Sejas baltās joslas īpaši koši izceļas uz tumšā ziemas kažokaSejas gaišie laukumi vasarā ir mazāk kontrastējoši
Ģemze ir vidēji liels dobradzis, kuras ķermeņa garums ir 107—137 cm, augstums skaustā 70—85 cm, aste samērā īsa (10—15 cm), kas nav pamanāma, jo gandrīz vienmēr tiek turēta piespiesta klāt.[5][6]Tēviņi ir masīvāki un smagāki nekā mātītes. Tēviņš sver 30—62 kg, mātīte 14—45 kg.[5][6] Abiem dzimumiem ir nelieli, slaidi, melni ragi, sasniedzot 32 cm garumu. Tie aug stāvus gaisā un tikai pašos galos atliecas nedaudz atpakaļ.[5] Tēviņu ragi ir biezāki un nedaudz masīvāki nekā mātītēm.
Vasarā apmatojums ir īss un gluds, sarkanbrūnā vai zeltaini brūnā krāsā, uz muguras visā garumā izceļoties tumšai, šaurai joslai. Toties ziemā akotmati kļūst tumši, šokolādes brūnā krāsā un sasniedz 10—20 cm garumu, bet pavilna ir gaiši pelēka.[5] Kājas un pavēdere parasti ir tumšākas un pakaklē ir garāks apmatojums, atgādinot krēpes. Īpaša ģemžu pazīme ir baltās joslas uz sejas. Uz zoda, vaigiem un purna augšpusē (uz deguna kaula) ģemzei ziemā ir koši balts apmatojums, kas kontrastē ar melnajām joslām no acīm līdz degungalam. Vasaras periodā baltie sejas laukumi kļūst mazāk kontrastējoši.
Uzvedība
Ģemzēm atkarībā no dzimuma ir atšķirīgs dzīves veids. Pieaugušie tēviņi ir vientuļnieki, bet mātītes un to pēcnācēji veido ģimeņu grupas, kurās ir 5—30 īpatņi. Vasarā ģemzes pārvietojas augstu kalnos, kur beidzas meži un sākas klinšainās kalnu pļavas 1800—3600 metru augstumā. Katram baram ir vidēji 74 ha liela platība. Ziemas periodā ģemzes pārvietojas uz zemākām vietām (zem 1100 metriem virs jūras līmeņa), apmetoties mežos, tomēr uzturoties stāvu klinšu tuvumā.[5] Briesmu gadījumā tās glābjas klintīs, spējot uzlēkt 2 metru augstumā un 6 m tālumā. Tās spēj ne tikai apbrīnojami balansēt klinšainā apvidū, bet arī šādā ainavā skriet ar ātrumu 50 km/h.[5]
Briesmu gadījumā ģemzes visam baram izdod brīdinošu signālu — svilpjot caur degunu un vienlaicīgi sitot kājas pret zemi. Toties riesta laikā pieaugušie tēviņi mauj ar atvērtu muti. Vasaras beigās tēviņi pievienojas mātīšu baram, lai pārotos. Par tiesībām pāroties starp tēviņiem notiek agresīvas cīņas un dominantā tēviņa vieta ir ļoti nepastāvīga. Bara mātītes riesta laikā paspēj sapāroties ar vairākiem tēviņiem.[7] Vienlaicīgi dominantais tēviņš no bara padzen iespējamos konkurentus — jaunos tēviņus. Reizēm šāda vajāšana beidzas ar jaunā tēviņa nāvi.[5]
Barība
Mātītes veido ģimeņu barusTēviņi ir vientuļnieki un dzīvo savrup no pārējiem
Ģemze barojas ar dažāda veida augiem. Tie var būt skujkoku jaunie dzinumi, koku miza un skujas vai arī zāle. Ģemzes ir aktīvas krēslas stundās un nakts laikā, visaktīvāk barojas naktīs, toties dienas laikā tās atpūšas.[6]
Vairošanās
Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 3—4 gadu vecumā, bet mātītes 2 gadu vecumā.[6] Grūsnības periods ilgst 170 dienas, mazuļi dzimst maijā vai jūnijā. Parasti piedzimst viens mazulis, retos gadījumos dvīņi.[5] Ja māte aiziet bojā, mazuli uzaudzina kāda cita mātīte.[7] Jau pirmajās dienās mazulis spēj sekot savai mātei visstāvākajās klintīs un bēgt no ienaidniekiem, ja nepieciešams. Māte mazuli zīda ar pienu 6 mēnešus, bet pilnībā pieaudzis tas ir apmēram 1 gada vecumā, lai gan dzimumbriedums iestājas vēlāk.[6] Kad jaunie tēviņi sasniedz dzimumbriedumu, dominantie tēviņi tos padzen no mātīšu bara. Tēviņi tikai 8—9 gadu vecumā sasniedz savus spēka gadus.[7]
Ģemze nebrīvē var nodzīvot 22 gadus, bet savvaļā mūžs ir īsāks, sasniedzot 15—17 gadu vecumu. Ģemzes ir iecienīts plēsēju medījums. Tās medī Eirāzijas lūsis, pelēkais vilks, brūnais lācis un reizēm arī klinšu ērglis.[6] Tomēr to galvenais ienaidnieks ir cilvēks.
