Nāve ir pilnīga dzīvības procesu izbeigšanās organismašūnās un audos. Nāvi raksturo tas, ka tā ir neatgriezenisks stāvoklis — miris organisms nevar atdzīvoties. Nāve var iestāties momentāni (ļoti smagu traumu gadījumos), bet parasti tā iestājas caur termināliem stāvokļiem (robežstāvokļiem). Terminālie stāvokļi ir šādi: preagonālā stadija, agonija un klīniskā nāve.[1] No šiem robežstāvokļiem cilvēku iespējams reanimēt (atgriezt dzīvē). Pēdējā — neatgriezeniskā — miršanas stadija ir bioloģiskā nāve.
Nāve var būt dabiska (fizioloģiskas novecošanās dēļ) un priekšlaicīga (traumas vai slimības dēļ).
Tiek uzskatīts, ka klīniskās nāves beigas un bioloģiskās nāves sākums ir smadzeņu garozas neatgriezeniska bojāeja (garoza iet bojā bez skābekļa padeves apmēram 5 minūšu laikā, bet tas atkarīgs arī no ķermeņa temperatūras un medikamentiem). Drošas bioloģiskās nāves pazīmes ir līķa atdzišana, līķa plankumu parādīšanās, līķa sastingums.[2]
Bioloģiski nāve var skart visu organismu vai organisma daļas. Piemēram, daudzšūnu organismos šūnas nepārtraukti nomainās, vecajām atmirstot, savukārt pēc visa organisma nāves iestāšanās daži orgāni vēl kādu laiku var dzīvot, padarot iespējamu orgānu transplantāciju.[3]
Dažādu pasaules tautu kultūrās nāve ieņem atšķirīgu nozīmi, kas visbiežāk ir saistīta ar cilvēku reliģisko piederību. Tas, kādu nozīmi šī cilvēka dzīves daļa ieņem kādā kultūrā, tiešā veidā ietekmē arī ikviena cilvēka attieksmi pret nāvi. Piemēram, Latvijas kultūrā nāve vienmēr ir ieņēmusi ļoti svarīgu lomu. Par to liecina dažādas tautas tradīcijas, kas saistītas ar nāvi, apbedīšanu un pēcnāves dzīvi. Par vienu no zināmākajām tradīcijām ir kļuvuši kapu svētki, kas jūlijā un augustā tiek atzīmēti dažādās kapsētās visā Latvijā. Arī mirušo ofīcijs ir viena no tām tautas paražām, kas tiešā veidā ir saistītas ar cilvēka nāvi. Šāda veida tradīcijas ir saistītas ar cilvēku pārliecību par pēcnāves dzīvi, ar to, kas tieši notiek pēc tam, kad cilvēka fiziskais ķermenis ir piedzīvojis nāvi.[nepieciešama atsauce]
Dažādas tautas tradīcījas tiešā veidā ietekmē arī to, kā notiek mūžībā aizgājušās personas apbedīšana. Tuvinieku atvadīšanās no mirušās personas atspoguļo cieņas izrādīšanu pret mirušo personu, un tieši tāpēc dažādās tautās šim notikumam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.
Apbedīšana
Apbedīšana ir ceremonija, kas notiek pēc tam, kad konstatēta attiecīgā cilvēka nāves iestāšanās. Apbedīšanas ceremonijas laikā notiek atvadīšanās no mirušā cilvēka. Mūsdienās attīstītās valstīs, to skaitā arī Latvijā, ir ierasta cilvēka ķermeņa apbedīšana zārkā. Apbedīšanas ceremonija sevi ietver šādu darbību veikšanu: kapa vietas sagatavošana, mirušā cilvēka izvadīšana, zārka nolaišana sagatavotajā kapā, kapa aizbēršana un kopiņas izveidošana, kapa kopiņas noklāšana ar skujkoka zariem. Šīs ceremonijas organizēšana ir sarežģīta un tāpēc šis darbs visbiežāk tiek uzticēts apbedīšanas birojam, kas specializējas pienācīgu apbedīšanas ceremoniju organizēšanā.[4]
Kremēšana
Kremēšana ir viena no alternatīvām ierastajai apbedīšanas ceremonijai un mūsdienās tā kļūst arvien populārāka. Kremēšanā mirušā cilvēka ķermenis atrodas zārkā un tiek ievietots speciālā krāsnī. Pēc ceremonijas tiek savākti pelni, ko ievieto īpašā urnā, un tie tiek nodoti tuviniekiem.
.jpg)
