Slovēnijas vēsture

Slovēņu (karnoliešu) zeme kā no slāvu valdnieka Samo atkarīga teritorija 631. gadā.

Slovēnijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Slovēnijas teritorijā.

Aizvēsture

Vissenākās arheoloģiskajos izrakumos atrastās liecības par mūsdienu Slovēnijas teritorijas apdzīvošanu ir netālu no Orehekas atrastie divi akmens darbarīki. Arheologi uzskata, ka tie varētu būt 250 000 gadu veci. Pēdējā ledus laikmetā teritoriju sāka apdzīvot neandertālieši. Vērtīgākais tā laika atradums ir Šebrelje ciemā, netālu no Čerkno, atrastā flauta, kas tiek uzskatīta par vecāko zināmo mūzikas instrumentu pasaulē.^[1] Arheologi to nosauca par „Divje Babe flautu”, jo tā tika atrasta Divje Babe alā.^[2] Ļubļanas purvos atrasts sens koka ritenis, kam ir vairāk par 5000 gadiem un ko uzskata par vecāko šādu atradumu Eiropā.^[3]

Pārejas laikā no Bronzas laikmeta uz Dzelzs laikmetu uzplaukumu piedzīvoja urnukapu kultūra. Slovēnijas teritorijā, galvenokārt Mostā na Soči, Novo Mesto, Šentvidā pri Stični, kā arī Vačē, ir atrastas daudzas arheoloģiskas liecības no Halštates laikmeta. Novo Mesto arheologi ir nodēvējuši par „Situlu pilsētu”, jo tās tuvumā ir atrastas vairākas situlas.^[4]

Iekļaušana Romas impērijas sastāvā

Slovēnijas teritorija četru Romas impērijas provinču sadures zonā (1. gadsimts m.ē.).

Dzelzs laikmetā mūsdienu Slovēnijas teritoriju apdzīvoja illīriešu un ķeltu ciltis, līdz kamēr 1. gadsimtā p. m. ē. cilšu apdzīvoto teritoriju iekaroja romieši, kuri tajā izveidoja Norikas un Panonijas provinces. Mūsdienu Rietumslovēnija tika pievienota Venēcijas-Istrijas reģionam. Romieši izveidoja vairākas apdzīvotas vietas, piemēram, Emona (tagadējā Ļubļana), Poetovio (tagadējā Ptuja), Celeia (tagadējā Celje) un citas. Slovēnijas teritorijā tika būvēti militārie un tirdzniecības ceļi, tie veda no Apenīnu pussalas līdz Panonijai.

Lielās tautu staigāšanas laikā reģionu, sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, iekaroja daudzu barbaru cilšu armijas, kuras, turpinādamas iekarojumus Apenīnu pussalas virzienā, uz dzīvi tajā neapmetās. 4. gadsimta beigās Romas karaspēks pameta Norikas un Panonijas provinces, aiz sevis atstādami izpostītas daudzas apdzīvotas vietas. Vietējie iedzīvotāji, pēc karaspēka aiziešanas, pārcēlās uz dzīvi kalnainākos apvidos un uzcēla jaunus, labāk nocietinātus ciematus. 5. gadsimtā teritoriju iekaroja austrumgoti un tā tika iekļauta Austrumgotu karalistes sastāvā.

Agrīnie viduslaiki

6. gadsimtā Āzijas klejotājcilšu – avāru spiediena rezultātā mūsdienu Slovēnijas teritoriju pameta pēdējā no ģermāņu ciltīm – lombardi un šeit pamazām sāka nostiprināties slāvu ciltis. 623. gadā franku tirgotāja Samo vadībā slāvu ciltis uzvarēja avārus un pievienojās Samo izveidotajai cilšu konfederācijai, kas pastāvēja līdz Samo nāvei 658. gadā. Slāvi, kuri apdzīvoja mūsdienu Karintiju, izveidoja neatkarīgu Karantānijas karalisti,^[5] kas kļuva par vienu no pirmajiem slāvu valstiskajiem veidojumiem.

745. gadā Karantānija, apmaiņā pret militāru palīdzību, atzina franku protektorātu, saglabājot formālu neatkarību līdz pat 1180. gadam, kad tā sabruka. Franku klātbūtne veicināja slovēņu pāriešanu kristietībā. Ap 1000. gadu tika uzrakstīts „Brižinski spomeniki” — pirmais rakstiskais dokuments slovēņu valodā.

Austrijas pakļautībā

Slovēņu zeme (CARNIOLA) Austroungārijas sastāvā (1878-1918).

14. gadsimtā Slovēnijas teritorija nokļuva Austrijas Hābsburgu varā un palika to valdījumos līdz pat 20. gadsimta sākumam. Pēdējos 1000 gadus Slovēnijas vēsture ir saistāma ar Austrijas vēsturi. Austroungārijas impērijas laikā Slovēnija bija Austrijas daļa.

