Parastais miezis (Hordeum vulgare) ir graudzāļu dzimtas suga un nozīmīgs kultūraugs, kas plaši izplatīts mērenā klimata joslā. Mieži ir viens no vecākajiem kultivētajiem graudaugiem pasaulē, kuru cilvēki sāka audzēt pirms vairāk nekā 10 000 gadiem. Miežus galvenokārt audzē graudu ieguvei, kurus tālāk izmanto pārtikā, lopbarībā un rūpniecībā, piemēram, lai ražotu alu vai spirtu.
Botāniski mieži ir viengadīgi augi ar stiegrainu stublāju, garām, šaurām lapām un vārpveida ziedkopām, kurās attīstās graudi. Mieži ļoti labi pielāgojas dažādām augsnēm un klimata apstākļiem. Pateicoties to augstajai uzturvērtībai un daudzpusīgajam pielietojumam, miežiem ir būtiska loma, lai nodrošinātu cilvēkiem sabalansētu uzturu, kā arī tiem ir nozīmīga loma tradicionālajās lauksaimniecībās un pārtikas ražošanā.
Botāniskais raksturojums
Miežu vārpa
Botāniski mieži ir viengadīgi augi ar stiegrainu stublāju, garām, šaurām lapām un vārpveida ziedkopām, kurās attīstās graudi. Miežu stublājs ir stiegrains, kas sastāv no vairākām dobumainām posmu daļām, kuras savstarpēji savieno mezglojumi. Mieži parasti sasniedz 60–120 cm augstumu, atkarībā no šķirnes un audzēšanas apstākļiem. Stublājs ir stiprs un elastīgs, kas palīdz augam izturēt vēja un lietus ietekmi. Miežu lapas ir garas, šauras un lineāras, ar gludu vai nedaudz raupju virsmu. Tās uz stublāja ir izvietotas pamīšus. Miežiem pie vārpas viena ass loceklīša ir trīs vārpiņas. Pēc attīstīto vārpiņu skaita pie vārpas ass loceklīša miežus iedala divkanšu un daudzkanšu miežos, ko sīkāk iedala četrkanšu un seškanšu miežos. Divkanšu miežiem graudi parasti ir izlīdzinātāki, rupjāki un simetriski, bet daudzkanšu miežiem — neizlīdzinātāki, sīkāki un asimetriski.[1] Mieži ļoti labi pielāgojas dažādām augsnēm un klimata apstākļiem.
Izplatība
Mieži ir viens no vecākajiem kultivētajiem graudaugiem pasaulē. To izcelsme meklējama Tuvajos Austrumos, tā dēvētajā Auglīgā pusmēness reģionā, kur pirms aptuveni 10 000 gadiem miežus sāka audzēt kā lauksaimniecības kultūru. Savvaļas mieži (Hordeum spontaneum) joprojām ir sastopami šajā reģionā, un tie tiek uzskatīti par kultivēto miežu priekštečiem.
Mieži bija viens no galvenajiem pārtikas un lopbarības avotiem senajās civilizācijās, piemēram, Senajā Ēģiptē, Divupē un Grieķijā. Tie tika izmantoti ne tikai kā pārtikas graudi, bet arī kā galvenā izejviela alus un citu dzērienu ražošanā. Ēģiptieši no miežiem gatavoja arī maizi. Viduslaikos mieži bija viens no svarīgākajiem pārtikas avotiem Eiropā, īpaši reģionos ar nabadzīgāku augsni, kur tik labi nevarēja augt kvieši. Līdz ar rūpniecisko revolūciju un citu kultūraugu audzēšanas pieaugumu mieži zaudēja nozīmi kā galvenais pārtikas avots, taču joprojām saglabāja savu nozīmīgumu lopbarības un alus darīšanā.
Mūsdienās mieži ir plaši izplatīti mērenā klimata joslā. Mieži ir ceturtā visaudzētākā labība pasaulē pēc kviešiem, rīsiem un kukurūzas, kopumā novācot 155 miljonus tonnas miežus gadā.[2] 2024. gadā miežus audzēja aizņemot 46,2 miljonus hektāru zemes ar vidējo graudu ražību 3,3—3,4 t/ha.[3]Latvijā pēdējos gados ievērojami kritusies gan miežu sējplatība, gan arī kopraža, un Latvijas vidējā graudu ražība (2,0 t/ha) ir zem pasaulē vidējā rādītāja.[nepieciešama atsauce] Taču daudzu saimniecību izmēģinājumu rezultāti liecina, ka Latvijā iespējams regulāri iegūt 4,0—5,5 t/ha.[1]
Šķirnes un veidi
Vasaras mieži
Vasaras mieži ir viens no svarīgākajiem vasarāju kultūraugiem ar plašu pielietojumu. No to graudiem iegūst putraimus, miltus (nelielos daudzumos), iesalu, miežu kafiju, spirtu, raugu. Taču lielāko miežu graudu daudzumu izmanto lopbarībā. Miežu salmi ir lopbarībai vērtīgāki nekā rudzu vai kviešu salmi.[1]
Atsauces
↑ 1,01,11,2Antons Ruža (redaktors). Augkopība. Jelgava : Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 2004. 167—168. lpp. ISBN9984-596-72-9.
