Sigrida Unsete (dzimusi 1882. gada 20. maijāKalundborgā, Dānijā; mirusi 1949. gada 10. jūnijāLillehammerē, Norvēģijā) bija norvēģu rakstniece. Viņas darbi "Jennija", "Pavasaris", "Kristīne Lavransa meita" tapuši 20. gadsimta pirmajā pusē. Augstākā virsotne rakstnieces daiļradē ir no 1920. līdz 1922. gadam publicētā vēsturiskā triloģija "Kristīne Lavransa meita", par kuru Unsete saņēma 1928. gada Nobela prēmiju literatūrā.[1]
1907. gadā Unsete iestājās Norvēģijas rakstnieku savienībā, no 1933. līdz 1935. gadam vadīja apvienības Literāro padomi un no 1936. līdz 1940. gadam bija savienības priekšsēdētāja.
Dzīvesgājums
Sigrida Unsete jaunībā
Dzimusi 1882. gada 20. maijā nelielā Dānijas pilsētiņā Kalunborgā, savas mātes Šarlotes Unsetes (1855-1939, dzimusi Gyth) dzimtas mājā. Viņas tēvs bija norvēģu arheologs Ingvalds Martins Unsets (1853—1893).[2] Kad viņa bija divus gadus veca, viņas vecāku ģimene pārcēlās uz Norvēģiju.
Sigrida uzauga Kristiānijā, 11 gadu vecumā viņa zaudēja tēvu, 16 gadu vecumā sāka strādāt algotu darbu. Līdztekus darbam birojā, Sigrida Unsete rakstīja un studēja augstskolā. Viņas pirmais darbs, romāns par dzīvi viduslaiku Dānijā bija pabeigts 22 gadu vecumā. Izdevniecība to nepiekrita publicēt. Divus gadus vēlāk viņa pabeidza nākamo manuskriptu, ievērojami mazāku — tikai 80 lapaspuses. Šoreiz atteikusies no viduslaikiem, viņa izvēlējās reālistisku vidusšķiras sievietes dzīves attainojumu tā laika Kristiānijā. Arī šo manuskriptu izdevēji sākotnēji noraidīja, tomēr nedaudz vēlāk to publicēja. Darba nosaukums bija Fru Marta Oulie, un tas iesākās ar skandalozu galvenās varones apgalvojumu: "Esmu bijusi neuzticīga savam vīram". Tā 25 gadu vecumā Sigrida Unsete debitēja literatūrā ar reālistisku noveli par laulības pārkāpšanu laikmetīgā vidē. Tā izraisīja uzmanību, un Unsete nonāca norvēģu daudzsološo jauno autoru lokā. Līdz 1919. gadam tika publicētas vairākas mūsdienīgas noveles. Viņas 1907.—1918. gadu perioda daiļdarbi ir par sava laika Kristiāniju un tās iedzīvotājiem, strādniekiem, ģimeņu likteņiem, par bērnu un vecāku attiecībām. Viņas galvenā tēma bija sievietes un viņu mīlestības. Reālistisko darbu kulminācija bija romāni "Jennija" (1911) un "Pavasaris" (1914).
Unsetes proza tika veiksmīgi pirkta un pēc trešās grāmatas publicēšanas viņa varēja pamest darbu birojā un uzturēt sevi ar rakstnieces ienākumiem, un ar saņemto rakstnieces stipendiju varēja apceļot Dienvideiropu 1909.—1910 gados.
Laulība un bērni
Ceļojuma laikā Romā Unsete iepazinās ar norvēģu gleznotāju Andersu Kastu Svarstadu, kurš tobrīd bija precējies un trīs bērnu tēvs. Svarstadam bija nepieciešami trīs gadi, lai izšķirtos no pirmās sievas, pirms apprecēt rakstnieci. Sigrida un Anders apprecējās 1912. gadā un viņi devās uz dzīvi Londonā, vēlāk atgriezās Romā, kur 1913. gada janvārī piedzima viņu pirmais bērns. Tas bija zēns un viņu nodēvēja tēva vārdā. Līdz 1919. gadam Sigrida dzemdēja vēl vienu dēlu — Hansu Benediktu un meitu Mēriju Šarloti, kā arī ģimenei pievienojās Svarstada bērni no pirmās laulības. Tie bija grūti gadi, bet Sigrida turpināja rakstīt, pabeidza savu pēdējo reālistisko romānu un noveļu krājumu, piedalījās publiskās debatēs par sieviešu emancipācijas un citām ētikas un morāles tēmām. Viņa prata polemizēt un bija kritiska pret tajā laikā attīstībā esošo emancipāciju, morāles un ētikas pagrimumu, ko viņa sajuta kā draudošu Pirmā pasaules kara priekšvakarā.
