Ironija (grieķu: ειρωνεία, no ειρων — 'tas, kurš izliekas' ) ir tēlainās izteiksmes līdzeklis, kādas parādības pārspīlēts tēlojums.[1] Ironija ikdienas izpratnē ir runas situācija, kurā izteikuma jēga ir pretēja tā burtiskajai nozīmei. Runā to bieži panāk ar intonāciju, pārspīlējumu, izteikuma burtiskās nozīmes kontrastu ar runas situāciju vai kontekstu. Ironijas divi pamatveidi ir verbālā jeb runas ironija un situatīvā ironija. Situatīvo ironiju veido kontrasts starp gaidīto vai plānoto un patiesībā notiekošo; piemēram, šādā ziņā ironiska ir situācija, kurā kāds cilvēks smejas par cita nelaimi, neapzinoties, ka tajā pašā laikā šāda pati nelaime notiek ar viņu.
Ironijas funkcijas ir dažādas: tā var būt satīriska, nodrošināt komisku efektu, nosodīt dažādus notikumus, parādības, īpašības. Verbālā ironija tiek uzskatīta par nozīmīgāko retorisko figūru. Gan verbālajai, gan situatīvajai ironija ir ļoti liela nozīme literatūrā, it īpaši romantismā un postmodernismā.
Ironisks var būt ne tikai, piemēram, kāds teksta fragments vai kāda situācija, bet arī kāds literārs vai mākslas darbs kopumā. Tāpat iespējams runāt par cilvēka ironisku attieksmi, skatpunktu.
Ironija Senajā Grieķijā un Romā
Sokrats
Vārdu ειρωνεία (eirōneia, mūsdienu grieķu valodā to izrunā ironia), savās komēdijās lietoja jau sengrieķu dramaturgs Aristofāns (pm. 448./446.—385./380.g. p.m.ē.), kas ar šo jēdzienu saprata visai tiešu melošanu, krāpšanu. Atēnu orators Dēmostens (384.—322.g. p.m.ē.) jēdzienu ειρων (eirōn) attiecināja uz cilvēkiem, kas, izliekoties par slimiem, izvairījās no saviem pilsoņa pienākumiem. Savukārt filozofs Teofrasts (372.—287.g. p.m.ē.) ar šo vārdu apzīmēja personu, kas ir veikls un izmanīgs runātājs, neuzticīgs, izvairīgs. Arī Aristotelis (384.—322.g. p.m.ē.) izmantojis jēdzienu "ironija", to attiecinādams uz cilvēkiem, kas slēpj savus tikumus vai labās īpašības vai neatzīst vai samazina to nozīmi un vērtību. Ironija Aristoteļa skatījumā nebija netikums, taču īsteni tikumīgs cilvēks, viņaprāt, nedrīkstēja būt ironisks.
Radikāli atšķirīgu nozīmi jēdziens ειρωνεία pirmo reizi ieguvis filozofaPlatona (apm. 427.—347.g. p.m.ē.) dialogos, kuros ironiju kā tēlotu nezināšanu izmanto filozofs Sokrats.
Sokratiskā ironija
Platona dialogos Sokrats (apm. 470.—399.g. p.m.ē.), viltīgi izmantojot sarunu biedra zināšanu trūkumu, spriedumu virspusību un loģisko nepamatotību, pats izliekas par naivu un nezinošu un uzdod labi izplānotus, šķietami nevainīgus, āķīgus jautājumus, liekot izjautājamajam it kā patstāvīgi atklāt patiesību par sarunas objektu. Tiesa, runa te ir par patiesību, kāda ir pieņemama Sokratam (vai dialogu autoram Platonam). Šis paņēmiens, kas savā ziņā atspoguļo arī Sokrata pasaules skatījumu, ieguvis nosaukumu "sokratiskā ironija".
Ironija Senajā Romā
Romiešuretorikas speciālisti, galvenokārt, Cicerons (106.—43.g. p.m.ē.) un Kvintiliāns (35—95) ar terminu ironia (grieķu vārda ειρωνείαlatinizēta forma) galvenokārt saprata retorisku figūru un runas veidu, kur sacītais pretējs patiesi domātājam. Cicerons ironiju aplūkojis praktiski tikai kā izolētu runas figūru, bet Kvintiliāns vēl ir piezīmējis, ka — kā gadījumā ar Sokratu — visa cilvēka dzīve var būt saistāma ar ironiju. Tieši Senajā Romā izveidojās un nostiprinājās tradicionālā izpratne par ironiju kā runas figūru, stilistisku līdzekli, ko mēdza ilustrēt ar piemēriem no Homēra vai Vergilija darbiem. Šo ironijas izpratni pārmantoja arī viduslaiku un renesanses tradīcija.
