Franku impērija sasniedza savu lielāko teritoriju Kārļa Lielā valdīšanas laikā (768–814), aptverot lielu daļu Rietumeiropas. Pēc Kārļa Lielā nāves impēriju mantoja viņa dēls Ludviķis I Dievbijīgais (Louis le Pieux), taču viņa valdīšanu raksturoja konflikti ar dēliem par varas sadali. Ludviķa Dievbijīgā dēli — Lotārs I (Lothair I), Ludviķis Vācietis (Louis the German) un Kārlis Plikgalvis (Charles the Bald) — savstarpēji cīnījās par varu. Pēc Ludviķa nāves 840. gadā konflikts pārauga pilsoņu karā, līdz brāļi vienojās par teritoriju sadali.
Lotārs I, kurš reizē saglabāja arī imperatora titulu, ieguva impērijas Itālijas daļu, kā arī joslu starp Reinu un Ronu, Ludviķis Vācietis ieguva zemes uz austrumiem no Reinas, bet Kārlis II Plikgalvis teritoriju uz rietumiem no Reinas.
Līguma noslēgšana
Līgums tika noslēgts Verdenas pilsētā (mūsdienu Francijā), un tas noteica Franku impērijas sadalīšanu trīs daļās:
Kārlis ieguva rietumu daļu, kas aptvēra lielāko daļu mūsdienu Francijas.[1]
Turklāt sadalītās teritorijas vēl ilgāku laiku pilnībā nesarāva saites savā starpā (līdz 888. gadam).[2]
Vēlākā ietekme
No vidusdaļas vēlāk izveidojās Nīderlande, Beļģija, Šveice, Elzasa Lotringa un daļa Itālijas, no austrumdaļas veidojās vēlākā Vācija un no rietumdaļas Francija. Līdz ar šo sadalījumu ne tikai tika ielikti pirmie vēlākās Eiropas politiskā un teritoriālā sadalījuma pamati, bet arī Eiropas iekšējās pretrunas, kas periodiski izvērsās asiņainos karos, kuri turpinājās līdz pat Otrā pasaules kara beigām.
