Veģetārisms un reliģija ir cieši saistīti vairākās austrumu reliģiski filosofiskajās mācībās, piemēram, hinduismā, džainismā un budismā. Džainismā veģetārisms ir obligāts, hinduismā un Mahājānas budismā to aizstāv daži ietekmīgi svētie raksti un reliģiskās autoritātes.[1] Salīdzinoši tādās reliģijās kā jūdaisms, kristietība un islāms veģetāru uzturu neatbalsta galvenās autoritātes. Tomēr kristietībā ir atsevišķi atzari, kas atzīst veģetārismu balstoties reliģiskos argumentos.[2]
Citas konfesijas, kas aizstāv nepieciešamību izvēlēties veģetāru uzturu, ir Septītās dienas adventisti, rastafari un Harē Krišnas kustība.
Indijas izcelsmes reliģijas
Budisms
Kopumā budismā nav aizlieguma ēst gaļu, tomēr pirmais no budisma ētikas pamatprincipiem ir aizliegums nogalināt cilvēku vai jebkuru citu dzīvnieku[3] (ahimsas jeb nevardarbības princips). Daudzi budisti šo principu izprot kā pienākumu izvairīties no gaļas ēšanas, taču pastāv arī citas interpretācijas. Buda esot nošķīris dzīvnieka nogalināšanu no gaļas ēšanas, uzsverot, ka slikts ir nevis tas, ko ēdam, bet amorālā rīcība, ar kuras palīdzību ēdiens iegūts. Vienubrīd Buda esot īpaši atteicies atbalstīt veģetārismu un Pali kanonā minēts, ka Buda vairākos gadījumos ir ēdis gaļu. Tomēr pastāvēja noteikumi, kas liedza ēst atsevišķu veidu gaļu, piemēram, cilvēku, leopardu vai ziloņu. Arī mūkiem ir aizliegts ēst gaļu, ja tie ir pieredzējuši šī dzīvnieka nāvi vai, ja zina, ka tas ticis nogalināts īpaši viņiem.[4]
Vairākās Mahājānassūtrās Buda kritizē gaļas ēšanu. Mahājānas Mahaparinirvana sūtrā Buda norāda, ka "gaļas ēšana iznīcina līdzjūtības iedīgļus" un piebilst, ka viņš aizliedz jebkura veida gaļas ēšanu, pat ja dzīvnieks atrasts jau miris.[5] Garš Lankavatara sūtras fragments liecina, ka Budas uzskati ir bijuši par labu veģetārismam, jo justspējīgo būtņu miesas ēšana, viņaprāt, nav saskaņojama ar Bodisatvas uzdevumu vairot līdzjūtību.[6] Arī vairākās citās Mahājānas sūtrās tiek uzsvērts aizliegums ēst gaļu.[7]
Buda esot norādījis, ka, lai saglabātu tīrību, bodisatvam nevajadzētu lietot ne tikai gaļu, bet arī piena produktus, ādas, kažokādas un zīda apģērbu. Tikai tad cilvēks varot būt "patiešām brīvs".[8] Mūsdienās šāds dzīvesveids ir raksturīgs vegāniem.
