Klaipēda (lietuviešu: Klaipėda), vēsturiski arī Mēmele (vācu: Memel), ir pēc iedzīvotāju skaita trešā lielākā Lietuvas pilsēta pie Baltijas jūras, liela neaizsalstoša osta. Mazās Lietuvas galvenais centrs. Pilsētas diena — 15. janvāris. Katra gada jūlijā pilsētā tiek svinēta Jūras diena. Klaipēda ir 311 km uz ziemeļrietumiem no valsts galvaspilsētas Viļņas.
Klaipēdas pilsēta atrodas vietā, kur saplūst Kuršu joma un Baltijas jūra. Jomas austrumu pusē ir pilsētas lielākā daļa — centrs un vecpilsēta, bet rietumu pusē, kura atrodas Kuršu nērijā — atrodas pilsētas daļas Kopgale un Smiltīne. Klaipēdā ir divas prāmju piestātnes: vecā (pilsētas centrā) un jaunā (vairāk uz dienvidiem). Liela osta un starptautisko prāmju osta. Klaipēdā atrodas unikāls jūras muzejs un delfinārijs.
Vecpilsētā ir Vecā pārceltuve, Drāmas teātris un Teātra laukums, izstāžu ēkas, Pils muzejs, Mazās Lietuvas vēstures muzejs, luterāņu baznīca, Etnokultūras centrs, Tirgus laukums. Ostas rajonā atrodas arī vecākā bāka Lietuvā — Klaipēdas bāka.
Klaipēda atrodas senajā kuršu zemē ar nosaukumu Pilsāts, no kura, iespējams, ir atvasināts latviešu vārds "pilsēta". Livonijas ordeņa dibinātās pils vārds Memelburg ir cēlies no Nemunas upes kuršu vārda Mēmelis (klusi plūstošs), savukārt pilsētas mūsdienu nosaukuma pamatā, iespējams, ir kuršu vārdi klais un pēd (klaja vieta).
Vēsture
Klaipēdas vēsture būtiski atšķiras no pārējās Lietuvas vēstures, jo gadsimtiem tās oficiālais nosaukums bija Mēmele, tā atradās vācu kultūras ietekmē un ietilpa Austrumprūsijā.
Livonijas ordeņa pilsēta Pilsāta novadā
No 1252. līdz 1253. gadam Livonijas ordenis kuršu pils (Pilsāts) vietā uzbūvēja mūra pili Mēmelburgu (Memelburg, Memele castrum). Pilsātu kolonizēja iebraucēji no Holšteinas, Lībekas un Dortmundes, kādu laiku tā neoficiālais nosaukums pat bija "Jaunā Dortmunde" (Neu Dortmund). 1254. vai 1258. gadā Mēmelei piešķīra Lībekas pilsētas tiesības. 1323. gadā dižkungs Ģedimins nodedzināja pilsētu un aplenca pili, panākdams, ka ordenis noslēdz miera līgumu.
Vācu ordeņa pilsēta
1328. gadā panākta vienošanās par Mēmeles pils un Mēmeles komturejas atdalīšanu no Livonijas ordeņa pakļautībā esošās Kurzemes un pāreju Prūsijas pakļautībā. 1422. gadā tika noslēgts Melno līgums, kurš fiksēja Prūsijas un Lietuvas robežu uz turpmākajiem 500 gadiem. 1475. gadā atjaunotā Mēmele ieguva Kulmas tiesības.
Prūsijas hercogistes/karalistes pilsēta
Mēmeles pils senajā Klaipēdā
1525. gadā, līdz ar Prūsijas zaudējumu Trīspadsmitgadu karā, Mēmele līdz ar Prūsijas ziemeļdaļu iekļāvās luteriskajāPrūsijas hercogistē. Mēmele šajā laikā strauji uzplauka, tirgojoties ar labību. 1701. gadā iekļāvās Prūsijas Karalistē. 18. gadsimtā Mēmele bija viens no stiprākajiem Prūsijas cietokšņiem. 1757. gadā Septiņgadu kara laikā to ieņēma Krievijas Impērijas karaspēks. Napoleona I karu laikā Mēmele kādu laiku kļuva par Prūsijas Karalistes faktisko galvaspilsētu. 1807. gada 9. oktobrī šeit parakstīja karaļa rīkojumu par dzimtbūšanas atcelšanu Prūsijā.
