Šveices Konfederācijas paplašināšanās no 13. līdz 18. gadsimtam.
Šveices vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Šveices teritorijā.
Aizvēsture
Ir atrastas liecības, ka neandertālieši Šveices teritorijā ir apmetušies jau Ledus laikmetā aptuveni pirms 150 000 gadiem.[1] Savukārt vecāko atrasto lauksaimniecības darbarīku vecums ir datēts ar 5300. gadu p.m.ē.[1]
Senie laiki
Senākās zināmās ciltis, kas dzīvoja Šveices teritorijā, ir no Hallštates un Latenes kultūrām. Latenes kultūras nosaukums ir cēlies no Latenes (La Tène) arheoloģisko izrakumu vietas, kas atrodas netālu no Neišateles ezera. Latenes kultūras uzplaukums sākās aptuveni ap 450. gadu p.m.ē., vēlajā Dzelzs laikmetā.[2] Tiek pieļauts, ka tas notika seno grieķu un etrusku civilizāciju ietekmē. Viena no nozīmīgākajām ciltīm, kas šajā laikā dzīvoja Šveices teritorijā, bija helvēti.
Augusta Raurica bija viena no pirmajām romiešu apmetnēm pie Reinas, celta 44. gadā, un šobrīd ir viena no visnozīmīgākajām arheoloģisko izrakumu vietām Šveices teritorijā.[3]
Dominējošās dzimtas Šveices teritorijā ap 1200. gadu. Brūnā krāsā ir iekrāsotas Savojas, zaļā krāsā — Cēringenu, violetā krāsā — Hābsburgu, bet dzeltenā krāsā — Kiburgu dinastijas pārvaldītās zemes.
Līdz 1200. gadam Šveices plakankalne bija Savojas, Cēringenu, Hābsburgu un Kiburgu dinastiju valdījumā.[6] Daži reģioni kā Ūrī, Švīce un Untervaldene, kas vēlāk kļuva pazīstama kā Valdštātene, tika atstāti impērijas pakļautībā, lai nodrošinātu impērijas kontroli pār kalnu pārejām. Kad 1264. gadā Kiburgu dinastija nespēja saglabāt savus īpašumus, Hābsburgu dinastijas karalis Rūdolfs I, kurš 1273. gadā kļuva par Svētās Romas imperatoru, veiksmīgi izmantoja iespēju un paplašināja impērijas teritorijas uz austrumiem no Šveices plakankalnes.
Konfederācijas izveide
1291. gada Federālā harta, kuru parakstīja Alpu centrālajā daļā dzīvojošās lauku kopienas no Ūrī, Švīces un Untervaldenes, tiek uzskatīts par pamatdokumentu konfederācijas dibināšanai, lai gan ir iespējams, ka līdzīgas savienības bija izveidojušās jau iepriekšējos gadu desmitos. Senā Šveices Konfederācija veicināja brīvo tirdzniecību, kā arī nodrošināja mierīgu tirgotāju pārvietošanos pa kalnu tirdzniecības ceļiem.
1291. gada Federālā harta.
1353. gadā trīs sākotnējiem kantoniem pievienojās Glarusa un Cūga, kā arī Lucernas, Cīrihes un Bernes pilsētu kantoni. Šī astoņu kantonu konfederācija pastāvēja līdz 15. gadsimta beigām. Teritoriālās paplašināšanās rezultātā palielinājās arī konfederācijas vara un bagātība.[7] Līdz 1460. gadam Konfederācijas kontrolē bija nonākusi lielākā daļa no teritorijas, kas atrodas starp Reinu un Alpiem.
Karu periods
1499. gadā Šveice ar uzvaru Švābu karā pret Švābu savienību un Hābsburgiemde facto ieguva neatkarību no Svētās Romas impērijas.[7] Senā Šveices Konfederācija šajos karos bija ieguvusi reputāciju kā neuzvarama, lai gan 1515. gadā, kad tā uzsāka kārtējo Konfederācijas paplašināšanu, cieta sakāvi Marinjāno kaujā. Šveices vēsturē šo laika posmu sauc par "varoņu" laikmetu.[7]Ulriha Cvinglija veiktās reformācijas laikā no 1529. līdz 1531. gadam starp dažiem kantoniem izcēlās iekšēji kari (Kappeler Kriege). Tikai 1648. gadā, vairāk nekā gadsimtu pēc šiem kariem, Johans Rūdolfs Vetšteins (Johann Rudolf Wettstein) kā Šveices Konfederācijas sūtnis veiksmīgu pārrunu rezultātā parakstīja Vestfālenes līgumu, saskaņā ar kuru oficiāli tika atzīta Šveices neatkarība attiecībā pret Svēto Romas impēriju un tās neitralitāti karos.
Abu pasaules karu laikā Šveici nevienu reizi neiekaroja. Šveicē pastāv daudzpartiju demokrātija.
Sievietēm Šveicē balsstiesības ir tikai kopš 1971. gada, bet 1998. gadā par prezidenti Šveicē kļuva Ruta Dreifusa.
2002. gadā Šveice kļuva par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli, bet nav Eiropas Savienības sastāvā.