Tiek uzskatīts, ka nogalinot dzīvniekus un ēdot gaļu tiek vienlaikus pārkāpti vairāki budisma principi. Nogalinot justspējīgas būtnes tiek traucēts to ceļš uz nirvānu. Saskaņā ar uzskatu, ka visas būtnes ir vienota veseluma daļas, nogalinot tiek kaitēts arī sev. Turklāt tādējādi tiek radīta slikta karma, kas var radīt jaunas ciešanas. Nogalinot tiek vairotas arī ciešanas, kas rodas nāves un atdzimšanas ciklā.[9]
Sava veida risinājums šai problēmai radās, kad indiešu tradīciju motivētie mūki pārcēlās uz Ķīnas teritoriju. Tur tiem uzradās atbalstītāji, kas ziedoja nevis pārtiku, bet naudu. No tā laika ķīniešu mūki un tie, kas sāka apdzīvot ziemeļu teritorijas, iekopa paši savus zemes gabalus un iegādājās visu pārējo uzturā nepieciešamo tirgū. Līdzīgu risinājumu rada arī citi kalnaino reģionu, piemēram, Tibetas, budisti, kas par miesniekiem algoja musulmaņus.[10][11]
Viduslaiku Japānā budistu veģetārismu pamatojošā filosofija nostiprinājās Kamakuras periodā, kad tā sāka izplatīties zemnieku vidū. Cilvēki, kas bija iesaistīti nokauto dzīvnieku un to ķermeņa daļu tirdzniecībā, tika pakļauti diskriminācijai. Tika uzskatīts, ka šie cilvēki ir pret budisma nenogalināšanas principu.[12]
Mūsdienu budistu attieksme
Mūsdienās budistu attieksme pret veģetārismu dažādās pasaules vietās ir atšķirīga. Korejā, Ķīnā un Vjetnamā mūki parasti neēd gaļu. Japānā ir novirzieni, kuros neēd gaļu, bet lielākajā daļā novirzienu ēd. Teravādas budistiem Šrilankā un Dienvidaustrumāzijā esot ļauts lietot gaļu, ja vien nepastāv aizdomas, ka dzīvnieks nogalināts tieši viņu dēļ. Taivānā mūki, mūķenes un vairums laju nelieto dzīvnieku izcelsmes produktus un smakojošos dārzeņus (piemēram, ķiplokus un sīpolus). Kaut arī, piemēram, XIV Dalailama, runājot par veģetārismu, ir norādījis: "Tas ir brīnišķīgs. Mums noteikti ir jāveicina veģetārisms",[13][14]Tibetā un citur augstkalnu reģionos, kur dārzeņu audzēšana ir īpaši sarežģīta, veģetārisms ir maz izplatīts.
Hinduisms
Vairumā galveno hinduisma virzienu veģetārisms tiek uzskatīts par ieteicamu. Tam ir ētiski, reliģiski un ar veselību saistīti iemesli: nevardarbības princips, kas tiek attiecināts uz dzīvniekiem; vēlme piedāvāt dievībām tikai "tīru" (veģetāru) ēdienu, lai saņemtu to atpakaļ kā prasādu; un pārliecība, ka neveģetāra pārtika ir kaitīga prāta spējām un garīgai attīstībai. Nevardarbības princips ir kopīgs visiem hinduisma virzieniem, kas praktizē veģetārismu, bet abi pārējie aspekti dažādos virzienos atšķiras.
Nevardarbības princips
Dažādi Dienvidindijas ēdieni pasniegti uz banāna lapas.
Nevardarbības principa attiecināšana uz dzīvniekiem ir saistīta ar vēlmi izvairīties no negatīvām karmiskām sekām, kas rodas vardarbības rezultātā. Hinduisti uzskata, ka šīs sekas skar ne tikai miesnieku, mednieku un makšķernieku, bet arī gaļas vai zivs ēdāju.[15] Jautājumi par reliģiskiem pienākumiem pret dzīvniekiem un negatīvu karmu, kas rodas vardarbības (himsa) rezultātā, tiek detalizēti apspriests hindu svētajos rakstos un reliģiskas ievirzes tekstos par tieslietām.
Hindu svētie raksti tiek saistīti ar vēdisko periodu, kas, pēc mūsdienu vēsturnieku domām, attiecināms uz laika posmu līdz aptuveni 500. gadam p.m.ē. Vēdiskajā sabiedrībā gaļas ēšana nebija aizliegta, taču to ierobežoja specifiski noteikumi. Dažos nozīmīgos svētajos rakstos vardarbība pret mājdzīvniekiem ir aizliegta, izņemot upurēšanu rituālos. Šādu skatījumu pauž Mahābhārata (3.199.11-12[16]; 13.115; 13.116.26; 13.148.17), Bhāgavata Purāna (11.5.13-14) un Čandogja Upanišada (8.15.1) kā arī pazīstamais reliģisko un juridisko principu teksts Manu Smriti (5.27-44). Šajos tekstos tiek nosodīta dzīvnieku nogalināšana un gaļas ēšana, izņemot gadījumus, kad to veic priesteri upurēšanas rituālu ietvaros. Mahābhāratā karotāju kastai (kšatrijiem) ir atļauts medīt un ēst gaļu, "kas iegūta pateicoties drošsirdībai" (13.115.59-60; 13.116.15-18), taču šāda rīcība ir aizliegta eremītiem jeb reliģiozajiem vientuļniekiem, jo tiem jābūt pilnībā nevardarbīgiem, lai nekavētu garīgo attīstību.[17]
Manu Smriti (5.27-55) un Mahābhāratā (12.260[18]; 13.115-116; 14.28) ir garas debates par rituālās nogalināšanas un tai upurēto dzīvnieku miesas ēšanas pieļaujamību. Mahābhāratā gan gaļas ēdāji, gan veģetārieši piedāvā dažādus argumentus, lai pamatotu savus viedokļus. Bez debatēm par mājdzīvniekiem tur ir arī garas pārrunas, kurās mednieki aizstāv medīšanu un gaļas ēšanu.[19] Šie teksti parāda, ka nevardarbības idejas aizstāvji kritizējuši gan rituālo nogalināšanu, gan medības un ka šo darbības veidu pieņemamība bija diskutabla.[20] Mūsdienu hinduismā vēdisko tekstu ietekmē nokaušana ir praktiski izzudusi.
