Utopija ir ideālas sabiedrības iztēlojums un kultūras mantojums. Apgalvots, ka pirmais pierakstītais utopiskais piedāvājums bijis Platona "Valsts". Termins ir izvērsts socioloģijā un ticis lietots marksistufilozofijā un politikā. Reizēm utopijas ir vēsturiskas komūnas vai ideālas pasaules, kā arī fiktīvas vietas literatūrā un zinātniskajā fantastikā. Ikdienā vārdu lieto, runājot par nepiepildāmu sapni vai projektu un par utopistu sauc nepraktisku cilvēku.
Etimoloģija
Pieņemts, ka vārdu ieviesis angļu valsts darbinieks Tomass Mors 1516. gadā ar latīņu valodā rakstīto grāmatu Utopia, aprakstot fiktīvu salas sabiedrību Atlantijas okeānā.[1] Vārds veidots no sengrieķu οὐ ,- "ne, nē" + τόπος, "vieta" - t.i., vieta, kuras nav; vai arī sengrieķu eu, "labi" + τόπος, t.i., labklājības vieta.
Pārskats
Sociologi mēdz utopistu un sociālistu nodarbībās saskatīt savdabīgu sabiedrības modelēšanu. Literatūras kritiķi drīzāk apraksta utopismu kā žanru, kuru iesācis Mors. Utopistu literatūras žanrs esot iekļāvis antīkās pasaules domas par ideālām sabiedrībām,[2]Aristoteļa "Retorikas mākslu" un Senās Romasretoriku (Cicerons, Kintilians). Tradīcijas turpinās mūsdienās un ietekmē pilsētplānotājus, akadēmiķus un zinātnisko fantastiku autorus.
Renesanses utopistu literatūra
Civitas Solis Tomazo Kampanellas “Saules pilsēta” (1623), titullapa
Pētnieks Laimans Sergents izlasījis ap 1500 utopiskus rakstus, kas angļu valodā publicēti starp 1516. un 1975. gadu un apgalvojis, ka utopijas žanrs joprojām ir bibliogrāfiski nesakārtots.[3] Tomēr ir vispārpieņemts, ka klasiskā utopiju sacerēšana, kas izvirza politiskus mērķus, uzplauka Renesanses laikmetā ar trim ievērojamiem darbiem: Tomasa Mora “Utopiju” (1516), Frānsisa Bēkona “Jauno Atlantīdu” (1627) un Tomazo Kampanellas “Saules pilsētu” (1623).[4]Kritiķis Čads Valšs (Chad Walsh)[5] skaidrojis utopistu literatūras žanra kopīgās pazīmes šādi:
cilvēks pēc savas dabas ir labs, bet viņa trūkumu cēloņi atrodami nelabvēlīgajos dzīves apstākļos;
nākotne veidojas no iespējamībām, kuras var paredzēt;
Pētīts, ka Mora "Utopija" iedvesmojās no Platona "Valsts", atradās kaut kur Jaunā pasaulē un atsaucās uz Amerigo Vespuči ceļojumiem Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā. "Utopija" ironiski izceļ Mora konfliktu starp humānisma pārliecību un kalpošanu karalim. Mora "Utopijā" aprakstīta ideāla valsts bez privātīpašuma. Ģimenēm ir autonomija un apdāvināti cilvēki nestrādā, lai pilnībā nodotos studijām un veidotu garīgu aristokrātiju. Valda iecietība pret visām reliģijām, ja tik tās tic Dievam. "Utopijā" ir šķietami nevainojama politiska sistēma, jo ir maz likumu, nav juristu un "utopieši" reti sūta savus pilsoņus karā, bet nolīgst algotņus no kaimiņvalstīm.
