Arhibīskapu un ordeņa savstarpējo cīņu laikā 1479. gadā, kad arhibīskaps Silvestrs Stodevešers noslēdza savienību ar Zviedrijas karali, pili ieņēma Livonijas ordenis. 1481. gada februārī Livonijas-Maskavijas kara laikā krievu karaspēks četras nedēļas ar ārkārtīgu nežēlību siroja Vidzemē un uzbruka Piebalgas, Smiltenes, Cesvaines un Kokneses pilīm.[2] 1483. gadā Rīgas pilsētas karaspēks atguva Piebalgas pili, saņemot gūstā tās aizstāvjus.
1688. gada Zviedru Vidzemes arklu revīzijā minēts, ka pils vairs nav apdzīvota, tās zemes sadalīja divās muižās, ko sāka dēvēt par Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas (Neuhof) muižām. Pilsdrupas tika pilnīgi nopostītas, izlaužot akmeņus apkārtnes māju celtniecībai.
Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Pēteris I 1711. gadā abas Piebalgas muižas piešķīra savam karavadonim Borisam Šeremetjevam, kura pēcnācējiem tās piederēja līdz 1920. gada agrārajai reformai.[3]
Attēlu galerija (2013)
Atsauces
↑Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290—1500”. Daugava, 1997. — 47 lpp.
↑Par krievu postījumiem mestrs Bernds fon der Borhs savā vēstulē Vācu ordeņa virsmestram rakstīja par laupīšanām, slepkavībām un dedzināšanām, ko "ļaunprātīgie, nežēlīgie un apgrēcīgie krievi" nodarījuši gan Tērbatas bīskapijā, gan Rīgas arhibīskapijā, gan ordeņa zemē. Skat. Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290—1500”. Daugava, 1997. — 410 lpp.
↑«pilis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. martā. Skatīts: 2014. gada 23. septembrī.