīvotāju nobalsoja par izmaiņām konstitūcijā par labu Tandjam. 2010. gada 18. februārī notika apvērsums pret Tandjas valdību, kuru veica valsts militārie spēki. Apvērsuma laikā Tandja tika notverts.[3] Militārie spēki izveidoja Demokrātijas Atjaunošanas Augstāko Padomi. Viņi iecēla pulkvedi Salufu Džibū par pagaidu prezidentu un Mahamadū Dandahu par premjerministru. 2010. gada oktobrī tika pieņemta jauna konstitūcija un 2011. gada martā opozīcijas līderis Mahamadu Isufu tika ievēlēts par valsts prezidentu. Viņš tika atkārtoti ievēlēts 2016. gada vēlēšanās.
2023. gada 26. jūlijā militārā apvērsumā gāza prezidentu Mohamedu Bazumu, varu sagrāba Nacionālā Tēvzemes aizsardzības padome un likvidēja valsts institūcijas 22. augustā Āfrikas Savienība apturēja Nigēras dalību līdz konstitucionālās kārtības atjaunošanai. Nemierniekus atbalstīja Krievijas Vāgnera grupas kaujinieki.[4]
Ģeogrāfija
Nigēra ir iekšzemes valsts Rietumāfrikā, atrodas Sahāras un Subsahāras reģionos. Nigēra dienvidos robežojas ar Beninu un Nigēriju, rietumos Burkinafaso un Mali, ziemeļos Alžīriju un Lībiju, austrumos ar Čadu. Nigēra atrodas starp 11 un 24 Z paralēli un 0 un 16 A meridiānu.
Nigēras platība ir 1 267 000 km², kas to ierindo sestajā vietā Āfrikā pēc platības (aiz Alžīrijas, Kongo Demokrātiskās Republikas, Sudānas, Lībijas un Čadas) un pirmajā vietā Rietumāfrikā.
Adminstratīvais iedalījums
Nigēra ir sadalīta 7 reģionos un 1 apgabalā, kurā atrodas tās galvaspilsēta. Šie reģioni ir sadalīti 36 departamentos. 36 departamenti sīkāk tiek iedalīti pašvaldībās.
Politika
Kopš neatkarības iegūšanas valstī ir bijusi politiska nestabilitāte. Valdība bieži tiek gāzta apvērsumu rezultātā. Tagadējā konstitūcija tika pieņemta 2010. gada 31. oktobrī. Parlamentu (Nacionālo asambleju) ar 113 deputātiem ievēl ik pēc 5 gadiem. Valsts galvu ievēl vēlēšanās ik pēc 5 gadiem (var atkārtoti ievēlēt tikai vienu reizi). Tiesības vēlēt ir iedzīvotājiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu.
Saimniecība
Nigēra ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Saimnieciskā darbība galvenokārt notiek valsts dienvidrietumos, Nigēras upes tuvumā.
85% valsts iedzīvotāju nodarbojas ar lauksaimniecību, bet tikai 3% no pieejamās zemes var izmantot. Aptuveni 7% no pieejamās zemes platības tiek izmantota lopkopībai. Svarīgākie lauksaimniecības produkti ir sorgo, manioka, pupiņas un rīsi. Ienesīgākie produkti ir zemesrieksti un kokvilna.
Nigērā ir daudz derīgo izrakteņu, bet tiek iegūti tikai urāns, alva un volframs. Nigēra ir ceturtā lielākā urāna ražotāja pasaulē. Urānu valstī 1957. gadā atklāja Francija. Nigēras pirmā komerciālā urāna raktuve sāka darboties 1971. gadā.[6] 75% no tās eksportiem ir urāns. Nigēras galvenais eksporta partneris ir Francija, kas saņem 55% no valsts eksporta precēm. Valsts arī eksportē uz ASV, Šveici, Nigēriju un Ganu.[7]
Nigēras galvenās importa preces ir graudaugi, naftas produkti, mašīnas un rūpniecības preces. Nigēras galvenais importa partneris ir Francija, no kuras tā saņem 20% no importa precēm. Valsts arī saņem importa preces no Ķīnas, Beļģijas, Togo un citām Rietumāfrikas valstīm.[8]
Atsauces
Skatīt arī
Ārējās saites