Sigrida Unsete BjerkebekāUnsetes māja Bjerkebekā, tagad muzejs
1919. gadā Sigrida ar saviem diviem bērniem un būdama gaidībās ar trešo, pārcēlās uz dzīvi Lillehammerē, nelielā pilsētiņā Norvēģijas dienvidaustrumos. Sākotnējie viņa plānoja tur atpūsties ar bērniem, kamēr vīrs saved kārtībā ģimenes māju Kristiānijā, tomēr viņu laulība izjuka un sekoja šķiršanās. 1919. gada augustā Lillehammerē viņa dzemdēja trešo bērnu un nolēma palikt šajā pilsētā, uzbūvēja un iekārtoja lielu lauku māju ar plašu sētu un dārzu.[3]
Kristīne Lavransa meita
Pēc trešā bērna dzimšanas un droša patvēruma iegūšanas savā mājā, Unsete sāka savu lielo darbu "Kristīne Lavransa meita". Viņai jau bija agrīnas iestrādes un viņa jau bija rakstījusi par pirmskristietības laiku Norvēģijas vēsturē. Rakstniece bija publicējusi pārstāstītas karaļa Artūra laika leģendas, pētījusi sennorvēģu valodas manuskriptus un Viduslaiku hronikas, apmeklējusi viduslaiku baznīcas un klosterus. Salīdzinot ar mēģinājumu rakstīt par viduslaikiem 22 gadu vecumā, tagad Unsete jau labi pārzināja periodu, viņas personība bija attīstījusies, piedzīvojot gan mīlestību, kaislību, izmisumu, gan Pirmā pasaules kara asinspirti.
Kristīne Lavransa meita ir vairāk kā tikai vēsturisks romāns, tā vēsturiskie aspekti nav tā nozīmīgākā daļa. Vēsturisko notikumu fons ir precīzs, reālistisks un netiek izskaistināts, tā nav bēgšana no sava laikmeta skarbās realitātes, lai gremdētos pagātnes nostalģijā, tieši pretēji. Triloģiju veido stāsts par Kristīni, neordināru savam laikam sievieti, kas atļaujas realizēt savu gribu pretēji sabiedrības tradīcijām un vēlāk mācas sadzīvot ar savas izvēles sekām. Triloģijas nobeigumā romāna galvenā varone atrod savu laimi un mieru upurējoties. Stāsts notiek uz precīzi atainotu 1310.—1349 gadu notikumu fona. Triloģiju veido grāmatas "Vainags", "Saimniece" un "Krusts". Triloģijai seko 4 grāmatu sērija "Olavs Auduna dēls".
Katolisms
Abi rakstnieces vecāki bija ateisti un lai arī saskaņā ar laikmeta normām viņa un viņas māsas bija kristītas baznīcā, un viņu māte regulāri apmeklēja vietējo luterāņu baznīcu, kopumā viņas tika audzinātas sekulārā vidē.[4] Unsete, sākotnēji agnostiķe, savas laulības un pirmā pasaules kara iespaidā mainīja savu attieksmi par labu kristietībai. Viņas darbos aprakstītās dzīves brutalitātes fonā vienmēr vīd jautājumi, kas nav izskaidrojami ar cilvēka prātu. 1924. gadā Unsete pēc pamatīgas apmācības pie vietējā mācītāja, 42 gadu vecumā tika uzņemta Katoļu baznīcā. Vēlāk viņa kļuva par Dominikāņu ordeņa laju.
Romānā "Olavs Auduna dēls", kas tika sarakstīts uzreiz pēc Unsetes konversācijas, darbība notiek vēsturiskā periodā, kad Norvēģija bija katoliska. Romāna galvenā varoņa attiecības ar Dievu, dziļā grēka izjūta un viduslaiku katoļu baznīca tiek attainoti ļoti pozitīvā gaismā.
