Dzimis katoļu priestera ģimenē kā Gvido Fuko laika posmā starp 1190. un 1200. gadu Gardas Senžilā (Saint-Gilles-du-Gard), Langdokas teritorijā netālu no senās Nīmas pilsētas, kas vēlāk tika iekļauta Francijas karaļvalstī. Jaunībā bijis karavīrs, jurists, vēlāk kļuvis par Francijas karaļa Ludviķa IX sekretāru. Pēc sievas nāves viņš kļuva par garīdznieku, 1254. gadā par Lepuī bīskapu, 1259. gadā par Narbonas arhibīskapu, 1261. gadā par Sabīnas kardinālu. 1262.-1264. gadā viņš bija pāvesta legāts Anglijā.
Pēc pāvesta Urbāna IV nāves viņš piedalījās četrus mēnešus ilgā kardinālu konklāvā, kas beidzot viņu ievēlēja par Romas pāvestu 1265. gada 5. februārī. Sava pontifikāta laikā Klements IV atbalstīja Francijas karaļa brāļa Anžujas Kārļa (Charles d'Anjou) cīņu pret Manfredu Hohenštaufenu par Sicīlijas karaļa kroni, ko viņš ieguva 1266. gadā. Pastāvīgi uzturējās savā rezidencē Viterbo, kur mira 1268. gada 29. novembrī. Pēc viņa nāves kardināli nespēja vienoties par jaunu pāvestu gandrīz trīs gadus.
Pāvesta Klementa IV lēmumi par Livoniju
Ir ierosinājums atdalīt daļu no raksta un pievienot lapai Livonijas vēsture
Klements IV (aizmugurē vidū) kronē Anžujas Kārli par Sicīlijas karali.
1265. gadā pāvests atkārtoja aicinājumu bīskapiem un franciskāņu mūkiem sludināt krusta karu pret neticīgajiem Livonijā, Kursā un Prūsijā. Īpaši tas tika uzdots Marienverderas bīskapam Prūsijas teritorijā.
1266. gadā pāvests Zemgales iekarošanas nolūkā apstiprināja atļauju Livonijas ordenim celt Mītavas pili Garajā salā (tagad - Jelgavas Pilssala), ko jau 1242. gadā bija izdevis Modenas Viļums.
1267. gadā pāvests no jauna apstiprināja Rīgas arhibīskapijas dibināšanas 1255. gada dokumentu.
.svg){kind=small}
