Torā ir rakstīts, ka Mozus ir dzimis senajā Ēģiptē. Viņa vecāki, baidoties no faraona pavēles par to, ka visi ebreju zēni jānogalina, mazo Mozu iegulda šķirstā un palaiž to Nīlas straumē. Faraona meita pamana šķirstu ar zīdaini, izglābj viņu, un Mozus tiek uzaudzināts faraona pilī.
Pēc tam, kad, aizstāvot kādu ebreju vergu, Mozus nogalina vergu uzraugu, viņš ir spiests bēgt no Ēģiptes uz Midiana zemi, kur viņš apprec vietējā priestera meitu un kļūst par aitu ganu. Kādu dienu Mozus redz degošu krūmu, kas deg, bet nesadeg un viņu uzrunā Dievs. Tas Mozum pavēl atgriezties Ēģiptē, doties pie faraona un pieprasīt, lai viņš atbrīvo ebrejus no verdzības.
Izceļošanas grāmata stāsta par to, ka Mozus vecāki piederēja pie Levija cilts. Mozus piedzima Ēģiptē laikā, kad tur valdīja faraons, kas par Jāzepu (pirmais augstmanis iepriekšējā faraona laikā) neko nezināja,[4] kas bija pirmais augstmanis iepriekšējā faraona laikā. Valdnieks apšaubīja Jāzepa pēcnācēju uzticību Ēģiptei un pārvērta ebrejus par vergiem. Taču katorgas darbs nemazināja ebreju skaitu, un faraons pavēlēja slīcināt Nīlā visus jaundzimušos ebreju zēnus. Tanī laikā Amrama sievai Johebedai piedzima dēls, un tā viņu paslēpa trīs mēnešus. Bet, nevarēdama viņu vairs ilgāki slēpt no faraona dusmām, māte ņēma niedru grozu, nozieda to ar piķi un, ielikusi puiku iekšā, palaida pa Nīlas straumi. Bet puisēna māsa Mirjama stāvēja no tālienes, lai redzētu, kas ar bērnu notiks.
Pavisam blakus tai vietai peldējās paša faraona meita. Sapratusi, ka tas ir viens no "ebreju bērniem",[5] viņa iežēlojās par raudošo bērnu un pēc bērna māsas Miriamas, kas no tālienes novēroja notiekošo, ieteikuma nodeva bērnu zīdītājai - paša bērna mātei. Kad bērns bija paaudzies, viņa veda to pie faraona meitas, un tas tai bija par dēlu, un tā to nosauca par Mozu, jo tā sacīja: "Es viņu no ūdens esmu izvilkusi".[6]
Tradīcija vēsta par to, ka, būdams vēl pavisam mazs zēns, sēžot faraona klēpī, Mozus noņēma no faraona galvas kroni un nometa to zemē. Galma priesteri to uzlūkoja kā sliktu zīmi un pieprasīja veikt pārbaudi: viņi nolika zēna priekšā vienu pannu pilnu ar zeltu un otru - pilnu ar kvēlojošām oglēm. Ja Mozus paņemtu zeltu, viņu vajadzētu nonāvēt. Eņģelis lika Mozum paņemt ogli, ko viņš tūdaļ iegrūda mutē, ar to izraisot runas traucējumus uz visu mūžu.
Jaunība
Tāpat kā aristokrātu bērni, arī Mozus sāka iet skolā četru gadu vecumā un pavadīja tur laiku no agra rīta līdz pusdienām. Disciplīna skolā bija ārkārtīgi stingra, uzcītības veicināšanai un disciplīnai plaši lietoja miesas sodus: "Skolnieka ausis ir uz muguras - viņš labi dzird, kad viņu sit." Skolā mācīja rakstīt, lasīt, skolniekiem lika iemācīties no galvas plašus tekstus. Mozus tika iepazīstināts ar "visu ēģiptiešu gudrību", tas ir, ar Senās Ēģiptes reliģiskā un politiskā pasaules uzskata visiem noslēpumiem.
