PROFILBARU.COM

Fricis Apšenieks;
F.Apšenieks (pa kreisi) Tallinā, 1938. gadā
Personīgā informācija
Dzimis	1894. gada 7. aprīlī ; Tetelmindes pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Latvija)
Miris	1941. gada 25. aprīlī (47 gadi); Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Pilsonība	Latvija
Tautība	latvietis
Nodarbošanās	šahists

Fricis Apšenieks (1894. gada 7. aprīlis Tetelmindes pagasts — 1941. gada 25. aprīlis Rīga) bija Latvijas šahists, divkārtējs Latvijas šaha čempionātu uzvarētājs, pirmā Pasaules amatieru šaha čempionāta vicečempions (1924). Latvijas izlases sastāvā astoņas reizes piedalījies Pasaules šaha olimpiādēs. Agresīvas un kombinācijām bagātas spēles stila šahists.

Bērnība

Piedzimis Tetelmindes pagasta (tagad Teteles pagasts) laukstrādnieku ģimenē. Par bērnību un skolas gadiem ir saglabājušās ļoti skopas ziņas. Šahu iemācījies spēlēt jau skolas gados. Spēles noslēpumu apgūšanā liela nozīme bijusi tā laika šaha periodikai - mēnešraksta Austrums šaha nodaļām, Berlīnē un Rīgā iespiestajām Baltische Schachblatter burtnīcām, iespējams, arī ārzemju izdevumiem Deutsche Schachzeitung (Berlīne) un Wiener Schachzeitung (Vīne). Apšenieka biogrāfs Ģedimins Salmiņš neizslēdza iespēju, ka jaunais censonis bija iepazinies ar Kārļa Tarziera grāmatu Īsa šachspēles mācība (1892) un Heinriha Adolfi grāmatu Pamācīšana šacha spēlē (1892).

Jaunība

1911. gadā Apšenieku ģimene labākas dzīves meklējumos pārceļās uz Rīgu. Ģimenes materiālie apstākļi nebija spoži, un Apšenieka iespējas turpināt izglītību bija ierobežotas. Taču pēc laikabiedru atmiņām Apšenieks pašmācības ceļā bija ieguvis labas zināšanas literatūrā un valodu prasmi. 1912. gadā iestājies Rīgas 2. šaha biedrībā, bet 1913. gadā aizvadījis savu pirmo nozīmīgāko turnīru, Jelgavā piedaloties 6. Baltijas šaha kongresa blakussturnīrā, kurā dalījis 2.-3. vietu. 1913. gada 25. decembrī Rīgā piedalījies jau tolaik slavenā kubieša Hosē Raula Kapablankas simultānspēles seansā, kurā guvis godpilnu neizšķirtu. Dažādos Rīgas 2. šaha biedrības turnīros piedalījies līdz 1915. gadam, kad, Pirmajam pasaules karam tuvojoties Rīgai, tās darbība tika pārtraukta. Arī par Apšenieka gaitām Pirmā pasaules kara laikā ir ļoti trūcīgas ziņas, taču ir liecības, ka viņš pametis Rīgu un atgriezies pilsētā tikai 1920. gada beigās vai 1921. gada sākumā.

