Gulbenes viduslaiku pils

Gulbenes viduslaiku pils rekonstrukcija.

Gulbenes viduslaiku pils (vācu: Schloss Schwanenburg) bija Rīgas arhibīskapijas pils 14.-16. gadsimtā Krustalīces upītes ielokā tagadējā Brīvības ielā 13 Gulbenes pilsētā. Pēc nopostīšanas Livonijas kara laikā 1577. gadā to vairs neatjaunoja. 1838. — 1843. gadā uz pilsdrupām uzcēla Gulbenes evaņģēliski luterisko baznīcu. Vecgulbenes muižas īpašnieki uzbūvēja divas kungu mājas, kas tiek dēvētas par Balto pili un Sarkano pili.

Vēsture

Gulbenes arhibīskapa pils atradās 1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā pieminētajā letgaļu Gulbenes pilsnovadā (latīņu: Gulbana). Tā atradās pie nozīmīgā Kokneses - Alūksnes lielceļa. Uzskata, ka mūra pils uzcelta Rīgas arhibīskapa Frīdriha fon Pernšteina valdīšanas laikā 1340. gadā. Pirmo reizi rakstos tā minēta 1416. gadā. Arhibīskapu un ordeņa savstarpējo cīņu laikā 1479. gadā, kad arhibīskaps Silvestrs Stodevešers noslēdza savienību ar Zviedrijas karali, pili ieņēma Livonijas ordenis. 1481. gada februārī Livonijas-Maskavijas kara laikā krievu karaspēks četras nedēļas ar ārkārtīgu nežēlību siroja Vidzemē un uzbruka arhibīskapa pilīm. 1489. gadā Rīgas pilsētas un Livonijas ordeņa kara laikā Gulbenes pilī patvērās arhibīskaps Mihaels Hildebrands.

Kad Livonijas kara sākumā 1558. gada jūlijā krievu karaspēks pirmo reizi uzbruka arhibīskapa robežcietoksnim Viļakas (Marienhauzenas) pilij, Rīgas arhibīskapijas vasaļi pie Gulbenes pils sapulcēja 600 vācu jātnieku un 3000 latviešu karavīru un devās pretī iebrucējiem. Tomēr kaujā pret iebrucējiem viņi tika sakauti un atkāpās uz Raunas pili. 1559. gadā pēc uzvaras Tirzas kaujā Gulbenes pili ieņēma Ivana IV karaspēks. Kādu laiku pils pakļāvās Livonijas karalim Magnusam, bet 1577. gadā tā atkal nonāca krievu karaspēka rokās. Tāpat kā citur Vidzemē, arī Gulbenes apkārtnē krievu karaspēks šajā laikā noslepkavoja vai aizveda gūstā lielāko daļu iedzīvotāju. Pēc Livonijas kara beigām 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā nodēvēta par Gulbenes pilsnovada citadeli (latīņu: Horodiscz Holbina, Гольбин городище).^[1] pēc līguma noslēgšanas Gulbenes pilsnovads kļuva Livonijas hercogistes Cēsu vaivadijas stārastiju.

Krievu nopostīto pili pēc kara vairs neatjaunoja. Pēc Vidzemes iekarošanas Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Gulbenes pilsnovadu uzdāvināja savam ģenerālim Gustavam Hornam, bet pēc muižu redukcijas 17. gs beigās šeit iekārtotā muiža nonāca Zviedrijas valsts īpašumā. 1638. gada arklu revīzijā rakstīts, ka Gulbene agrāk bijusi pils, bet tagad te atrodas tikai pilsmuiža.

Krievijas impērijas ķeizariene Katrīna II Vecgulbenes pilsmuižu (Alt-Schwanenburg) 1763. gadā piešķīra feldmaršalam Burhardam Miniham (Burkhard Christoph von Münnich). 1789. gada muiža nokļuva ietekmīgās Fītinghofu dzimtas valdījumā, bet 1802. gadā fon Volfu dzimtas īpašumā. 1837. gadā pilsdrupu vietā uzcēla Gulbenes luterāņu baznīcu, pirms tam atrokot pils mūrus un uzmērojot plānu.

Pils apraksts

Gulbenes pilij bijuši divi būvperiodi. Vispirms uzcelts četrstūrains aizsargmūris ar diviem apdzīvojamiem korpusiem. Vēlāk, domājams pēc 1479. gada, karu periodā ar Livonijas ordeni un Maskaviju, stūrim piebūvēts apaļš lielgabalu tornis. Pēc 2001. gadā veiktās pilsvietas apsekošanas, konstatēja, ka pils galvenais būvmateriāls bijuši laukakmeņi.

Atsauces

1. CHRONICA DER PROVINTZ LYFFLANDT tulkojums krieviski: БАЛЬТАЗАР РУССОВ. ХРОНИКА ПРОВИНЦИИ ЛИВОНИЯ. 54. Мир между Польшей и Россией, 1582.

Ārējās saites

• Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)

Koordinātas: 57°09′42″N 26°45′28″E