Taču no Mozus jaunības skaidrs vēl kas: lai gan audzināts aristokrātu garā, viņš nezaudēja saites ar savu vecāku namu: "Kad Mozus bija pieaudzis, tas reiz izgāja pie saviem tautas brāļiem un noskatījās viņu spaidos."[7]
Labi izglītots, taisnīgs un iejūtīgs bija Mozus. Redzēdams, ka vergturis sit kādu no strādniekiem, viņš to ātrās dusmās nogalināja un apraka smiltīs. Citā reizē Mozus redzēja, kā ķildojas divi ebreji, un nostājās vājākā pusē. Strādnieki par to nemaz nepriecājās, un no asās vārdu apmaiņas Mozus saprata, ka slepkavība nav palikusi bez lieciniekiem. Viņu gaidīja atbilstošs sods, un, lai glābtu savu dzīvību, Mozus bēga uz Midiāna zemi. Un vēlreiz: tuksnesī pie akas redzēdams, ka stiprākie gani pagrūž malā Midiāna priestera meitas, viņš atkal nostājās vājāko pusē. Viņa dzīves pirmais posms beidzās Midiāna priestera Jetrus teltī, kur Mozus apprecēja vienu no Jetrus meitām Ciporu, kuras vārds tulkojumā ir "dūja". Viņiem piedzima dēli Gešroms un Eliēzers.[8]
Atklāsme
Midiāniešu zemē Mozus ganīja lopus, bet 40 gadu vecumā "pie Dieva kalna Horeba" (Sīnāja) notika brīnums: liesmojošā, bet nesadegušā ērkšķu krūmā viņu pirmo reizi uzrunāja pats derības Dievs Jahve. Tas bija "tava tēva Dievs/ Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs/ Jēkaba Dievs".[9] Pavisam negaidot izrādījās, ka Mozum jāuzņemas atbildība par cilvēkiem, kuri paši nesaprot, kāpēc viņi tik ļoti cieš. Nojauzdams, ka Dieva pavēle doties pie faraona, lai izprasītu atļauju tautai iziet no Ēģiptes, ir tikai sākums nolemtībai, Mozus atbildēja: "Ak Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar savu kalpu; bet man ir grūta valoda un neveikla mēle/".[10] Viņš nebija labs orators (citi saka - viņš esot stostījies) vai arī nepilnīgi pārvaldīja ebreju valodu , jo bija audzināts faraona galmā, kur taču runāja ēģiptiešu valodā. Problēma tika atrisināta, sūtot palīgā brāli Āronu. 'Lai viņš runā tavā vietā, viņš lai kļūst tev par muti, bet tu esi viņam Dieva vietā" [11]
Atgriezies Nīlas krastos, Mozus kopā ar brāli Āronu griezās pie faraona Jahves vārdā ar lūgumu par ebreju tautas atbrīvošanu no ēģiptiešu kundzības. Faraons ne vien izsmēja Izraēļu Dievu, bet arī palielināja vergu izstrādes normas un nedeva vairs salmus ķieģeļu darināšanai. Tad Mozus izmisumā sauca uz Dievu: "Ak Kungs, kāpēc Tu esi sūtījis tādu ļaunumu šai tautai! Kāpēc Tu mani esi izraudzījis par savu sūtni? Kopš es izgāju pie faraona, lai runātu Tavā vārdā, viņš vairojis šīs tautas ļaunumu, bet Tu to neesi glābis."[12]
Seko pazīstamais stāsts par Āronu un Mozu faraona priekšā, kur viņi rādīja visādus brīnumdarbus, izaicinādami slavenos ēģiptiešu burvjus. Vispirms Ārons nometa savu zizli faraona priekšā zemē un tas pārvērtās par čūsku, to pašu izdarīja arī burvji. Taču notika kas neparasts - Ārona zizlis aprija ēģiptiešu burvju zižļus. Tālaika reliģiskās dzīves valodā šis pavērsiens izteica Izraēla Dieva atriebību, bet faraons stūrgalvīgi liedzās to atzīt. Tuvojās jauns posms ēģiptiešu un izraēļu cīņā par atļauju iziet no verdzības. Ēģiptes zemi piemeklēja desmit Ēģiptes mocības. Beidzot faraons atļāva viņiem iziet uz trim dienām, un ebreji, paņēmuši lopus un patriarhu relikvijas, sāka Iziešanu.[13]
Iziešana
Dievs rādīja viņiem ceļu: dienā ar mākoņu stabu, bet naktī - ar uguns stabu. Izraēļa dēli devās ceļā, brīnumaini pārgāja Sarkano jūru, kas viņu priekšā atvērās, bet noslīcināja pakaļdzenošos ēģiptiešu karapūļus. Jūras krastā Mozus un visa tauta, tanī skaitā viņa māsa Miriama, svinīgi pateicās Dievam Jahvem.