1920. gadu pirmā puse

1921. gadā sākās Rīgas 2. šaha biedrības turnīrs, kurš beidzās tikai 1923. gadā, un tika oficiāli dēvēts par "biedrības 1923. gada meistarības turnīru". Tajā uzvarēja Hermanis Matisons, otrais bija Apšenieks, bet trešais - Alfrēds Hartmanis. Jau šajā turnīrā sāka iezīmēties Matisona un Apšenieka sāncensība, kura krasi pieauga nākamajos gados. 1924. gada aprīlī Rīgā norisinājās 1. Latvijas šaha kongress, kurā līdz 10. kārtai Apšenieks bija līderis, taču zaudējums savstarpējā partijā Matisonam un pēdējā kārtā N. Miļevskim, lika viņam samierināties ar 2. vietu. Abi turnīra uzvarētāji devās uz Parīzi, kur kopā ar Latvijas šaha kongresa trešās godalgas īpašnieku Kārli Bētiņu piedalījās 8. vasaras olimpisko spēļu ietvaros notikušajā amatieru pasaules čempionātā. Arī šeit uzvarēja Matisons, bet Apšenieks palika otrais, apsteidzot trešās vietas ieguvēju Edgardu Kolli (Beļģija). Šajā čempionātā ievērību izpelnījās Apšenieka uzvaras par nākamo Pasaules šaha čempionu Maksi Eivi un sarežģījumiem bagātā partija ar Anatolu Čepurnovu.^[1]^[2] Pēc atgriešanās no Parīzes Matisons un Apšenieks tika ievēlēti par Rīgas šaha kluba goda biedriem. 1925. gada aprīlī piedalījies Bromlejas (Kentas grāfiste, Anglija) starptautiskajā šaha turnīrā, kurā uzvarējis savā priekšsacīkšu grupā, bet finālā dalījis trešo vietu ar Karelu Hromādku aiz Matisona un Karela Skaličkas.^[3]^[4] 1925. gada augustā Ungārijas pilsētā Debrecenā piedalījies plaša starptautiskā šaha turnīra otrajā grupā, kurā dalījis trešo vietu, par punktu atpaliekot no turnīra uzvarētājiem Pāla Rēti un Balaža Šarkozi, bet saņemot pirmo skaistuma godalgu par uzvaru pret Rēti. Pēc atgriešanās no Ungārijas Matisonu un Apšenieku Latvijas Universitātes studentu šaha biedrība ievēlēja par saviem goda biedriem. 1926. gadā pieaugošās nesaskaņas starp Rīgas šaha kluba valdes priekšsēdētāju Aleksandru Kannenbergu un Apšenieku bija par iemeslu, lai pēdējais 12. septembrī nodibinātu savu šaha klubu "Dāma", kurā tika ievēlēts par priekšnieku. 1926. gada oktobra beigās jaundibinātā šaha kluba telpās notika pirmā Rīgas pilsētas meistarībā, kurā uzvarēja Vladimirs Petrovs, apsteidzot savus sīvākos konkurentus Teodoru Bergu (2. vieta) un Apšenieku (3. vieta). 1926. gada decembrī Apšenieks piedalījies divos nelielos turnīros Somijā, pirmajā no kuriem uzvarējis, apsteidzot Johannesu Tirnu (Igaunija), bet otrajā Turku pilsētā palicis trešajā vietā.

1920. gadu otrā puse

1926. gada decembrī, nepiedaloties Matisonam, Apšenieks ļoti pārliecinoši uzvarēja 2. Latvijas šaha kongresā. No 14 pretiniekiem tikai Vladmiram Petrovam, Augustam Strautmanim un Movšam Feiginam izdevās panākt pret Apšenieku neizšķirtu. Šajā turnīrā bez Latvijas šaha meistara titula un pieklājīgas pirmās godalgas, Apšenieks saņēma pirmā skaistuma godalgu par uzvaru pret liepājnieku Indriķi Strazdiņu un Rīgas pilsētas valdes dāvāto pulksteni 300 latu vērtībā. 1927. gada marta beigās Apšenieks, spēlējot ārpus konkursa, pārliecinoši uzvarēja Rīgas šaha biedrības meistarībā ar 12½ punktiem no 13 iespējamiem. 1927. gada vasaras pirmajos mēnešos Apšenieks piedalījās Kečkemētas (Ungārija) starptautiskajā šaha turnīrā, kurā viņš izcīnīja uzvaras pār Henrihu Frīdmanu (Polija) un Josefu Rejfiržu (Čehoslovākija), un nobeigumā dalīja 5.-7. vietu ar Henriju Grobu (Šveice) un Robertu Pikleru (Ungārija). Tā paša gada rudenī Apšenieks uzvarēja citā Ungārijas pilsētā Miškolcā notikušajā starptautiskajā šaha amatieru turnīrā, par puspunktu apsteidzot tuvākos sekotājus. 1928. gadā uzvarējis neoficiālā mačā Teodoru Bergu ar 7:3 (+5, -1, =4). Tajā pašā gadā bijis Latvijas komandas līderis 2. šaha olimpiādē Hāgā, kur pie pirmā galdiņa izcīnījis 8½ punktus (+8, -7, =1). 1929. gada septembrī Ventspilī tika sarīkots vietējās šaha biedrības 30 gadu jubilejas turnīrs, kurā Apšenieks izcīnīja 2. vietu, par 1½ punktiem atpaliekot no uzvarētāja Augusta Strautmaņa. Tā paša gada piedalījies pirmajā Latvijas un Lietuvas starpvalstu šaha komandu mačā, kurā cīnījies pie 2. galdiņa (1. galdiņš bijis atvēlēts Matisonam).