Dienvidslāvijas sastāvā

Pirmā pasaules kara rezultātā Austroungārijas monarhija sabruka. 1918. gada 6. oktobrī Zagrebā tika izveidota Slovēņu, horvātu un serbu Nacionālā Padome, kas 29. oktobrī pasludināja Slovēņu, horvātu un serbu valsti. 1. decembrī tā apvienojās ar Serbiju, izveidojot Serbu, horvātu un slovēņu karalisti. No 1929. gadā valsts saucās Dienvidslāvijas Karaliste. Šo valsti veidoja vairāk nekā 20 etniskas grupas un to sauc par „pirmo Dienvidslāviju”, kura pastāvēja no 1918. līdz 1941. gadam. Šī valsts bija centralizēta un tajā dominēja serbi. 1929. gada 6. janvārī Dienvidslāvijā tika nodibināta militārmonarhiska diktatūra. Slovēņu apdzīvotās teritorijas rietumu daļa pēc Pirmā pasaules kara tika pievienota Itālijai. Pēc Vācijas spiediena 1941. gada 25. martā Dienvidslāvijas reģents princis Pauls parakstīja Berlīnes-Romas paktu, taču tas izraisīja serbu tautas protestus un 27. martā militārā apvērsumā princis Pauls tika gāzts. Atbildot uz to jau 6. aprīlī Vācijas karaspēks iebruka Dienvidslāvijā un ātri okupēja visu valsti. 1941. gada 17. aprīlī Dienvidslāvijas armija kapitulēja. Slovēņu apdzīvotā teritorija tika sadalīta starp Vāciju un Itāliju.

Pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā tika nodibināta „otrā Dienvidslāvija”, Slovēnija kļuva par Dienvidslāvijas republiku. 1947. gadā Slovēnijai tika pievienota slovēņu apdzīvotās teritorijas rietumu daļa, kas pēc Pirmā pasaules kara bija pievienota Itālijai. 1981. gadā Dienvidslāvijā kopā bija 22,4 miljoni iedzīvotāju, no tiem slovēņi — 7,8%. Lai gan Slovēnija bija viena no mazākajām Dienvidslāvijas republikām, tā deva vislielāko atbalstu tās visas federācijas ekonomikai. Tās iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju bija 212%, salīdzinot ar federācijas vidējo. Otra ekonomiski spēcīgākā republika bija Horvātija, kuras IKP sastādīja 123%. Salīdzinājumam — Serbija (bez provincēm) — 93%, Melnkalne — 78%, Bosnija un Hercegovina — 74%, bet Maķedonija — 66%. Arī eksporta un importa ziņā Slovēnija un Horvātija bija priekšā pārējām republikām.

• 
  Slovēnija Serbu, horvātu un slovēņu karalistes sastāvā (1920-1922).
• 
  Otrā pasaules kara laikā okupētā Slovēnija (1941-1944).
• 
  Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā (1945-1992).

Neatkarība

Pēc Tito nāves Dienvidslāvijas daļas pieprasīja vairāk autonomijas. 1990. gada 22. janvārī Dienvidslāvijas komunistu līgas XIV kongresā, nespēdami vienoties ar serbu komunistiem, slovēņu komunisti pameta kongresu, bet Dienvidslāvijas komunistu līga sadalījās nacionālās partijās. 1990. gada aprīlī Slovēnijā notika pirmās daudzpartiju vēlēšanas, kurās uzvarēja Slovēnijas Kristīgi Demokrātiskā partija, bet par prezidentu tika ievēlēts bijušais Slovēnijas Komunistu līgas CK sekretārs Milans Kučans. 1990. gada 23. decembrī Slovēnijā notika referendums, kurā 88% iedzīvotāju atbalstīja neatkarību. 1991. gada 25. jūnijā Slovēnija pasludināja neatkarību, taču Dienvidslāvijas armija iebruka Slovēnijā. Desmitdienu karā uzvarēja Slovēnija un nosargāja neatkarību. 2004. gada 1. maijā Slovēnija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti un tajā pašā gadā pievienojās NATO.

Atsauces

1. Turk, Ivan,. Mousterienska Koscena Piscal in druge najdbe iz Divjih Bab I v Sloveniji (Mousterian Bone Flute and other finds from Divje babe I Cave site in Slovenia). Znanstvenoraziskovalni Center Sazu, Ļubļana, Slovēnija, 1997. ISBN 961-6182-29-3.
2. «Divje Babe». Skatīts: 2012-12-10.^{[novecojusi saite]}
3. Gasser, Aleksander. «World's Oldest Wheel Found in Slovenia». Government Communication Office of the Republic of Slovenia, March 2003
4. Veidne:Cite document
5. About Slovenia - Culture of Slovenia