Garīgie aspekti
Dažās tradīcijās — īpaši vaišnavismā — ir būtiski, ka pirms ēšanas jebkurš ēdiens tiek piedāvāts izvēlētajai dievībai — tādējādi ēdiens pārtop par prasādu.[21] Šo noteikumu strikti ievēro Bhakti jogas skolas mācekļi — saskaņā ar priekšrakstiem, kurus tie ievēro, par prasādu var būt tikai veģetārs ēdiens.[22]
Veģetārisms ir obligāts arī hatha jogas praktizētājiem.[23] Tie seko norādījumiem, kas pausti Bhagavad-Gītā[24] par to, ka jāēd tikai augstas kvalitātes ēdiens, jo uzskata, ka ēdiens var ietekmēt personību, garastāvokli un psihi. Ir teikts, ka gaļa vairo slinkumu, nezināšanu un rada nevēlamu mentālu stāvokli tamas ("tumsība", "tumsonība"[25]), savukārt veģetārs uzturs tiek uzskatīts par garīgo attīstību veicinošu, jo tas vairo vēlamās (satviskās) īpašības.
Būtiski fragmenti svētajos rakstos
Indiešu virtuve piedāvā ļoti dažādus veģetārus ēdienus, jo hinduisma principi, ko praktizē vairums indiešu, veicina pievēršanos veģetārismam. Attēlā redzams veģetārais tali.
"Ko gan varam teikt, kad redzam grēcīgu cilvēku nokaujam dzīvi mīlošas nevainīgas un veselīgas radības? Tādēļ, o valdniek, zini, ka gaļas atmešana ir ticības, debesu un laimības augstākais patvērums. Atturēšanās no pārestības ir augstākā ticība. Tā ir arī augstākā grēku nožēlošana. Tā ir arī augstākās patiesības, no kā izriet visi pienākumi. Miesu nevar iegūt no zāles vai koksnes, vai akmens. To nevar iegūt citādi, kā vien nokaujot dzīvu radību. Lūk, tā ir miesas ēšanas vaina. [..] Tas cilvēks, kas atturas no gaļas, nekad nav pakļauts bailēm no kādas radības, o valdniek. Visas radības tiecas pēc viņa aizsardzības. Viņš nekad nesagādā rūpes citiem un nekad pats nezaudē mieru. Ja neviens neēstu miesu, nebūtu neviena, kas nonāvētu dzīvas radības. Cilvēks, kas nonāvē dzīvas radības, nonāvē tās miesas ēdāju dēļ. Ja miesu turētu par neēdamu, dzīvu radību kaušanas nebūtu. Ēdāju dēļ pasaulē notiek dzīvu radību kaušana. Tā kā cilvēki, kas nokauj dzīvas radības vai kuru dēļ radības tiek nokautas, saīsina to mūžu, o diženais, ir skaidrs, ka tam, kas vēl labu sev, jāatsakās no gaļas pavisam. [..]
Miesas pircējs atbalsta himsu [vardarbību] ar savu bagātību; tas, kurš ēd miesu, to pašu dara, baudot garšu; kāvējs atbalsta himsu tieši sasienot un nonāvējot dzīvnieku. Tātad ir trīs veidu nonāvēšana. Tas, kurš atnes miesu vai sūta pēc tās, tas, kurš nogriež dzīvnieka locekļus un tas, kurš pērk, tirgo vai gatavo miesu un ēd to – tie visi uzskatāmi par gaļas-ēdājiem." (Mahābhārata 13.115)[26]
"Tie grēcīgie, kas nezina par īstiem reliģiskiem principiem, bet tomēr sevi uzskata par pilnībā dievbijīgiem, bez nožēlas veic varas darbus pret nevainīgiem dzīvniekiem, kas tiem pilnībā uzticas. Savās nākamajās dzīvēs šādus grēcīgus ļaudis apēdīs tās pašas radības, ko viņi nonāvējuši šajā pasaulē." (Bhāgavata Purāna 11.5.14)[27]
"Cilvēkam, kas pilnībā apzinās reliģiskos principus, nepienākas piedāvāt neko tādu kā gaļa, olas vai zivs Sradha ceremonijā un, pat ja viņš ir kšatrijs (karotājs), tam nevajadzētu ēst šādas lietas." (Bhāgavata Purāna 7.15.7)[28]
Pašreizējā situācija
Mūsdienu Indijā hindu ēšanas paradumi variē atkarībā no kopienas vai kastas, kurai tie piederīgi kā arī atkarībā no reģiona. Vairums hindu veģetāriešu ir laktoveģetārieši — tie izvairās no olām, bet lieto pienu un piena produktus.