Reinera kafejnīcā

Tomēr 1920. gadu beigās Latvijas šaha dzīvē, starptautiskās krīzes ietekmē, pieauga stagnācija. Netika rīkoti nopietni turnīri, trūka līdzekļu, lai atbalstītu labākos šahistus. Lai gan Apšenieks dažādos periodos vadīja šaha nodaļas laikrakstos Jaunākās Ziņas, Latvijas Sargs, krievu valodā iznākušajā laikrakstā Сегодня, iknedēļas žurnālā Atpūta, kurā 1925. gadā daudzos turpinājumos publicējis savu "Šaha mācību grāmatu" (Schacha mahcibas grahmata), labprāt spēlēja vieglās partijas un šaha ātrspēli, nereti sniedza simultānspēles seansus dažādās Latvijas pilsētās, sniedza šaha privātstundas, tomēr biežāk viņš laiku pavadīja Reinera kafejnīcā (tagad Vaļņu iela 9, Rīgā), kur spēlēja šahu un pat domino uz naudu ar dažādiem gadījuma rakstura pretiniekiem. Galvenais šajās šaha partijās bija nevis pretinieka spēles prasme, bet maka biezums. Bieži Apšenieks pavisam vājiem šahistiem deva priekšā kādu figūru, reizēm pat dāmu. Tieši ienākumi kafejnīcā noteica toreizējā Latvijas šaha meistara ikdienas finansiālo stāvokli. Šāds dzīves stils, kurš bija cieši saistīts ar alkoholu un tabaku, nevarēja atstāt negatīvu iespaidu uz Apšenieka veselību, kā arī objektīvi mazināja viņa autoritāti citu Latvijas šahistu vidū.

1930. gadu pirmā puse

1930. gadā bijis Latvijas izlases līderis un kapteinis 3. šaha olimpiādē Hamburgā, kurā ieguvis 9 punktus no 17 iespējamiem (+7, -6, =4). Šīs olimpiādes laikā radās pirmās nesaskaņas starp Apšenieku un Petrovu, kurš pēdējā kārtā ļoti gribējis cīnīties ar toreizējo Pasaules šaha čempionu Aleksandru Aļehinu, bet Apšenieks kā komandas kapteinis to nav ļāvis un arī pats izvairījies no cīņas ar Aļehinu (pret Aļehinu nospēlēja Arvīds Taube un zaudēja). Petrovs Apšenieka rīcībā saskatīja personīgu apvainojumu un pēc atgriešanās Latvijā atļāvās kritizēt komandas kapteini par kļūdainu taktiku. Protams, Apšenieks nepalika parādā savam oponentam. Tikai nedēļu pēc šaha olimpiādes noslēguma Apšenieks piedalījās Liepājas šaha kluba 30 gadu jubilejas galvenajā turnīrā, kurā pārliecinoši uzvarēja par punktu apsteidzot Teodoru Bergu. 1931. gada aprīļa sākumā Apšenieks kā Rīgas šaha kluba līderis piedalījās 1. Latvijas komandu meistarības turnīrā un deva lielu ieguldījumu komandas izcīnītajā 2. vietā (uzvarēja Universitātes Sports (US) komanda). 1931. gada maijā Klaipēdā piedalījies 1. Baltijas valstu šaha čempionātā, kurā ierindojies 6. vietā (uzvarējis Isaks Vistaneckis (Lietuva)). 1931. gada jūlijā Latvijas komandas sastāvā piedalījies 4. šaha olimpiādē Prāgā, kur pie 2. galdiņa savācis 10½ punktus (+8, -3, =5) un ierindojies 4. vietā, bet komanda palika 6. vietā, sasniedzot savu labāko rezultātu pirms Otrā pasaules kara. 1931./1932. gadumijā Kauņā notikušajā atkārtotā Latvijas un Lietuvas mačā pie 1. galdiņa pieveicis Aleksandru Mahtu ar 1½:½. 1932. gadā pēc sešu gadu pārtraukuma notikusi 2. Rīgas pilsētas meistarība šahā. Apšenieks turnīra startā bijis pārliecinošs līderis, principiālā cīņā pieveicot arī Petrovu, taču trīs zaudējumi no 6. līdz 10. kārtai ļāvuši dalīt tikai 3.-5. vietu ar Lūciju Endzelīnu un Movšu Feiginu (turnīrā uzvarēja Vladimirs Petrovs). 1932. gadā Jelgavā notikušajā 4. Latvijas šaha kongresā Apšenieks tika ievēlēts Latvijas Šaha savienības valdes sastāvā. 1932. gada novembrī nomirst tā laika Latvijas šaha līderis Hermanis Matisons. Pēc viņa nāves pasliktinājās Apšenieka un Petrova attiecības, jo kā viens, tā otrs tagad pretendēja uz Latvijas pirmā šahista godu. Petrovs neatlaidīgi un mērķtiecīgi pilnveidoja savas šaha zināšanas, kā arī viņa materiālie apstākļi bija ievērojami labāki nekā Apšeniekam. 1933. gadā Apšenieks neveiksmīgi nospēlēja 5. šaha olimpiādē Folkstonā (Anglija), kur pie 1. galdiņa savāca tikai 4½ punktus (+1, -6, =7), zaudējot tā laika vadošajiem šahistiem Aleksandram Aļehinam (Francija), Savelijam Tartakoveram (Polija), Isakam Keždenam (ASV), Ernstam Grīnfeldam (Austrija) un Gēzam Maroci (Ungārija).