Visnotaļ liela ietekme uz ironijas koncepta attīstību jaunajos laikos bija retoriķim un rakstniekam Samosatas Lukiānam (apm. 120—180), pamatā satīrisko, bet nereti tīri ironisko dialogu "Dievu sarunas" un "Hetēru sarunas" autoram. Lukiāns arī bieži tiek uzskatīts par t.s. "ironiskās aizstāvēšanās" izgudrotāju.
Galvenie avoti viduslaiku un renesanses izpratnei par ironiju bija Cicerons un Kvintiliāns, kuru idejas gan bieži vien tika pārņemtas ar citu autoru darbu starpniecību. Te kā nozīmīgākie jāmin 4. gadsimta romiešu gramatiķis Ailijs Donāts (Aelius Donatus) un spāņu enciklopēdists Seviļas Isidors (apm. 560.—636.g.). Donāts ironiju savā darbā Ars Grammatica definēja kā tropu, kur patiesā nozīme ir pretēja izteiktajai. Savukārt Seviļas Isidors darbā Origenes (jeb Etymologiae), sekojot Kvintiliāna izpratnei, ironiju definēja gan kā runas, gan domas figūru. Ironija šai gadījumā ir runas figūra, ja tiek lietots domātajai nozīmei pretējas nozīmes vārds (kā, piemēram, lietainā dienā sakot "tik labs laiks!" un domājot tieši pretējo — "tik slikts laiks"), domas figūra — ja pretēja domātajam ir izteikuma jēga kopumā (sakot "īsts Apollons", bet domājot — "cik neglīts").
Arī renesanses laikā ironija bieži vien tika aplūkota kā retorikas sastāvdaļa — kā alegorijas paveids, kā viens no līdzekļiem, kā kaut ko sakot, domāt ko citu. Ironijai tika piešķirta visai praktiska nozīme; ironijas jēdziens tika izprasts, balstoties latīņu retorikas darbos, kas pamatā bija paredzēti politiķiem, sabiedriskiem darbiniekiem publisku runu izveidošanai, klausītāju atbalsta iegūšanai. Tāpēc viduslaikos ironija lielākoties kalpoja kā retorisks līdzeklis runātā teksta iedarbīguma pastiprināšanā — galvenokārt reliģiskos rakstos, sprediķos u.tml., un arī renesanses darbos tā lielākoties bija tikai stilistisks līdzeklis. Taču šajā laikā jēdziens "ironija" ieguva arī nozīmi "izsmiekls".
Atsevišķi minami tādi renesanses darbi kā Fransuā Rablē (1494—1553) romāns "Gargantija un Pantagriels" (1532) Migela de Servantesa (1547—1616) romāns "Lamančas dons Kihots" (1605). Gan Rablē, gan Servantesa darbs pamatā parodēbruņinieku romānus. Ironija līdzās parodijai un satīrai šajos romānos būtībā kļūst par vienu no daiļrades pamatmetodēm. Šajā gadījumā runa nav vairs par retorisku figūru, bet gan visu darbu caurstrāvojošu autora attieksmi. Tāpat visnotaļ liela nozīme ironijas attīstībā bijusi arī Roterdamas Erasmam (apm. 1466—1536) un viņa ironiski satīriskajam darbam "Muļķības slavinājums" (1511). Tomēr lielākoties ironija šī laikmeta literatūrā ir visai epizodiska parādība.
Ironija jaunajos laikos
16. gadsimta beigās un 17. un 18. gadsimtā jēdziens "ironija" iegūst vēl plašāku nozīmi. Šajā laikā ar to sāk saprast ne tikai retorisku figūru, bet arī īpašu domāšanas un izteiksmes veidu. Ironijas attīstību un izplatību veicināja franču un angļusatīriskās literatūras īpašā popularitāte Eiropā 18. gadsimta pirmajā pusē; te jāmin tādi autori kā Voltērs, Džons Draidens, Džonatans Svifts u.c. Savukārt Efraima Čembersa enciklopēdijas Cyclopaedia, or Universal Dictionary of Arts and Sciences (pirmizdevums 1728.g.) paplašinātajā 1778.—88. gada izdevumā ironija tika nošķirta no alegorijas, precīzi pamatojot, ka "alegorija uzsver līdzīgo starp izteikumu un tā iecerēto jēgu; ironija norāda uz pretstatu starp tiem."
18. gadsimta beigās Eiropas literatūrā un filozofijā kā reakcija uz apgaismības laikmeta tradīciju attīstījās romantisms. Romantisma filozofija pamatā tika izstrādāta Vācijā. Romantisma teorētiķi filozofs Frīdrihs Šlēgels (1772—1829), viņa brālis Augusts Šlēgels (1767—1845) un filozofs un rakstnieks Novāliss (1772—1801), kā arī estētikas teorētiķis Karls Vilhelms Ferdinands Zolgers (1780—1819) ironiju izvirzīja par vienu no romantisma pamatkategorijām.