Saskaņā ar 2006. gadā veikta pētījuma datiem veģetārisms Indijas piekrastes štatos ir mazāk izplatīts, bet vairāk izplatīts tas ir iekšzemes štatos — rietumos un ziemeļos kā arī braminu vidū — no tiem 55% ir veģetārieši.[29] Daudzi piekrastes iedzīvotāji ēd zivis. Īpaši Bengālijas hindu vidū ar dzejas, literatūras un mūzikas palīdzību ticis romantizēts priekšstats par zvejniekiem un zivju gaļas lietošanu pārtikā.
Džainisms
Džainismā nepieciešamība pēc veģetārisma tiek pamatota ar nevardarbības jeb ahimsas principu, tāpat kā budismā un hinduismā, tomēr džainismā šis princips ir striktāks. Jebkura rīcība, kas tieši vai netieši rosina nogalināšanu vai cita veida kaitēšanu, tiek uzskatīta par vardarbību (himsa), kas rada nevēlamu karmu. Ahimsas principa mērķis ir nepieļaut šādas karmas rašanos.[30] Apmērs, kādā to izprot, hinduistu, budistu un džainistu vidū atšķiras. Džaini nevardarbību uzskata par vissvarīgāko reliģisko pienākumu (ahiṃsā paramo dharmaḥ — izteikums, kas nereti iegravēts džainu tempļos).[31] Tas ir obligāts priekšnoteikums, lai sasniegtu džainu augstāko mērķi — atbrīvošanos no pārdzimšanu cikla.[32] Šis mērķis džainiem ir kopīgs ar budistiem un hinduistiem, taču viņu pieeja ir īpaši stingra prasībā pēc secīguma un vispusīguma. Viņu pedantiskā izvairīšanās no jebkādas vardarbības un īpaši ēdiena sakarā, būtiski nosaka viņu askētisko dzīvesveidu, kas ir īpaši raksturīga džainu identitātes iezīme.[33]
Sikhisms
Kaut arī sikhismā nav pienākuma atteikties no gaļas, reliģisku pasākumu laikā tiek pasniegts tikai veģetārs ēdiens, jo sikhu kopējā estuve ir atvērta jebkuram. Tā kā daudzās ticībās pastāv ierobežojumi attiecībā uz gaļas ēšanu, pagatavošanu u.tml. un šos ierobežojumus atzīst arī daļa sikhu, drošākā iespēja, pēc sikhu guru domām, ir pasniegt veģetāru ēdienu. Vairums sikhu uzskata, ka tiem jāizvairās tikai no tādu dzīvnieku gaļas, kas nogalināti rituālā veidā, piemēram, no halala un košera gaļas.[34][35]
Sikhi uzskata, ka dvēselei pirms iemiesošanās cilvēkā var būt 8,4 miljoni iemiesošanos veidu dažādās citās dzīvības formās. Šīs dzīvības formas var būt minerāli, augi vai dzīvnieki, kurus sikhi savstarpēji nenošķir, bet nošķir tikai no cilvēka.[36]
Sikhu Guru Nānaks ir teicis, ka reliģijas kontekstā ir bezjēdzīgi vai muļķīgi diskutēt par gaļas ēšanas pieļaujamību.[37]
"Un Dievs sacīja: "Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo." (Pirmā Mozus grāmata 1:29)[38]
Tomēr tikai neliela daļa no minēto tradīciju sekotājiem praktizē šādu uztura veidu. Tam par iemeslu varētu būt tas, ka pēc cilvēka krišanas grēkā Mozus grāmatā Noasam (iespējams, arī viņa pēctečiem) tiek atļauts ēst dzīvnieka miesu:
"Bailes un izbīšanās jūsu priekšā lai pārņem visus zemes zvērus, visus putnus gaisā un visus tos, kas vien kust zemes virsū, un visas zivis jūrā. Jūsu rokās tie ir nodoti. Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai jums ir par barību. Es jums to visu nododu, tāpat kā zaļos augus, lai tie jums noder barībai." (Pirmā Mozus grāmata 9:2-4)[39]