"Utopiju" vispirms izdeva Mora draugs Erasms Luvēnā (Louvain) 1516. gadā bez viņa ziņas. Tikai 1551. gadā, sešpadsmit gadus pēc Mora nāvessoda izpildīšanu par nodevību, grāmata iztulkota angliski.[7]Padujasarhitekts Bernando Morando (1518-1600) salasīja utopistu literatūru un palīdzēja uzcelt Polijas Zamoscu, jaunu "ideālu" Renesanses pilsētu, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[8]
Utopiskais sociālisms
"Utopija ir priekšlaicīga patiesība", Alfons Lamartīns nepieņem sarkano karogu 1848. gadā un proklamē Otro Francijas Republiku. (1848. gadā Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss publicē Komunisma manifestu.) (Alphonse de Lamartine, 1790-1869)
Latvijas padomju enciklopēdijas autoriem Mors bijis utopiskā sociālisma pionieris un Tomazo Kampanella "Saules pilsētā" (1623) aprakstījis teokrātisku, komunistisku sabiedrību. Savukārt angļu sociālists Viljams Moriss grāmatā "Ziņas no Nekurienes" (1891) ar vienkāršu fantastiku atainojis vietu, kur sabiedrība balstās uz kopēju īpašumu un demokrātisku kontroli pār ražošanu. "Ziņas no Nekurienes" (1890) ir klasisks utopisko sociālistu iztēlojums. Pēc kādas vēsturiskās "Sociālistu līgas" sapulces [9] Morisa varonis aizmieg un pamodās nākotnes sociālistu utopijā. Morisa fantāzijā iztiek bez lielām pilsētām un valdībām. Nevajag monetāro politiku un naudu, nebūs šķiršanās, tiesas, cietumu, un šķiru. Morisa lauku sabiedrībā ir kārtība, jo ļaudis bauda dabu un tādēļ mīl arī strādāt.
Sociālisma teorētiķiem un marksistu sociologiem utopija bijusi strīdīgs temats. Piemēram, Veimāras Republikā sociologa Karla Manheima[10] grāmata "Ideoloģija un utopija" (1929) bija plaši debatēta un Amerikas universitātēs bija teksts starptautisko socioloģiju kursos. Manheimam utopija ir sabiedriskie ideāli, pēc kuriem nākotnē tieksies lielas masu kustības. Manheims domājis, ka par utopiju atzīstama orientācija, kas, pārejot darbībā, uzspridzina pastāvošo lietu kārtību.
Marksistu filozofi un citi teorētiķi utopiju skaidroja dažādi.[11] Piemēram, kā "priekšlaicīga patiesība" (Alfons Lamartīns Alphonse de Lamartine, 1790-1869); "intelektuālas spekulācijas produkts, kas atrauts no revolucionārās pieredzes" (Džoržs Sorels, Georges Eugène Sorel (1847-1922). (Franču sociologs, marksists Sorels pazīstams kā sindikālismu teorētiķis.)[12] Vācu domātājam Ernestam Bloham utopija bijusi "šokējošs spogulis labi pazīstamai realitātei" (Ernst Bloch) (1885 -1977). "Ateistu teologs" Blohs apvienojis "kristīgo komunismu" un Ļeninismu. Ievērojamā Bloha darbā "Cerības princips"[13] ietverts apgalvojums Ubi Lenin, ibi Jerusalem (Kur ir Ļeņins tur ir Jeruzaleme). Krievu revolucionāram Ļeņinam bija noraidošs viedoklis par utopiju un "narodņikiem".[14]
Mīti par pagājušiem zelta laikmetiem vai veciem labiem laikiem ir utopiski nostāsti par pagātni, kad cilvēki dzīvoja primitīvi bet laimīgi. Cilvēkus pilnībā apmierināja dabas bagātības. Nostāstos cilvēki dzīvoja vienkārši un dievbijīgi, tuvu dabai un dieviem. Antīkā literatūrā, savā poēmā "Darbi un dienas" par tālu pagātni stāsta sengrieķu dzejnieks Hēsiods.[15] Grieķu vēsturnieks Plutarhs arī apraksta cilvēces laimīgo pagātni.[16] Angļu dzejnieks Filips Sidnijs (1554 – 1586) uzrakstīja pastorāli "Senā Arkādija". Ābramiskās reliģijas iekļauj tradīcijas par Ēdenes dārzu un debess valstību, kur valdītu mūžīgs miers.