Novāliss ironiju dēvējis par "īstenu apzinātību, patiesu prāta klātbūtni". Romantisma ironija paredz autora apzinātu ironiski kritisku attieksmi pret tekstu; romantismā autors stāv pāri tekstam — zināmā mērā notiek autora atsvešināšanās no teksta: aktīvās, radošās darbības laikā, autors saglabā kritisku skatījumu, ironisku savas rīcības vērtēšanas spēju, pašrefleksiju. Autoram ir arī neierobežota vara pār tekstu — viņš drīkst ar to spēlēties, "iejaukties" tekstā vai to pat iznīcināt.
Romantisko ironiju, kā rakstījis Frīdrihs Šlēgels, rada "absolūtā un nosacītā mūžīgās pretrunas sajūta, pilnvērtīgas saziņas neiespējamība un nepieciešamība". Ironija šajā ziņā ir ne tikai autora apzināšanās, ka ideālā un īstā pasaule nav savienojamas, bet arī pati šīs pasaules īpašība.
Zolgera skolnieks bija viens no izcilākajiem romantisma dzejniekiem Heinrihs Heine (1797—1856), kurš sekmēja romantisma izpratnes par ironiju ieviešanos Francijā. Savukārt Lielbritānijā romantisma ironija kļuva pazīstama līdz ar ietekmīgo bīskapa Konopa Tērlvolaeseju "Par Sofokla ironiju" (On the Irony of Sophocles, 1833).
Pēc romantiķiem par nozīmīgāko ironijas teorētiķi uzskatāms dāņu filozofs Sērens Kirkegors (1813—1855), kurš savā darbā "Ironijas jēdziens ar pastāvīgām atsaucēm uz Sokratu" (Om Begrebet Ironi med stadigt Hensyn til Socrates, 1841) izstrādā koncepciju par ironiju kā pasaules un eksistences skatījuma veidu. Vēlāk Kirkegors rakstīja, ka ironija rodas, apjaušot dzīves absurditāti.
Liela nozīme bija arī jau minētajam angļu vēsturniekam bīskapam Konopam Terlvolam, kurš, cita starpā, pētot sengrieķu dramaturga Sofokla traģēdijas, attīstīja jēdzienu "Sofokla ironija". Viņa skatījumā šis jēdziens attiecināms uz dialogu, kam piemīt dažādas nozīmes atsevišķi runātājam (personāžam), autoram, skatītājiem — kuru skats, viņaprāt, uz situāciju ir visplašākais un precīzākais.
19. gadsimtā, sekojot romantisma idejām, kļuva pierasts uzlūkot kā ironisku visu dzīvi, tāpat arī plaši izplatīta bija romantisma doma par cilvēci kā kāda augstāka spēka upuri; rodas jēdziens "likteņa ironija". Heine šādā kontekstā runājis arī par Dieva, pasaules, dabas u.tml. ironiju.
19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā attīstās modernisms, un tajā lielu nozīmi iegūst arī ironija. Ironija modernismā ir ļoti daudzveidīga un neviendabīga. Par ironisku, piemēram, tiek uzskatīts arī Džeimsa Džoisa romāns "Uliss", kurā vērojamas paralēles ar Homēra "Odiseju", bet kurā atšķirībā no "Odisejas" būtībā nekas nenotiek. Ironija ir svarīga arī dadaismā un citos avangarda virzienos. Ironija būtībā ir gandrīz visas Tomasa Manna daiļrades pamatā.
Līdz ar modernismu ironija kļūst arī par vienu no svarīgākajām literatūras kritikas kategorijām.
Postmodernā ironija
Postmodernisma ironija būtībā ir visaptveroša; postmodernisma literatūrā ironija lielā mērā ir daiļrades pamatmetode. Postmodernā ironija atšķirībā no iepriekšējo laikmetu ironijas, kas vairāk vai mazāk uzsvēra ironijas subjekta lomu (jo īpaši romantismā), paredz savu eksistenci tikai viedokļu un nozīmju kontekstā.
Postmodernismā gandrīz jebkuras atsauces uz vēsturi, uz pagātni, tradīcijām, normām u.tml. nav iedomājamas bez ironijas, postmodernisms ironiski apšauba un pārvērtē jebkādas nozīmes un nozīmju hierarhijas. Postmodernismā aktualizējas arī pašironija.
Atsauces
↑Lita Silova, Anita Vanaga. Literatūra 9. klasei. Rīga : Zvaigzne ABC, 2014. 95. lpp. ISBN9789934035081.