1930. gadu otrā puse

1934. gada Rīgas pilsētas šaha meistarībā Apšenieks dalīja 1.-2. vietu ar Teodoru Bergu, taču piekāpjas viņam papildu mačā par Rīgas pilsētas meistara nosaukumu. 1934. gada nogalē Latvijas 1. šaha čempionātā Apšenieks dalīja 1.-2. vietu ar Petrovu, taču papildus mačs čempiona noskaidrošanai netiek rīkots, jo abi šahisti pieņem draudzīgu kompromisu: Petrovs atteicies no Latvijas čempiona nosaukumu par labu Apšeniekam, bet ieguva tiesības pārstāvēt Latviju pie pirmā galdiņa komandu sacensībās. Gatavojoties 6. šaha olimpiādei Varšavā, Apšenieks 1935. gadā uzvarēja Latvijas Šaha savienības rīkotajā komandas pārbaudes turnīrā, par 1½ punktu apsteidzot Petrovu. 1935. gadā Latvijas izlases sastāvā piedalījies 6. šaha olimpiādē, kur pie 2. galdiņa savācis 9½ punktus (+6, -5, =7), uzvarot arī amerikāņu šahistu Frenku Māršalu.^[5] Šaha olimpiādē izpaudās Apšenieka un Petrova savstarpējās nesaskaņas, kuras liedza Latvijai ieņemt kopvērtējumā augstāku vietu. 1935. gada nogalē norisinājās Latvijas 2. šaha čempionāts, kurā pārliecinoši uzvarēja Petrovs, bet Apšenieks ierindojās tikai 4. vietā. 1936. gadā Apšenieks palika neierastajā 5. vietā šaha kluba "Dāma" meistarības izcīņā, bet Rīgas pilsētas meistarībā izcīnīja 2. vietu aiz sava ierastā sāncenša Vladmira Petrova. 1936. gadā Minhenē Apšenieks Latvijas izlases sastāvā piedalījies neoficialā Pasaules šaha olimpiādē, kur pie 2. galdiņa ieguvis 10 punktus (+7, -5, =6).^[6] Tā paša gada oktobrī Apšenieks uzvarēja Rīgas meistarībā šaha ātrspēlē. 1936./1937. gada Rīgas pilsētas šaha meistarības turnīrā Apšenieks palika 5. vietā (uzvarēja Feigins). 1937. gadā kopā ar Petrovu un Feiginu sacenties Latvijas meistaru grupā par valsts čempiona titulu. Lai gan savstarpējās cīņās Apšenieks guva minimālu pārākumu pār Petrovu, tomēr minimāls zaudējums Feiginam liedza viņam kļūt par Latvijas šaha čempionu. 1937. gadā Juratā Apšenieks piedalījās 4. Polijas atklātajā šaha čempionātā, kurā nospēlēja neveiksmīgi dalot 14.-16. vietu ar Leonu Kremeru un Staņislavu Zavadzki (uzvarēja Savelijs Tartakovers).^[7] 1937. gadā Apšenieks piedalījās 1. Ķemeru starptautiskajā šaha turnīrā. Pēc pirmajām sešām kārtām Apšenieks ar 4½ punktiem bijis otrajā vietā aiz Semjuela Reševska, tomēr turnīra turpinājumā spēlējis nestabili, bet pēdējās trīs kārtās ciestie zaudējumi pret Rubenu Fainu, Teodoru Bergu un Endre Šteineru atsvieduši viņu tabulas vidusdaļā, liekot samierināties ar 11.-13. vietas dalīšanu. Neraugoties uz pieticīgo finišu, Apšenieks bijis otrs labākais starp Latvijas dalībniekiem aiz viena no turnīra uzvarētājiem Vladimira Petrova. 1937. gadā 7. šaha olimpiādē Stokholmā pie 2. galdiņa ieguvis 10½ punktus no 17 iespējamiem (+8, -4, =5) un izpelnījies šaha preses ievērību ar savu uzvaru pār uzvarētāju ASV izlases līderi Rubenu Fainu.^[8] 1937. gada oktobrī piedalījies četru šahistu divu apļu turnīrā Rīgā, kurā uzvarējis tolaik Vāciju pārstāvošais šaha meistars Pauls Lists, bet Apšenieks palicis 3. vietā. 1938. gadā Tallinā spēlējis Latvijas un Igaunijas komandu mačā, kurā pie 2. galdiņa pieveicis Paulu Šmitu ar 1½:½. Tā paša gada septembrī uzvarējis Latvijas Šaha biedrības ātrspēles čempionātā, apsteidzot otrās vietas ieguvēju Igoru Ždanovu par 2½ punktiem. Gada nogalē notikušajā 7. Latvijas šaha kongresā Apšenieks pārliecinoši uzvarēja 2. priekšsacīkšu grupā un ieguva tiesības spēlēt 2. Ķemeru starptautiskajā šaha turnīrā. 1939. gada 1. Latvijas ātrspēles meistarības finālā palicis 2. vietā, par punktu atpaliekot no uzvarētāja Augusta Strautmaņa. 1939. gada Latvijas Šaha biedrības 40 gadu pastāvēšanas turnīrs beidzās ar Teodora Berga uzvaru, otrais bija Georgs Hodakovskis, bet Apšeniekam nācās samierināties ar dalītu 3.-5. vietu. 2. Ķemeru - Rīgas starptautiskajā šaha turnīrā Apšenieks nospēlēja viduvēji, samierinoties ar dalīto 11.-12. vietu kopā ar Teni Melngaili (uzvarēja Salo Flors). 1939. gadā Latvijas izlases sastāvā piedalījies 8. šaha olimpiādē Buenosairesā, kur pie 2. galdiņa savācis 9 punktus no 19 iespējamiem (+5, -6, =8).