Islāms
Korānā ir atļauta dzīvnieku gaļas ēšana (Korāns 5:1)[40][41] un kaut arī daži sūfisma virzieni ir praktizējuši veģetārismu, līdz šim nav bijis nopietnu Korāna interpretāciju, kas runātu par labu veģetārismam.[40]
Muhamedam tiek piedēvēti vairāki izteicieni, kuri atbalsta veģetārismu un nosoda agresīvu attieksmi pret dzīvniekiem.[42]
Jūdaisms
Rabīniskais jūdaisms kopumā ir pret atturību un iesaka baudīt lietas pareizā veidā. Attiecībā uz ēdienu šādu pamācību Jeruzalemes Talmūdā pauž fragments: "Cilvēkam būs jāatskaitās par visu, ko redzējis, bet nav ēdis"[43] (tas gan attiecas tikai uz atļautajiem jeb košera ēdieniem, nevis aizliegto pārtiku, piemēram, cūkgaļu).
Pēc atsevišķu jūdu klasisko komentētāju (meforshim) domām 1. Mozus grāmatā 1:29 rakstītais nozīmē, ka Dieva sākotnējā plānā cilvēks bijis veģetārietis un Dievs tikai vēlāk devis atļauju ēst gaļu cilvēka vājā rakstura dēļ.[nepieciešama atsauce] Citi komentētāji uzskata, ka cilvēki drīkst ēst dzīvniekus, jo Dievs Ādamam un Ievai ļāvis valdīt pār tiem.[nepieciešama atsauce]
Kopumā jūdaismā nav ticis veicināts veģetārisms. Tomēr atsevišķi prominenti rabīni ir veicinājuši pievēršanos veģetāram dzīvesveidam, piemēram, Palestīnas pirmais virsrabīns Ābrams Īzaks Kūks, viņa skolnieks Deivids Koens (zināms kā "Ha-Nazir") un Izraēlas virsrabīns Šlomo Gorens.[nepieciešama atsauce]
"Padziļinoties zināšanām par to, ko iesaka jūdaisma tradīcija, jūdi aizvien vairāk pievērsīsies veģetārismam... Vesela plejāde galveno rabīnu un garīgo līderu... ir atzinuši vegetārismu par jūdu morāles mācības sākotnējo/augstāko (ultimate) jēgu."[nepieciešama atsauce]
"Ideālajā variantā cilvēkam nevajadzētu ēst gaļu, jo viņa dēļ tiek atņemta dzīvība, ir jānonāvē dzīvnieku." Rabīns Milgroms uzskata, ka bauslis pret asinīm ir kā likums, kas atļauj cilvēkam "nodoties gaļas ēšanas baudai nekļūstot rupjam un nežēlīgam."[nepieciešama atsauce]
Dažas ortodoksālas autoritātes iebilst pret pievēršanos veģetārismam, ja tas notiek tāpēc, ka cilvēks atzīst dzīvnieku tiesības vai līdzīgu sekulāru ētisku apsvērumu dēļ. Pēc viņu domām, tādējādi tiek izjaukta hierarhija, kurā dzīvnieki ir pakļauti cilvēkam, turklāt tā rezultātā var tikt pazemināts cilvēka dievišķais statuss. Tomēr norādīts arī, ka veģetārisms ir pieļaujams pragmatisku apsvērumu vārdā, (piemēram, ja košera gaļa ir dārga vai nepieejama), veselības vai gaumes dēļ.[44]
Daži uzskata, ka jūdaisma reliģisko likumu kopums halaha atzīst gaļas ēšanu Sabata un festivālu maltīšu ietvaros, tādēļ daļa ortodoksālo ebreju, kuri ikdienā ir veģetārieši, tomēr ēd gaļu šo svētku laikā.[nepieciešama atsauce]
