19. gadsimta sākumā Ķīšezera dienvidu piekrastē atradās Štopelberga muiža (Stoppelberge), Baloža muiža (Ballod) un Zorgenfreijas muiža, kurā 1820. gadā piedzima gleznotājs Georgs Vilhelms Timms. Vēlāk Timmu zemesīpašumu sadalīja un ierīkoja Ozolkalna muižu, kuru 1842. gadā nopirka tirgotājs Ivans Komarovs un uzdāvināja Rīgas pareizticīgo bīskapam Irinarham. Muižas teritorijā uzcēla Sv. Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīcu un sāka dēvēt par Arķireja muižu.
Pēc Pirmā pasaules kara Ozolkalna muižā dzīvoja arhibīskaps Jānis Pommers, kas aizrāvās ar biškopību un galdniecības darbiem, pats pamazām atjaunoja blakus esošo baznīcu.
1934. gada naktī uz 12. oktobrī Ozolkalna muižas ēkas otrā stāva darbnīcā, līdz šim nenoskaidrotos apstākļos, arhibīskapu Pommeru nogalināja, sadedzināja dokumentus un aizdedzināja ēku.
1937. gadā pabeidza atjaunot baznīcu, kurā dievkalpojumus noturēja Čiekurkalna, Šmerļa un Juglas pareizticīgā latviešu draudze. 1939. gada 26. augustā pilnīgi nodedzināja daļēji atjaunoto muižas ēku, 12. novembrī Sv. Jāņa Kristītāja baznīcas ēku, bet 1940. gada 6. jūnija naktī zvanu torni.[1]
Otrā pasaules kara laikā muižiņas palīgēkā mitinājās bīskaps Jānis Garklāvs, bet muižas kungu māja un baznīca vairs netika atjaunotas.
Apraksts
Muižas kungu māja bija divstāvu ēka, kuras pirmajā stāvā atradās guļamistaba, kabinets, pieņemamā telpa un zāle. Otrajā stāvā atradās četras mazākas telpas, ieskaitot kabinetu un darbnīcu.
