Frederiks Mistrāls (oksitāņu: Frederic Mistral, franču: Frédéric Mistral, dzimis 1830. gada 8. septembrī, miris 1914. gada 25. martā) bija provansiešu dzejnieks un rakstnieks, kura vadībā 19. gadsimtā atdzima oksitāņu valoda un tās literatūra. Viņš 1904. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā par "darbu oriģinalitāti un patieso iedvesmu, atspoguļojot dzimtenes ainavas un savas tautas garu".[2]
Frederika Mistrāla pirmais ievērojamais darbs bija 1859. gadā uzrakstītais Miréio, kurā ir aprakstīta Provansas daba. 1861. gadā Franču akadēmija par šo darbu piešķīra Mistrālam apbalvojumu. Vēl starp Frederika Mistrāla ievērojamākajiem darbiem ir Calendau (1867), Lis Isclo d’or (1875), Nerto (1884), La Rèino Jano (1890), Lou Pouèmo dóu Rose (1897) un Lis óulivado (1912). Visi šie darbi ir saistīti ar provansiešu folkloru. Viņš ir izstrādājis arī oksitāņu—franču vārdnīcu (Lou Tresor dóu Felibrige ou Dictionnaire provençal-français embrassant les divers dialectes de la langue d'oc moderne, 1878–1886), kā arī uzrakstījis autobiogrāfisku darbu Mes Origines; Mémoires Et Récits De Frédéric Mistral (1906).
Atsauces
Ārējās saites
|
|---|
| | 1901—1925 | |
|---|
| | 1926—1950 | |
|---|
| | 1951—1975 | |
|---|
| | 1976—2000 | |
|---|
| | 2001—pašlaik | |
|---|
|