Tie jūdi, kuri ir veģetārieši, izmanto vairākus argumentus, kas balstīti jūdaisma tradīcijā. Viens no tiem ir šāds — tā kā Ādamam un Ievai netika atļauts ēst gaļu un tā kā šī paša iemesla dēļ saskaņā ar pravietojumu "Mesiju laikmetā" visa pasaule būs veģetārieši, tad gaļas neēšana ir solis šī mērķa virzienā. Cits arguments — šehitas (rituālās nogalināšanas) likumi ir paredzēti, lai mazinātu dzīvnieku ciešanas taču šodienas industriālā lopkopība un ātrgaitas mehanizētās kautuves kā arī pat košera kautuves, pēc dažu autoritāšu domām, pietiekami neatbilst kritērijiem, lai uzskatītu gaļu par košeru. Trešais arguments ir par to, ka senie gudrie noteikuši festivālos ēst tikai olīvas lieluma gaļas gabalus, bet pat tad tas notika tāpēc, ka Talmūda laikos gaļa tika uzskatīta par būtisku uztura daļu (savukārt mūsdienu veģetārieši norāda uz zinātnes atzinumiem, ka tā nav).[nepieciešama atsauce]
Būtiski fragmenti svētajos rakstos
Pastāv uzskats, ka sākotnēji gaļas ēšana notikusi tikai kā daļa no dzīvnieku rituālās upurēšanas un vēlāk šī saistība aizmirsta.[nepieciešama atsauce]
"Kaut viņi arī daudz lopu kauj upurēšanai un ēd viņu gaļu, Tas Kungs tomēr netur labu prātu uz viņiem; (..)." (Hozejas 8:13)[45]
"Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upurēšanai nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri." (Hozejas 6:6)[46]
"21 Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: "Lieciet tomēr klāt savus dedzināmos upurus pie saviem kaujamiem upuriem un ēdiet to gaļu! 22 Jo Es jūsu tēviem tanī dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, neko nenoteicu, nedz pavēlēju par dedzināmiem un kaujamiem upuriem, 23 bet Es tiem devu šādu pavēli: klausait Manu balsi, tad Es būšu jūsu Dievs, un jūs būsit Mana tauta; staigājiet pa visiem tiem ceļiem, ko Es jums pavēlu, lai jums labi klājas! 24 Bet tie Man neklausīja un savas ausis neatvēra; tie staigāja pēc savas ļaunās sirds padoma un pagrieza Man muguru un ne vaigu." (Jeremijas 7:21-24)[47]
"Kas nokauj vērsi, līdzīgs tam, kas cilvēku nokauj; kas upurē jēru, līdzīgs tam, kas lauž sprandu arī sunim; kas upurē ēdamu upuri, līdzīgs tam, kas upurē arī cūkas asinis; kas vīraku kvēpina kā piemiņas upuri, līdzīgs tam, kas cildina arī elkus. Kā šie izvēlējušies paši savus ceļus un viņu dvēselei labpatīk šādas viņu pašu nelietības." (Jesajas 66:3)[48]
Kristietība
Bībelē attiecībā uz veģetārismu ir atrodami visai pretrunīgi izteikumi. Gaļas ēšana kristiešiem ir atļauta, taču nav ieteicama.
Atsevišķi kristiešu mūku ordeņi ir atbalstījuši veģetārismu, piemēram, "tuksneša tēvi", trapisti, benediktieši un kartūzieši. Dažas kristiešu grupas, piemēram, Septītās dienas adventisti un kristīgie anarhisti uztver bibliskos pravietojumus par vispārēju veģetārismu (piemēram, Jesajas 11:6-7)[49] burtiski un dod atbalsta veģetārismu kā vēlamu, bet ne obligātu. Tomēr vairums evaņģēlisko grupu šos pravietojumus neuzskata par tik svarīgiem un tā vietā, piemēram, norāda uz pravietojumiem par upurēšanu mesiju laikmetā — daudzos no tiem minēta arī gaļas ēšana, piemēram, Ecehiēla grāmatā 46:12[50] un Trešajā Mozus grāmatā. 7:15-20.[51]
Diskutabls ir pirmais no Vecās Derības baušļiem — "Tev nebūs nokaut" (Piektā Mozus grāmata 5:17),[52] jo parasti tiek uzskatīts, ka tas attiecas tikai uz cilvēku nogalināšanu, kaut arī tas nav skaidri pateikts.
