Nikolajs Kalniņš

Šis raksts ir par juristu. Par citu personu ar šādu uzvārdu skatīt rakstu Kalniņš.

Nikolajs Kalniņš Personīgā informācija Dzimis 1894. gada 2. novembrī Buļļi, Nurmižu (Vildogas) pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa (tagad  Latvija) Miris 1942. gada 5. janvārī (47 gadi) Vjatlags, Krievijas PFSR (tagad  Krievija) Tautība latvietis Vecāki Kristīne Ozoliņa, Jānis Kalniņš Brāļi Jānis Māsas Paulīne, Emma Dzīvesbiedre Zelma Kalniņš Bērni Aivars, Ojārs, Dagnija

Zinātniskā darbība Zinātne tieslietas Darba vietas Satversmes sapulces, Saeimas deputāts, zvērināts advokāts, Tautas labklājības ministrijas juriskonsults, Latvijas Dzelzceļnieku biedrības jurists Alma mater Pēterburgas Universitāte, juridiskā fakultāte

Nikolajs Kalniņš (1894—1942) bija latviešu jurists un politiķis, bijis Satversmes sapulces un vairāku Saeimu deputāts.

Dzīvesgājums

Dzimis 1894. gada 2. novembrī Rīgas apriņķa Nurmižu (Vildogas) pagasta “Buļļu” mājās^[1] Jāņa Kalniņa un viņa sievas Kristīnes, dzimušas Ozoliņas-Ozolas, četru bērnu ģimenē.^[2][3] Nikolaja Kalniņa tēvs bijis LZS vecbiedrs un 15 gadus vadījis Nurmižu krājaizdevu sabiedrību,^[4] nodibinājis vīnrūpniecību, turējis krogu un pārtikas preču veikalu.

Nikolajs mācījās vietējā draudzes skolā un Ķeniņa reālskolā Rīgā. Tēvs uzstājis, lai dēls studētu Rīgas Politehnikumā. Nikolajs vienā vasarā pašmācības ceļā apguvis latīņu valodu, nokārtojis obligāto eksterna eksāmenu un 1913. gadā iestājies Pēterburgas Universitātes juridiskajā fakultātē, aizrāvies ar marksisma idejām, iesaistījies revolucionārajā kustībā, kļuvis par Latvijas Sociāldemokrātijas biedru, darbojies studentu biedrībā “Darbs” Petrogradā.^[5] Studiju gados viņš dažkārt uzstājies par statistu masu skatos Marijas operas un baleta teātri, tā nedaudz piepelnoties. Vasaras brīvlaikus Nikolajs allaž pavadījis “Buļļos”, piepalīdzot lauku darbos. Piedalījies arī pagasta pašdarbnieku iestudētajās teātra izrādēs, dziedājis pagasta korī.

Pēc Februāra revolūcijas viņš pārtrauca studijas, atgriezās Latvijā un Krievijas Pagaidu valdības laikā uzsāka rosīgu politisku darbību. 1917. gada aprīlī viņš vadīja Vidzemes bezzemnieku kongresu Valmierā kā meņševiks-internacionālists.^[6] Bijis Vidzemes Zemes padomes prezidija loceklis.^[7] Darbojās Rīgas strādnieku deputātu padomē un Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomē līdz Oktobra revolūcijai 1917. gada novembrī.^[8] Pēc Rīgas ieņemšanas vācu okupācijas vara viņu 1918. janvārī arestēja un ieslodzīja Citadeles cietumā. Pēc atbrīvošanas viņš devās uz neokupēto Vidzemes daļu, kur 1918. sākumā bija Cēsu apriņķa padomes loceklis. Izslēgts no Cēsu izpildkomitejas, jo pieslējies maziniekiem ^[9] Pēc Vidzemes vācu okupācijas Kalniņš devās uz Padomju Krieviju, pelnījis iztiku, strādājot par darbvedi Zemkopības Tautas komisariāta Zemes meliorācijas nodaļā Maskavā, vēlāk bijis pārtikas valdes aģents Orlas guberņā. 1918. gada 4. jūnijā pabeidza studijas Petrogradas Universitātē.^[10] Neilgu laiku dzīvoja Luganskā pie mātes brāļa inženiera Voldemāra Ozoliņa.

