Spāņu gleznotāja Pedro de Orrente glezna "Īzāka upurēšana", kurā ir attēlots, kā bībeliskais tēls Ābrams pēc Dieva pavēles gatavojas upurēt savu vienīgo dēlu Īzāku
Upurēšana ir materiālo īpašumu, dzīvnieku vai cilvēku dzīvību ziedošana dievībai, lai to pielūgtu, iegūtu svētību vai piedošanu.[1] Pierādījumus par rituālistisku upurēšanu var atrast pirmskolumbiešu civilizācijās Vidusamerikā, kā arī senās Eiropas civilizācijās. Mūsdienās daudzas reliģijas praktizē upurēšanas rituālus, kas nav saistīti ar cilvēku upurēšanu.
Dažādās kultūrās ir novēroti šādi pamatojumi cilvēku upurēšanai:
Cilvēka upurēšana jaunu tempļu, tiltu vai citu būvju iesvētīšanai,
Cilvēku upurēšana valdnieka, augstā priestera vai vadoņa nāves gadījumā; upurētajiem bija jākalpo vai jāpavada mirušo vadoni nākamajā dzīvē.