Šaha kompozīcija

Nodarbojies arī ar šaha kompozīciju, pēc dažādiem datiem Apšenieks ir sastādījis ap 200 uzdevumu un galotņu. Tāpat bijis ļoti spēcīgs šaha uzdevumu risinātājs. Starptautiskās problēmistu apvienības (IPB) 1930. gados rīkotajās starpvalstu sacensībās sekmējis Latvijas izlases uzvaru 1934. un 1935. gadā (kopā ar Ernestu Gīzi, Aleksandru Kannenbergu, Arturu Keirānu, Pēteri Keirānu, Ēriku Lazdiņu un citiem), bet 1936. gadā Latvijas izlasei palīdzējis izcīnīt 2. vietu, bet 1937. gadā - 3. vietu. Visās piedalīšanās reizēs šajos čempionātos Apšenieka rezultāts ir bijis tuvu maksimumam.

Pēdējie turnīri

1940. gada martā dalījis 4.-5. vietu Rīgas pilsētas šaha meistarības turnīrā (uzvarējis Leonīds Dreibergs). Pēc 1940. gada Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā Apšenieks turpinājis piedalīties šaha turnīros. 1940. gada oktobrī - decembrī notikušajā Valsts vienības kandidātu turnīrā Apšenieks nospēlēja sekmīgi, izcīnīdams 2. vietu aiz uzvarētāja Teodora Berga.^[9] 1941. gada janvārī kopā ar Aleksandru Koblencu dalījis 1.-2. vietu Rīgas meistarības finālā ātrspēlē, bet zaudējis papildu mačā ar 1:3. 1941. gada martā piedalījies savā pēdējā šaha turnīrā - 1. Latvijas PSR šaha čempionātā, kurā izcīnījis 2. vietu, tikai par puspunktu atpaliekot no turnīra uzvarētāja Koblenca. Pēc pēdējās kārtas partijas 23. martā Apšenieka spēki bija izsīkuši, viņš ticis nogādāts sanatorijā, taču 25. aprīlī miris no tuberkulozes. Apglabāts Rīgā, Mārtiņa kapos.