1918. gada decembrī atgriezās Rīgā, kur strādāja par miertiesneša Kurševica sekretāru,^[11] iestājās LSDSP, Latvijas SPR laikā no 1919. gada janvāra strādāja Tieslietu tautas komisariātā Rīgā, vēlāk bija Statistikas tautas komisariāta Tieslietu morāles nodaļas vadītājs. Pēc Rīgas atbrīvošanas 1919. gada maijā izsaukts un nopratināts Latvijas Bruņoto spēku štābā, bet pēc lietas apstākļu noskaidrošanas 29. jūnijā atbrīvots.^[12] 1919. gada 24. jūlijā apstiprināts par zvērināta advokāta Heinriha Rūša palīgu Rīgā.^[13] 1920. gadā Nikolaju Kalniņu ievēlēja Satversmes sapulcē, viņš bija viens no gados jaunākajiem deputātiem.^[14] 1922. gada 7. jūlijā agrārā likuma obstrukcijas laikā uzstājās ar visgarāko runu Latvijas parlamenta vēsturē "Muižniekiem par zemi nemaksāt!” (viņš runājis piecarpus stundas).^[15] 1922. gadā salaulājās ar studenti-juristi Zelmu Doroteju Ādamu.^[16] Civilās laulību ceremonijas liecinieks bijis dzejnieks un frakcijas kolēģis Valdis Grēviņš.

Nikolajs Kalniņš bija 1. - 3. Saeimu deputāts no LSDSP, darbojās Juridiskajā komisijā un vadīja Sociālās likumdošanas komisiju, kur izstrādāti likumi par darba laiku, atvaļinājumiem, virsstundu apmaksu, vecuma pensijām, algoto darbinieku apdrošināšanu nelaimes gadījumos, par restitūciju 1905. gadā cietušajiem un līdzīgi jautājumi. Bijis galvenais autors jaunā īres likuma izstrādāšanā.^[17] No 1929. gada 13. februāra praktizējies kā zvērināts advokāts Rīgā ar biroju Blaumaņa ielas 17. nama 5. dzīvoklī. Sociāldemokrātu partijā pieslējies labējam spārnam.^[18] 1933. gada 5. jūlijā partijas kreisā spārna vadības spiediena rezultātā atteicies no 4. Saeimas deputāta mandāta, lai ieņemtu Feliksa Cielēna vietu, kurš devies uz Parīzi pildīt Latvijas Republikas sūtņa pienākumus.^[19] Bijis LSDSP un Latvijas Arodbiedrību Centrālā Biroja tieslietu daļas vadītājs. Kopā ar domubiedriem apsvēris iespēju dibināt leiboristiskas ievirzes partiju.^[20] No 1924. līdz 1934. gadam bijis Darba ministrijas, vēlāk Tautas labklājības ministrijas juriskonsults. Raiņa kluba valdē pārraudzījis Dailes teātri.^[21] Aizrautīgi darbojies 1933. augustā dibinātajā Tautsaimniecības pētīšanas biedrībā, kuras mērķis bijis popularizēt Šveices tautsaimnieka Silvio Gesella utopisko dilstošās naudas teoriju.^[22] Vadījis juridisko padomu nodaļu laikrakstos “Sociāldemokrāts” un “Dienas Lapa”.

Pēc Ulmaņa valsts apvērsuma 1934. gada 17. maijā Rīgā apcietināts, ieslodzīts Centrālcietumā. 21. jūnijā, pateicoties brāļa Jāņa Kalniņa, Latviešu Zemnieku savienības vecbiedra un 5. Rīgas pulka aizsarga galvojumam, atbrīvots, parakstot atteikšanos no jebkādas turpmākas politiskas darbības. Dzīvojis policijas uzraudzībā ārpus Rīgas. Ar nelegālo LSSZP nekādus sakarus nav uzņēmis. Nodarbojies ar lauksaimniecību savā īpašumā Kokneses pagasta “Kalnavotos”, bijis apkārtējo meliorācijas, piensaimniecības un lauku pārraudzības biedrību valdes loceklis. 1938. gadā pieņemts darbā par juristu Latvijas Dzelzceļnieku biedrībā.^[23]