Angļu dzejnieks Džons Miltons poēmā "Zaudētā paradīze" gaida zelta laikmeta atgriešanos.
Džeimss Hiltons savā utopiskajā romānā "Zaudētais apvārsnis" (1933)[17] apraksta paradīzi Šangri-La Tibetas kalnos.
"Kokeinazeme"[18] bija mītiska satīriska Vidus laiku paradīze Francijas dienvidos, vēsturiskā Langedokas provincē, pārpilnības zeme, kur zemniekiem nebija jāstrādā un slinkums un ēdelība bija galvenās nodarbības. Mājas cēla no miežucukura un kūkām, ielas bija bruģētas ar cepumiem un veikali piedāvāja jebko par velti. Izceptas cūkas blandījās pa ielām ar nažiem jau mugurā, lai varētu vieglāki nogriest kādu gabalu, grilētas zosis pašas ielidoja mutē, izceptas zivis izleca no ūdens un pieleca pie kājām. Laika apstākļi vienmēr bija labvēlīgi, vīns un sekss bija brīvi pieejams pēc iegribas un visi baudījuši mūžīgu jaunību.
Jaunā Jeruzaleme
Patmasas Jānim Jaunā Jeruzaleme nolaidās no debesīm kā Viduslaiku pils (14. gadsimta gobelēns)
Tad nāca viens no septiņiem eņģeļiem, kuriem bija septiņi trauki, pildīti ar septiņām pēdējā laika sērgām, un uzrunāja mani: “Skaties, es tev rādīšu līgavu, Jēra sievu.” Viņš mani garā aizveda uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzalemi nokāpjam no debesīm, no Dieva, ar dievišķu spožumu – tās mirdzums bija kā dārgakmenim, kā kristālskaidram jašmas akmenim. Ap pilsētu bija liels, augsts mūris ar divpadsmit vārtiem, un uz vārtiem bija divpadsmit eņģeļi.
”
Kad Rietumromas impērija bruka, bijušais daiļrunas skolotājs, duālists Svētais Augustīns sarakstīja kristiešu utopiju, "Dieva pilsētu"[19] un pilnveidoja argumentus par katoļu baznīcu kā garīgu "Dieva pilsētu", pretstatā materiālai pilsētai virs zemes. Augustīns kļuva par "baznīcas tēvu" un viņa skaidrojumi būtiski ietekmēja Vidus laiku teologus.
Glābšanas saliņas
Pozitīvists Sensimons ( Henri de Saint-Simon)Franču filozofs un sociālisma teorētiķis Šarls Furjē (François Marie Charles Fourier, (1772-1837)) ieviesa terminu feminisms
19. gadsimtā bija vairāki mēģinājumu iedibināt utopiskas komūnas, kas salīdzināmas ar klosteriem, ordeņa brālībam, sektantu kolonijām. Etjēns Kabē Francijā un Roberts Ouens Anglijā bija domātāji, kurus vienoja ticība, ka ideālu sabiedrību var radīt ar kooperatīvu kopienu. Ouens esot ieviesis terminu sociālisms.[20] Ar utopisko sociālismu eksperimentēja frančuaristokrāts Sensimons,[21] (Henri de Saint-Simon) (1760 – 1825) Agrīns sociālistu teorētiķis, Sensimons ietekmēja marksismu, pozitīvismu un akadēmisko socioloģiju. Sensimons uzsvēra tehnoloģisko progresu, apgalvodams, ka laime saistīta ar ekonomisko augsmi.
