PROFILBARU.COM

Honorijs III; Honorius III; (Cencio Savelli)
	Romas pāvests
	Amatā; 1216. gada 18. jūlijs — 1227. gada 18. marts
Priekštecis	Inocents III
Pēctecis	Gregorijs IX
Dzimšanas dati	ap 1148. gadu; Pāvesta valsts, Roma
Miršanas dati	1227. gada 18. marts; Pāvesta valsts, Roma
Tautība	itālis

Pāvests Honorijs III (latīņu: Honorius III), īstajā vārdā Čenčio Savelli (itāļu: Cencio Savelli; dzimis 1148. gadā, miris 1227. gada 18. martā) bija Romas pāvests no 1216. gada līdz savai nāvei 1227. gadā. Vēsturē pazīstams caur to, ka savas valdīšanas laikā apstiprinājis Dominikāņu ordeņa, Franciskāņu ordeņa un Karmelītu ordeņa statūtus.

Kopš 1225. gada Honorijs III bija nominālais valdnieks Livonijas un Prūsijas zemēs, kuru tiešo pārvaldi veica viņa legāts Modenas Vilhelms.

Dzīvesgājums

Čenčio Savelli ir dzimis ap 1148. gadu Romā, tur arī ieguvis teoloģisko izglītību un kļuvis par Santa Maria Maggiore katedrāles kanoniķi. 1193. gadā viņš tika ievēlēts par kardinālu, no 1194. līdz 1198. gadam vadīja pāvesta kanceleju.

1216. gada 18. jūlijā viņš tika izvēlēts par Romas pāvestu, iegūstot vārdu Honorijs III. Šajā amatā viņš organizēja V Krusta karu Tuvajos Austrumos un vairākus citus krusta karus Eiropā. 1221. gada krusta karagājiens uz Nīlas deltu cieta neveiksmi. Turpinot iepriekšējo pāvestu politiku, viņš pielīdzināja Livonijas krusta karus krusta kariem Svētajā zemē. Pēc uzvaras pār igauņiem un Novgorodas krieviem Tērbatas kaujā, viņa legāts Modenas Viļums 1225. gadā izveidoja Livonijas valsti Romas pāvesta pakļautībā. Tāpat ar sava Francijas legāta palīdzību viņš panāca, ka Francijas karalis Ludviķis VIII 1226. gadā devās krusta karā pret albiģiešu ķeceriem (katariem).

Honorijs III miris Romā 1227. gada 18. martā, par viņa pēcteci tika ievēlēts Gregorijs IX.

Honorija III lēmumi par Livoniju (1217-1226)