Pēc Latvijas okupācijas līdz 1941. gada februārim bija Patērētāju biedrību savienības juriskonsults. 1941. gada janvārī ieskaitīts advokātu kolēģijā un strādājis 5. Rīgas juridiskajā konsultācijā. Iesniegumu uzņemt sevi LKP nekad nav rakstījis.^[24] 1941. gada 24. martā padomju vara nacionalizēja Nikolaja Kalniņa paraugsaimniecību “Kalnavoti”, lai tur ierīkotu Zirgu-mašīnu iznomāšanas punktu.^[25] 1941. gada 21. aprīlī viņš izsaukts uz NKVD, kur atteicies darboties par čekas ziņotāju.^[26] 1941. gada 14. jūnija deportācijas naktī, pazīstama dzelzceļnieka brīdināts, paslēpies pie māsas Paulīnes Čačes Jūrmalā, bet kad uzzinājis par ģimenes ieslodzīšanu lopu vagonā, pats pieteicies milicijā, lai dotos kopā izsūtījumā, kas viņam arī apsolīts.^[27]

Tomēr 1941. gada 15. jūnijā Torņakalna stacijā apcietināts, no Matīsa ielas cietuma pārvests uz Vjatkas soda nometnēm. Pratināšanu laikā neesot atzinies nevienā no inkriminētajiem noziegumiem. Miris pirmstiesas izmeklēšanas laikā 1942. gada 5. janvārī. It kā plaušu tūskas un sirds vājuma dēļ, bet faktiski no sala un bada.^[28]

1977. gada 14. septembrī, pateicoties dēla Aivara Kalniņa neatlaidībai, Latvijas PSR prokuratūra bija spiesta reabilitēt Nikolaju Kalniņu nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Ir ziņas, ka viņam piespriests nāves sods, ko gan nav paspējuši izpildīt. Nikolaja Kalniņa pīšļu atrašanās vieta nezināma, bet viņa vārds iegravēts kapakmenī Siguldas kapos.

Atsauces

1. “Es viņu pazīstu. Latviešu biogrāfiska vārdnīca”, Rīgā, 1939
2. Aivars Kalniņš “Kādas dzimtas liktenis”; Lauku Avīze, 16.04.93
3. 1875. gada 16. jūnijā Rīgas draudzes tiesā apstiprināts zemes nomas līgums. LVA
4. Jaunākās Ziņas, 15.09.27
5. Brūno Kalniņš, “Vēl cīņa nav galā”, 1983, lp. 81; Klāra Kalniņa “Liesmainie gadi”, 1964
6. R. Greitjāne. “Vidzemes bezzemnieku padomes darbība”, Rīga, 1986
7. Žurnāls Jaunā Nedēļa 18.11.27; Latvijas Kareivis, 25.10.27
8. “Iskolats un tā protokoli 1917 – 1918”, Rīga, 1973
9. Cēsu Centrālā. bibliotēka. “Novadnieki”; G. Rauzāns. žurnāls “Horizonts”, 1982, Nr. 9
10. 1977. gada reabilitācijas materiāli LPSR prokuratūrā, LVA
11. “Latvijas advokatūra 1919 – 1945”, lp. 263
12. 1977. gada reabilitācijas materiāli LPSR prokuratūrā, LVA
13. Zvērināta advokāta personīgā lieta, LVA; “Latvijas advokatūra 1919 – 1945”, lp. 263
14. F. Cielens “Laikmetu maiņā”, 3. grāmata, lp. 93
15. LR Satversmes Sapulces stenogrammas, 1922
16. Jaunākās Ziņas, 25.10.22
17. B. Kalniņš “LSDSP – 50 gadi”, Stokholma, 1956; F. Cielens “Laikmetu maiņā”
18. Aivars Stranga, “LSDSP un 1934. gada 15. maija valsts apvērsums”, lp129
19. LR 4.Saeimas VI sesijas 29. sēdes stenogramma
20. Nikolaja Kalniņa pratināšanas protokoli Politpārvaldē 1934. gada maijā, LVA
21. Jaunākās Ziņas, 02.09.33
22. Jaunākās Ziņas, 20.04.34; “Silvio Gesell, Fritz Schwarz und Freigeld”, Wikipedia
23. Žurnāls Dzelzceļnieks, 1938
24. Aivars Stranga, “LSDSP un 1934. gada 15. maija valsts apvērsums”, lp. 250
25. Andris Grūtups. “Kā atgūt nolaupīto”, 1991. lp. 55
26. NKVD / MGB krimināllieta Nr. 15677 / 3. Personālā lieta GULAGA arhīvā Nr. 41517
27. Jānis Kārkliņš, “Latvijas preses karalis”, lp. 223; A. Švābe “Latvju enciklopēdija”, Stokholma
28. Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938–1956 Arhivēts 2021. gada 24. augustā, Wayback Machine vietnē. Sastādītāji Heinrihs Strods, Vladimirs Veremjevs. Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2006