Norvēģijā Unsetes konvertēšanās katolismā tika uztverta skandalozi. Par to rakstīja arī ārvalstīs, īpaši pēc "Kristīnes Lavransa meitas" panākumiem. Tajā laikā Norvēģijā bija ļoti maz praktizējošu katoļu, tā bija gandrīz pilnībā luterāņu valsts. Pretkatolisms bija plaši izplatīts luterāņu garīdzniecībā un vispārējā tautas noskaņojumā.[nepieciešama atsauce] Uzbrukumi Unsetes ticībai tikai vairoja viņas literārās spējas, viņa aktīvi piedalījās publiskās debatēs un aizstāvēja katoļu baznīcu.
Vēlākie gadi
Pēc 1929. gada Sigrida Unsete sarakstīja stāstu sēriju par sava laika Oslo iedzīvotājiem, ar stingru katolisku ievirzi. Viņa izvēlējās sižetus no nelielās norvēģu katoļu kopienas, bet par galveno saglabājot mīlestības tēmu. Viņa publicēja arī vēsturiskus darbus, iztulkoja Islandes sāgas mūsdienu norvēģu valodā, publicēja vairākas esejas, pārsvarā par angļu literatūru.
1934. gadā viņa publicēja autobiogrāfisku darbu "Vienpadsmitgadniece", kas stāsta par viņas bērnību Kristiānijā, par mājām, ģimenes mīlestību un slimo tēvu. 1930to gadu beigās Unsete sāka darbu pie vēsturiska romāna par notikumiem 18. gadsimta Skandināvijā. 1939. gadā tika publicēta pirmā grāmata "Dorotejas kundze", sekojošais Otrais pasaules karš pārtrauca rakstnieces daiļradi. Romāns netika pabeigts. Padomju Savienības iebrukums Somijā uzsāka Ziemas karu, 1940. gada 25. janvārī Sigrida Unsete ziedoja savu Nobela prēmijas balvu Somijas aizsardzības spēkiem.[5]
Trimda
Vācijai okupējot Norvēģiju 1940. gada aprīlī, Unsete bija spiesta pamest valsti. Viņa bija spēcīgi kritizējusi Hitleru jau kopš trīsdesmito gadu sākuma un viņas grāmatas nacistiskajā Vācija bija aizliegtas. Lai izvairītos no nonākšanas Gestapo, Unsete pārcēlās uz neitrālo Zviedriju. Viņas vecākais dēls — Norvēģijas armijas vecākais leitnants Anders Svarstads krita sadursmē ar vācu karavīriem pie Segalstadas tilta Gausdālē 1940. gada 27. aprīlī.[6][6][7]
Unsetes slimā meita bija mirusi īsi pirms kara sākuma. Bjerkebeku rekvizēja Vērmahts un izmantoja kā virsnieku štābu visu vācu okupācijas laiku[nepieciešama atsauce].
1940. gadā Sigrida Unsete un viņas jaunākais dēls pameta Zviedriju un devās uz ASV, kur viņa neatlaidīgi iestājās par Norvēģijas atbrīvošanu un par Eiropas ebrejiem, rakstot rakstus, sniedzot intervijas un uzstājoties ar runām.
Atgriešanās Norvēģijā un nāve
Pēc Norvēģijas atbrīvošanas 1945. gadā Unsete atgriezās. Viņa nodzīvoja vēl 4 gadus, bet vairs nerakstīja. Rakstniece nomira 67 gadu vecumā Lillehammerē, kur viņa bija dzīvojusi no 1919. līdz 1940. gadam. Viņa ir apglabāta Mesnali ciemā, 15 km no Lillehammeres. Kapavietā ir piemiņas zīme — trīs melni krusti.
Apbalvojumi
Sigrida Unsete ir saņēmusi dažādus apbalvojumus, no kuriem nozīmīgākais Nobela prēmija literatūrā, kam viņu nominēja Helga Eng — tā laika Norvēģijas Zinātņu akadēmijas biedre.[8] Krāteris uz planētas Venera ir nosaukts viņas vārdā. Viņa ir bijusi attēlota uz Norvēģijas kronas 500 nomināla banknotes un divu kronu pastmarkas no 1982. gada.
Bjerkebeka, Sigridas Unsetes māja Lillehammerē mūsdienās ir muzejs "Maihaugen".[9]