Šarls Furjē, (1772-1837) franču filozofs, École sociétaire dibinātājs, Kārlim Marksam un Frīdriham Engelsam bijis utopisko sociālismu pārstāvis. Pēc 1830. gada tieši Furjē raksti iedvesmoja vairāku utopisku kopienu dibināšanu. Furjē noraidīja rūpniecību, dodot priekšroku lauksaimniecībai.
Amerikā arī izveidoja eksperimentālas apmetnes. Iespējams, ka utopists un pedagogs Roberts Ouens bijis bērnudārzu aizsācējs.[22] Kustību raksturoja vienlīdzīga labumu sadale, iztikšana bez naudas, tīkams darbs kopējam labumam un laiks mākslas un zinātnes izkopšanai.
Sociālistiskas utopijas iztēlotas, piemēram, Edvarda Belami "Skatienā atpakaļ" un Viljama Morisa "Ziņās no nekurienes". Literāti arī piemin Hermaņa Heses "Stikla pērlīšu spēli", kur iedomāta Kastālija, utopiska sabiedrība matemātiķiem un mūziķiem. Utopijas Visuma tālumos ir poļuStaņislava Lema zinātniskā fantastika "Magelāna mākonis" (1955), kā arī krievu paleontologa rakstnieka Ivana Jefremova utopija romānā "Andromedas miglājs" (1957).
Frānsiss Bēkons "Jaunajā Atlantīdā" (1627) apsteidza savu laiku ar vīziju par zinātnes lomu sabiedrībā. "Jaunā Atlantīda" slavē progresu, tic zinātnei un tehnoloģijai un cilvēka uzvarai pār dabu. Pētīts, ka Mors un Bēkons, aprakstot dažādas utopijas iedvesmojuši daudzus vēlākā laika rakstniekus, piemēram, Džonatanu Sviftu, rakstot "Gulivera ceļojumus" un Žila Verna "Parīze 21. gadsimtā".[23]
Angļu dramaturgsOskars Vailds teicis, ka "uz pasaules karti, kurā nav ietverta Utopija, nav vērts pat paskatīties, jo tajā nav tās valsts, uz ko vienmēr balstījusies cilvēce".[24] Viņaprāt, progress ir utopijas īstenošana.
20. gadsimta tehnoloģiskie sasniegumi veicināja "tehnoutopiju" rašanos un tehnokrātu kustību veidošanos.[25] Daļa cilvēku, piemēram, pētnieks un izgudrotājs Rejs Kurzveils, apgalvo, ka ar nanotehnoloģijas sasniegumiem drīz cilvēkiem būs iespēja kļūt nemirstīgiem, zinātniskais progress dos utopisku dzīves līmeni un izmainīs cilvēka dabu.[26]
Mūsdienu utopisms
Pētnieki saskaitījuši ap 160 utopijas, kas sacerētas un izdotas laika posmā no 1800. līdz 1887. gadam.[27] Laimans Sergents[28] apgalvojis, ka "klasiskajās utopijās" pirmā vietā bija tikumiskais ideāls, bet mūsdienu utopijās primāra ir racionāla civilizācijas organizācija,[29] kas var izpausties kā "ekotopijas".[30] Tās, agrākā kolektīvisma vietā izvirza sociāli taisnīgāku, tehnokrātisku pilsētplānošanu.[31] Piemēram, dāņu sociologi salīdzinājuši mūsdienu Kopenhāgenas attīstības plānu ar Bēkona "Atlantīdu".[nepieciešama atsauce]
Feministu un liberāļu utopijas
Laureāte, rakstniece Dorisa Lesinga, The Marriages Between Zones Three, Four and Five autore (1980)
Feministu utopiju žanrs lietots lai aprakstīt dzimumu lomas sabiedrība, dzimumu un seksualitāti.[32] Piemēram, citplanētieši angļu rakstnieces Mary GentleromānaGolden Witchbreed iesākumā ir "dzimuma neitrāli" bērni un neizaug par vīriešiem vai sievietēm līdz pubertātes un dzimumam nav nozīmes sabiedrībā. Toties, Nobela prēmijas laureāteDorisa Lesinga romānā The Marriages Between Zones Three, Four and Five (1980)[33] norāda uz iedzimtu dzimuma vērtību atšķirību ko nav iespējams mainīt. (KomponistsFilips Glāss Lesingas romānu pārveidojis par operu.) In My Own Utopia (1961) rakstnieces Elizabeth Mann Borghese, dzimums ir atkarīgs no vecuma, jo bez dzimuma bērni uzaug vispirms par sievietēm bet daži ar laiku (vecumu) kļūst par vīriešiem.