Viņš veda savu tautu uz Apsolīto zemi caur Aravijas (Austrumu) tuksnesi. Vispirms viņi gāja trīs dienas pa Šūras tuksnesi, un, neatraduši ūdeni, tie nonāca Mārā, bet nespēja Māras ūdeni dzert tā rūgtuma dēļ. Un tauta kurnēja uz Mozu. Tad viņš piesauca To Kungu, un Tas Kungs viņiem norādīja koku; kad viņš to ielaida ūdenī, ūdens kļuva salds.[14] Sina tuksnesī Dievs viņiem sūtīja paipalu barus, un pēc tam (visus 40 gadus līdz pat viņu ceļojuma beigām) katru dienu sūtīja viņiem Debesu mannu.
Refidimā Mozus pēc Dieva pavēles no Horeba klints, uzsitot tai ar savu zizli, lika tecēt ūdenim. Šeit ebrejiem uzbruka Amaleka karaspēks, taču, pateicoties Mozus lūgšanai, kuras laikā viņš turēja augstu paceltas rokas, ebreji guva uzvaru.[15]
Trešajā mēnesī pēc iziešanas no Ēģiptes izraēlieši nonāca pie Sīnāja, kur Mozus saņēma no Dieva akmens plāksnes ar desmit baušļiem, kuri kļuva par Mozus likumu (Toras) pamatu. Tā Izraēļa Dēli kļuva par īstu tautu -- ebrejiem.
Šeit viņš nodzīvoja 40 gadus. Mozus uzkāpa Sīnājā divas reizes, paliekot tur pa 40 dienām. Pirmajā uzkāpšanas reizē tauta ļoti sagrēkoja: izgatavoja Zelta teļu, kuru ebreji sāka pielūgt un tā priekšā uzjautrināties. Mozus dusmās sasita akmens plāksnes un iznīcināja teļu. Pēc tam viņš atkal uz 40 dienām atgriezās kalnā un lūdz Dievu, lai tautai tiktu piedots. No turienes viņš atgriezās ar Dieva apgaismotu seju, kuru viņam vajadzēja slēpt, lai cilvēki nepaliktu akli.
Ceļojuma beigās tauta atkal palika mazdūšīga un sāka kurnēt. Dievs kā sodu uzsūtīja indīgas čūskas, un kad tauta nožēloja nodarīto, tās dziedināšanai pavēlēja Mozum uzstādīt vara čūsku.
Mozus nomira pirms pašas ieiešanas Apsolītā zemē un tika apglabāts Nevo kalnā.— Mozus nodzīvoja 120 gadus: 40 gadi pagāja pilī, nākamie 40 - ar aitu ganāmpulkiem midiāna zemē, un pēdējie 40 - izvadot izraēļa tautu pa Sīnāja tuksnesi.
Mozus mākslā
Mozus varenais augums iedvesmojis tēlniekus, gleznotājus, un neviens to nav skaidrāk sapratis kā Mikelandželo, kura darinātā Mozus statuja ir daļa no pāvesta Jūlija II kapa pieminekļa. Siksta kapelāVatikānā viena puse veltīta Mozus dzīves ainām (otra attēlo notikumus no Jēzus dzīves), ko radījuši labākie itāļu renesanses gleznotāji. Mākslinieki uzskatījuši, ka mazā Mozus atrašana pie upes ir tik svarīgs notikums, ka prasa daudzu ļaužu klātbūtni: tā domājuši Verenoze (Madride, Prado un Vašingtona, Nacionālā galerija) un Tintoreto (Prado). Hendeļa oratorija "Izraēls Ēģiptē" pievēršas visdramatiskākajiem šī stāsta brīžiem.
Bieži Mozu attēlo ar ragiem uz galvas - tā darījis gan Mikelandželo, gan citi. Šis groteskais rotājums radies Bībeles tulkošanas kļūdas rezultātā. 2. Mozus grāmata apraksta, kā Mozus starojošu seju kāpj zemē no Sīnāja, bet ebreju valodā vārdi, kas nozīmē "gaismas stars" un "ragi" ir ļoti līdzīgi, un Vulgātā tulkojumā latīņu valodā dots nepareizs vārds.[16]