Var uzskatīt, ka Bībeles antropocentriskais skatījums pieļauj dzīvnieku ekspluatāciju un gaļas ēšanu. Piemēram, Pirmajā Mozus grāmatā teikts:
"Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi." (Pirmā Mozus gr. 1:26-28)[53]
Taču nav norādīts, vai cilvēkam dotā vara pār visiem dzīvajiem radījumiem ļauj tos lietot uzturā. Nākamais pants Pirmajā Mozus grāmatā ļauj noprast, ka Dievs cilvēkiem nav vēlējis ēst gaļu:
"Un Dievs sacīja: "Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo. Bet visiem zemes zvēriem un visiem putniem gaisā, un visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemes virsu, kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību." Un tā tapa." (Pirmā Mozus gr. 1:29-30)[54]
Kristieši, kas nav veģetārieši, reizēm norāda uz fragmentu Ceturtajā Mozus grāmatā:
"Tad cēlās Tā Kunga sūtīts vējš un atdzina no jūras izklaidus pāri nometnei paipalas – šeit vienas dienas gājuma puslokā un tur vienas dienas gājuma puslokā, visapkārt ap nometni divi olektis augstu kārtu virs zemes. Un tad cēlās tauta visu dienu un visu nakti un vēl visu nākamo dienu un lasīja paipalas; un, kas maz bija salasījis, tam tomēr bija desmit homeras; un tie tās klādami izklāja nometnē sev visapkārt. Un gaļa vēl bija starp viņu zobiem, pirms tā bija apēsta, kad Tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu, un Tas Kungs piemeklēja tautu ar ļoti grūtām mocībām." (Ceturtā Mozus gr. 11:31-33)[55]
Jaunā Derība
Pastāv uzskats, ka "Dieva sākotnējais plāns bija veģetārisms. Grēka rašanās to mainīja, tika ieviesti asins upuri, lai ar tiem izpirktu grēku, jo nāve bija maksa par grēku. Līdz ar pēdējo upuri — Jēzu Kristu — dzīvnieku upurēšana vairs nebija nepieciešama, un veģetārisms kļuva par daļu no kristietības. To apliecina vairāki fragmenti Jaunajā Derībā",[56] piemēram:
"Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ! Viss gan ir šķīsts par sevi, bet cilvēkam, kas ēzdams apgrēcinājas, tas ir par ļaunu. Tāpēc ir labāk neēst gaļu un nedzert vīnu, nedz arī ko citu darīt, kas brāli apgrēcina." (Pāvila vēstule romiešiem 14:20-21)[57]
"Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs labi darīsit. Dzīvojiet veseli!" (Apustuļu darbi 15:28-29)[58]
Tomēr jautājumam par gaļas ēšanu kristietībā ir drīzāk sekundāra nozīme, svarīgāks varētu būt jautājums par gaļas iegūšanu — dzīvnieku nogalināšanu, par to liecina, piemēram, Jēzus Kristus teiktais:
"Vai tad jūs nesaprotat, ka viss, kas ieiet mutē, noiet vēderā un tiek izmests laukā. Bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku. Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Tas viss sagāna cilvēku, bet ēšana ar nemazgātām rokām cilvēku nesagāna." (Mateja evaņģēlijs 15:17-20[59] un Marka evaņģēlijs 7:18-23)[60]
Gaļas ēšanu attaisnojošs fragments, iespējams, ir arī:
"Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus.
Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis." (Pāvila vēstule romiešiem 14:2-3)[61]
Citas reliģijas
Taoisms
Ķīniešu sabiedrībās pazīstams uztura veids ar nosaukumu "vienkārša ēšana" (素食 Mandarīnu: sù shí) — tajā ir atsevišķi ierobežojumi un to piekopj galvenokārt taoistu mūki, taoistu festivālu laikā arī daļa no pārējās sabiedrības. Šādā uzturā nav gaļas, olu un piena, bet ir austeres.
Rastafarisms
Rastafarieši kopumā ievēro uztura veidu, ko dēvē par "I-tal" jeb "Ital" (izruna: aitl) (atvasināts no vārda "vitāls", aizvietojot pirmo zilbi ar personas vietniekvārdu "es" (angļu — "I"). Tādējādi tiek uzsvērta runātāja saistība ar visu pārējo dabu). Šis uzturs veidots vadoties no norādījumiem Trešajā Mozus grāmatā un Piektajā Mozus grāmatā.
Šī uztura praktizētāji izvēlas ēdienu, ko uzskata par tīru, dabisku un no zemes nākušu, tāpēc daudzi rastas izvairās no "sarkanās gaļas" ēšanas, neēd zivis vai tās zivis, kas garākas par 12 collām.