Roberta Hainlainaromānā "Mēness ir bargs draugs"[34] dzīve uz Mēness 2075. gadā ieturēta individuālistiskā un liberālā garā. Stāsti par liberāļu utopijām balstās uz racionālismu un ekonomiku. Rakstnieces Einas Rendas (Ayn Rand) dzīves laikā viņu uzlūkoja it kā par "kapitālisma tempļa jeb citadeles augsto priesterieni."[35][36] Pazīstamās amerikāņu rakstnieces un domātājas darbi ietekmējuši latviešu rakstnieci Zintu Aistaru.
Skotu zinātniskās fantastikas rakstnieks Īens Benkss esejā "Kultūra" izstrādājis tehnoloģiskām un libertārām idejām cauraustu utopiju.[37]
Psihologi atklāj utopistus
Vairāki psihologi apgalvojuši, ka pētīt utopistu rakstnieku psiholoģiju esot viņu kompetencē.[38]
Savos rakstos tie salīdzinājuši utopisku domāšanu ar psihozi un pieņēmuši, ka utopiju sacerēšana ir murgiem līdzīga domāšana.
Nelīdzsvarota saskarsme ar realitāti tuvinot personību izjukšanai. Rakstīt par utopijām, kā jebkura radoša darbība, esot pašārstēšanās mēģinājums ar ieceri novērst vājprātību. Toties, pašrealizācijas utopiju[nepieciešama atsauce] mērķis esot apziņas paplašināšana. Tās aicina būt tādiem, kādi mēs īstenībā esam savā būtībā. Šīs utopijas sola izvest cilvēku (un cilvēci) ārpus personību apspiedošās sabiedrības ar misticismu, narkotikām, un Erota atbrīvošanu.[nepieciešama atsauce]
Utopisma noriets
Vēstures profesors Rasels Džeikobis (Russell Jacoby)[39][40] sociologs Zigmunds Baumans,[41][42] un citi skaidro, ka utopijām nav vietas globālā sabiedrībā. Klasiskā utopija, vieta, kas nepastāv, ir kļuvusi par nesaistošu ideju rakstniekiem[43] un patērētāju sabiedrībai.
Antiutopija un distopija ir mūsdienu literatūras termini, kas radīti kā pretstats utopijai.[44] Literatūrkritiķi[45] pie distopijām pieskaita Reja Bredberija "451 grāds pēc Fārenheita", Entonija Bērdžesa "Mehāniskais apelsīns".
Utopistu literatūra (nepilna)
Pirms 20. gadsimta
"Valsts". Tulk. G. Lukstiņš. Rīga: Zvaigzne, 1982., atk. 2001. Platons
↑Strādnieku politiskā kustība (radās 19. gadsimta beigās), kas prasa ražošanas līdzekļu un sadales funkciju nodošanu arodbiedrību (sindikātu) pārziņā révolutionnaire.)
↑socialism (n.) 1832, from French socialisme or from social + -ism. Cf. socialist. Apparently first in reference to Robert Owen's communes. "Pierre Leroux (1797-1871), idealistic social reformer and Saint-Simonian publicist, expressly claims to be the originator of the word socialisme". The word begins to be used in French in the modern sense c.1835.
.jpg)
.jpg)