Vācijas Impērijas pilsēta
1871. gadā līdz ar Vācijas apvienošanos Mēmele kļuva par vistālāk uz ziemeļiem atrodošos impērijas pilsētu. 19. gadsimta rūpnieciskās revolūcijas laikā Mēmele attīstījās relatīvi maz, jo to aizēnoja Kēnigsbergas straujā attīstība. 19. gadsimta beigās Klaipēda kļuva par lietuviešu kultūras centru. Šeit drukāja grāmatas lietuviešu valodā, kuras nelegāli izplatīja tajā Lietuvas daļā, kur darbojās drukas aizliegums. 1910. gadā Mēmeles apgabalā 44% (pēc vācu oficiālajiem datiem) iedzīvotāju bija lietuvieši, vācieši dominēja tikai pašā pilsētā.
Lietuvas Republikas sastāvā
Pēc Pirmā pasaules karaKlaipēdas apgabals kļuva par Antantesprotektorātu. Teritoriju pārvaldīja autonoms Landtāgsfranču virsvadībā. Bija ieceres izveidot Klaipēdas pārvaldi pēc Dancigas modeļa, taču 1923. gada janvārī Lietuvas armija ieņēma Klaipēdu un pievienoja to Lietuvas valstij. Franču karavīri simboliski pretojās uzbrukumam. 1924. gada martā Nāciju līga akceptēja Klaipēdas iekļaušanu Lietuvā. 1939. gada 20. martā Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops uzstādīja ultimātu Lietuvas ārlietu ministram par Klaipēdas atdošanu Vācijai. 1939. gada 22. martā Vācijas karaspēks iegāja pilsētā. Nākamajā dienā pilsētā ieradās Ādolfs Hitlers un teica runu no pilsētas teātra balkona. 1945. gada 28. janvārī Klaipēdu ieņēma Padomju armija. Pilsētu iekļāva Lietuvas PSR sastāvā. Gandrīz visi dzīvi palikušie vācu iedzīvotāji devās bēgļu gaitās vai tika padzīti no pilsētas. No 1990. gada Klaipēda ietilpst atjaunotajā Lietuvas Republikā.
Cilvēki
Klaipēdas iedzīvotāju etniskais sastāvs mūsdienās — lietuvieši (71,3%), krievi (21,3%).
"Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, vācu mestrs Sainas Eberhards apliecina, ka vienojies ar Kursas bīskapu Indriķi par sekojošo:
1. pie Dangas ietekas Nemunā ceļama pils, kādam mērķim bīskaps solas 5 gadu laikā, līdz ar būves darbu uzsākšanu, pabalstīt ordeni ar kunga tiesu no 500 arkliem zemes, rēķinot 2 pūrus no arkla, kā arī nodot viņam lietošanā vēl [bīskapa] valdīšanā nepārgājušās [kuršu] valstis Cekli, Megavu, Pilsātu un Duvzari, izņemot Razi un Bārtu;
2. kad notiks šo valstu sadalīšana [starp ordeni un bīskapu], pēdējais varēs savā daļā dibināt 3 muižas;
3. tāpat no citām vēl neiekarotām [arī Lametina] kuršu zemēm, kas pieder pie Kursas bīskapijas, ordenis šais 5 gados saņems visus ienākumus;
4. pēc 5 gadiem, saskaņā ar pāvesta rīkojumu, bīskaps no visām šīm zemēm saņem vienu, bet Vācu ordenis divas trešdaļas;
5. pirmā gadā [Klaipēdas] pili cels bīskapa un ordeņa ļaudis kopīgi, bet nākamos četros ordenis apņemas to uzturēt un aizsargāt uz sava rēķina;
6. notekot pirmam gadam, pils tiks sadalīta, un bīskaps ar laimestu saņems savu trešo daļu, pie kam katrs zemes kungs varēs savā daļā pēc patikas celt ēkas, tiltus, vārtus;
7. divu gadu laikā pēc būves uzsākšanas pie pils dibināma pilsēta, kur bīskaps izvēlēsies vietu savas katedrāles un kūrijas ēku celšanai, bet ordenis savukārt izraudzīs divreiz tik lielu zemes gabalu, atstājot neaizkārtu pili un tirgus laukumu;
8. katram zemes kungam viņa daļā pieder visas tiesības un laicīgā tiesas vara, paturot spēkā ordeņa privilēģijas un bīskapa garīgo tiesas varu arī ordeņa daļā;
9. pils zemes gabals paliek nesadalīts;
10. visa pārējā zeme tiks savā laikā sadalīta [starp bīskapu un ordeni];
11. gadījumā, ja kādreiz šo pili nāktos atstāt, vai tā ietu bojā, nevienai pusei nav tiesību prasīt no otras pils celšanas izdevumu atmaksu, bet pilij norakstītie īpašumi atgriežas bīskapa rokās."
.jpg)