1217. gada 26. aprīlī pāvests ziņoja Magdeburgas arhibīskapam Albertam, ka ar viņa pūlēm Livonijā katoļu ticībai piegriežamās zemes būs pakļautas Magdeburgas mētropolīta varai.
1217. gada 30. septembrī pāvests paziņoja Livonijas bīskapam Albertam, ka viņš drīkst iecelt un iesvētīt jaunus bīskapus krustnešu iekarotajās zemēs un celt tiem katedrāles. Rezultātā ietekmīgais Daugavgrīvas klostera abats Bernhards no Lipes tika iecelts par Sēlijas bīskapu.
1218. gadā pāvests atbrīvoja Livonijas bīskapiju no pakļautības Brēmenes arhibīskapam.
1219. gada 25. oktobrī pāvests ziņoja Daugavgrīvas klostera abatam Bernhardam, ka apstiprina viņa diēcēzes Sēlijas bīskapijas tais robežās, kādas tai 1218. gadā noteica Livonijas bīskaps Alberts.
1219. gada 28. oktobrī pāvests izdeva bullu Cum a nobis petitur, kurā ņēma Romas pāvesta sevišķā aizsardzībā Livonijas baznīcu un apstiprināja Livonijas bīskapa Alberta tiesības uz jauniegūtajām Sēlijas, Igaunijas un Zemgales zemēm.
1219. gada 7. novembrī pāvests aizrādīja bīskapam Albertam, ka vēl ir par agru dibināt Rīgā jaunu baznīcas mētropoli.
1220. gada 18. aprīlī pāvests deva atļauju Livonijas, Sēlijas un Leales bīskapiem pieņemt savā misijas darbā kā cisterciešu, tā citu ordeņu mūkus.
1221. gada 21. aprīlī pāvests atļāva Magdeburgas archibīskapam izdevīgā laikā doties krusta karā vai nu uz Livoniju vai Palestīnu.
1222. gada 8. februārī pāvests uzdeva Daugavgrīvas klosteŗa abatam Robertam un Rīgas dombaznīcas prāvestam gādāt, lai zobenbrāļi atdod Sēlijas bīskapam Bernhardam patvarīgi atņemtos īpašumus, labību un citas lietas. Tāpat viņš uzdeva Sēlijas bīskapam Bernhardam un Daugavgrīvas sv. Nikolaja klostera abatam Robertam ar baznīcas sodiem atturēt zobenbrāļus no Livonijas jaunkristīto apspiešanas, ko tie panākot, ar draudiem un vardarbību nolaupīdami viņu īpašumus un laicīgās tiesas varas vārdā vajādami viņus ar asinsatriebību, kā arī ar baznīcas sodiem atturēt zobenbrāļus un citus soģus no karstas dzelzs pārbaudījuma piemērošanas apsūdzētiem, par ko pāvestam sūdzējušies Livonijas jaunkristītie, un kas nesaskan ar kanoniskām tiesībām.
1222. gada 8. februārī pāvests uzdeva Livonijas tiesnešiem piespriest ieceļotājus krievus ievērot Romas baznīcas parašas.
1223. gada 27. janvārī pāvests atļāva Livonijas bīskapam Albertam viņa krusta sprediķa novados atlaist sodus ekskomūnicētiem, kas darbiem aizkāruši garīdzniekus, ja viņi ir ar mieru doties krusta kaŗā uz Livoniju.
1223. gada 23. decembrī pāvests atkārtoti noraidīja bīskapa Alberta neatlaidīgos lūgumus piešķirt Livonijas baznīcai mētropoles tiesības pār Sēlijas un Leales baznīcām, un pagaidām uzticēja bīskapam Albertam būt par pāvesta vietnieku Sēlijas un Leales diēcēzēs un viņa vārdā izmeklēt un galīgi izspriest šo baznīcu tieslietas.

1224. gada 14. novembrī pāvests apstiprināja Lambertu par jauno Sēlijas bīskapu un noteica viņa bīskapijas robežas.
1224. gada 16. novembrī pāvests aicināja Krievijas pareizticīgos pabalstīt ar naudas līdzekļiem Livonijas, Sēlijas un Leales bīskapu vadīto misijas darbu Livonijā.
1224. gada 31. decembrī pāvests par savu sūtni (legātu) Livonijā, Prūsijā, Holšteinā, Igaunijā, Zemgalē, Sembā, Kursā, Virijā un Baltijas jūras salās iecēla Modenas Vilhelmu, savu agrāko vicekancleru, slavēdams viņa godīgo dzīvi, reliģisko dedzību un zinātnisko izglītību un uzdodams kārtot visas katoļu misijas lietas.
1225. gada 3. janvārī pāvests izdeva bullu Ecclesia Romana, kurā apsolīja Livonijas un Prūsijas zemju jaunkristītajiem iedzīvotājiem neatkarību no laicīgajiem valdniekiem un Romas pāvesta aizsardzību. Līdz ar to Livonijas un Prūsijas teritorijas tika tiesiski pielīdzinātas agrāk Svētajā Zemē (Palestīnā) izveidotajām Romas baznīcas valstīm, kas bija tieši pakļautas pāvestam.
1225. gada 9. janvārī pāvests paplašināja sava legāta Modenas bīskapa Viļuma pilnvaras, piešķirot viņam tiesību celt misijas novados jaunas baznīcas, izraudzīt tām bīskapus un divu vai triju bīskapu klātbūtnē tos iesvētīt.
1225. gada 19. novembrī pāvests atļāva savam legātam Modenas Vilhelmam Livonijā nodibināt no Brēmenes arhibīskapa neatkarīgu katoļu baznīcas metropoli (Rīgas arhibīskapiju).
1226. gadā pāvests atļāva Sēlijas pievienošanu Zemgales bīskapijai.