Zoroastrisms
Viens no zoroastrisma pamatprincipiem ir cieņa un labestība pret visām dzīvajām būtnēm, vardarbības pret dzīvniekiem un dzīvnieku upurēšanas nosodīšana.
Mūsdienu raganu jeb burvju mākslas — vika (angļu — wicca) praktizētāji (vikāņi), kas ir veģetārieši, šādu izvēli uzskata par dabisku turpinājumu vikāņu un odinistu ētikas pamatnostādnei "ja tu nekaitē, dari kā vien gribi". Dažas neopagānu grupas atsaucas uz vēsturiskām personām, kā, piemēram, Porfiriju, Pitagoru un Jamblihu, kā avotiem pagāniskajiem uzskatiem par veģetārismu.[62] 1970. gados žurnāls "Zemes reliģijas ziņas" ("Earth Religion News"), fokusējās uz neopagānismu un veģetārismu.[63]
Atsauces
↑Tähtinen, Unto: Ahimsa. Non-Violence in Indian Tradition, London 1976, p. 107-111; Religious Vegetarianism From Hesiod to the Dalai Lama, ed. Kerry S. Walters and Lisa Portmess, Albany 2001, p. 37-91.
↑Religious Vegetarianism From Hesiod to the Dalai Lama p. 123-167; Iacobbo, Karen and Michael: Vegetarian America. A History, Westport (CT) 2004, p. 3-14, 97-99, 232-233.
↑His Holiness the Dalai Lama, Buddha Heart, Buddha Mind: Living the Four Noble Truths, 2000
↑Tähtinen p. 1-13, 38-43, 104-111; Schmidt, Hanns Peter: The Origin of Ahimsa, in: Mélanges d'Indianisme à la mémoire de Louis Renou, Paris 1968, p. 625-655; Alsdorf, Ludwig: Beiträge zur Geschichte von Vegetarismus und Rinderverehrung in Indien, Wiesbaden 1962, p. 575-577.
↑Yadav, Y., Kumar, S. «The food habits of a nation». The Hindu, 2006. gada 14. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-10-29. Skatīts: 2010-08-03.Ignorēts nezināms parametrs |Apskatīts=
↑Laidlaw, James: Riches and Renunciation. Religion, economy, and society among the Jains, Oxford 1995, p. 26-30, 191-195.
↑Dundas, Paul: The Jains, second edition, London 2002, p. 160; Wiley, Kristi L.: Ahimsa and Compassion in Jainism, in: Studies in Jaina History and Culture, ed. Peter Flügel, London 2006, p. 438; Laidlaw p. 153-154.
↑Laidlaw p. 154-160; Jindal, K.B.: An epitome of Jainism, New Delhi 1988, p. 74-90; Tähtinen, Unto: Ahimsa. Non-Violence in Indian Tradition, London 1976, p. 110; Dundas p. 176-177.
↑Jesajas grāmata 11:6-7. "Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs. Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis."
↑Ecekiēla grāmata 46:12. "Bet, kad valdnieks upurē labprātīgi dedzināmo vai pateicības upuri, tad viņam jāatver rītu puses vārti; un viņam būs upurēt savu dedzināmo upuri un savu pateicības upuri, kā viņš to paradis darīt sabatā, un, kad viņš aiziet, vārtus būs aizvērt."
↑3. Mozus grāmata 7:15-20. "Kaujamā pateicības upura gaļa jāēd upura nešanas dienā, nekā no tās nevar atstāt nākamai dienai. Bet, ja upurē kāda solījuma dēļ vai labprātīgi, tad kaujamais upuris jāēd upurēšanas dienā, bet atlikumu var ēst nākamajā dienā. Bet upura gaļas atlikums trešajā dienā ir ugunī jāsadedzina. Bet, ja tomēr kāds ēstu no kaujamā pateicības upura gaļas trešajā dienā, tad tas nebūs patīkams upuris, un šo upuri viņam neieskaitīs; tā būs nešķīsta upura gaļa, un tas, kas to ēdīs, būs vainu uz sevi uzkrāvis. Arī gaļu, kas nākusi saskarē ar kaut ko nešķīstu, nevar ēst, bet tā ir ugunī sadedzināma; ikkuru tīru gaļu var ēst. Cilvēks, kurš ēd no kaujamā pateicības upura gaļas, kas novēlēta Tam Kungam, kamēr viņš pats ir vēl nešķīsts, — tāds cilvēks lai tiek izdeldēts no savas tautas."
