Šis raksts ir par organizāciju "Aizsargi". Par citām jēdziena aizsargs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Aizsargi bija pēc Somijas aizsargu organizācijas (somu: Suojeluskunta) parauga izveidota paramilitāra brīvprātīgo organizācija Latvijā (1919—1940), kuras uzdevums bija palīdzēt valsts iestādēm uzturēt mieru, drošību un kārtību.
Pirms likvidācijas 1940. gadā organizācijā bija 60 684 dalībnieku — 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargi.[1]
Izveide
Pie aizsargu sākumiem Latvijā stāvēja Pagaidu valdības iekšlietu ministrs Miķelis Valters, kurš 1918. gada beigās ierosināja pašvaldībām veidot “apsardzības” vienības.[2] Dibināta 1919. gada 20. martā ar Latvijas Pagaidu valdības vadītāja K. Ulmaņa un iekšlietu ministra M. Valtera rīkojuma un “Noteikumiem par aizsargu nodaļām pagastos”. 1920. gadā dienests aizsargos kļuva obligāts, nosakot, ka tajos jāstājas visiem vīriešiem no 18 līdz 60 gadu vecumam, kas vēl nebija mobilizēti armijā. Aizsargu uzdevums bija gādāt par drošību aizmugurē, tie varēja pārbaudīt dokumentus, izdarīt kratīšanas, aizturēt, lietot ieročus. Šajā laikā vēl nebija vienotas aizsargu uniformas, bet bruņojums pamatā sastāvēja no armijai neatbilstošiem ieročiem, piemēram, medību bisēm. Ar karastāvokļa atcelšanu Latvijā 1921. gadā pārorganizēta par patstāvīgu militāru formāciju.[2]
Pēc Neatkarības cīņu beigām aizsargos ieplūda daudz atvaļināto militārpersonu. Tā ietekmē 1921. gadā aizsargus sāka dēvēt par militarizēto policiju. Atļāva nēsāt formas, ieročus. Ieroči atradās personiskā glabāšanā, lietošanā un pašiem tie bija arī jākopj. Latvijas aizsargu rīcībā bija tikai vieglais kājnieku bruņojums. Jāpiebilst, ka Igaunijā un Somijā aizsargi bija daudz smagāk bruņoti un viņu rīcībā atradās pat lielgabali un bruņumašīnas.[2]
Organizācijas darbību regulēja Iekšlietu ministrijas instrukcijas. Aizsargu organizācijā varēja brīvprātīgi iestāties ikviens lojāls pilsonis, kas nebija tiesas sodīts un bija militāri apmācīts, līdz ar to pamatsastāvu galvenokārt veidoja Latvijas armijas atvaļinātie virsnieki, instruktori un kareivji. Pēc sociālā stāvokļa Aizsargu organizācijas biedru 3/4 bija laucinieki (ap 30% vecsaimnieku, 20% jaunsaimnieku un 25% strādnieku) un 1/4 pilsētnieki.
Aizsargus finansēja no valsts budžeta, tomēr paradoksāli, ka šis finansējums neveidoja ne pusi LAO līdzekļu. Lielāko daļu deva pašu aizsargu iemaksas, ziedojumi, dažādos sarīkojumos ieņemtais, kā arī no aizsargu īpašumu apsaimniekošanas gūtais. 1937./1938. gadā LAO budžets bija divi miljoni latu, no kuriem valsts piešķirtais finansējums – 600 tūkstoši latu.[2]
Sastāvs
Aizsargi bija diezgan ievērojams spēks, kas skaitliski pārsniedza regulārās armijas sastāvu. Pēc teritoriālā principa aizsargu organizācija bija sadalīta 19 pulkos (katrā apriņķī viens), kas savukārt bija iedalīti bataljonos, rotās, vados un nodaļās.[1] Pulka komandieris parasti bija apriņķa priekšnieks, tātad civilais, toties viņa palīgs – militārpersona, armijas virsnieks. Arī augstākais aizsargu priekšnieks bija Latvijas armijas virsnieks – pēdējais 1940. gadā šīs funkcijas pildīja ģenerālis Kārlis Prauls. Par spīti tam, ka aizsargi oficiāli bija padoti Iekšlietu ministrijai, bet kopš 1937. gada Sabiedrisko lietu ministrijai, Kara ministrijas ietekme izpaudās bruņojuma, apmācību jomā un priekšnieku iecelšanā. Aizsargi regulāri sadarbojās ar armijas virsniekiem un instruktoriem, rīkoja kopīgus manevrus ar armiju, izmantoja tās resursus un infrastruktūru.[2]
Aizsargu teritoriālās vienības īsi pirms likvidācijas bija šādā sastāvā un izvietojumā:
1926. gadā izveidojās LAO sieviešu nodaļa – aizsardzes. 1930. gadu beigās to bija ap 12 tūkstošiem. 1939. gadā izveidoja aizsargu jaunatnes organizāciju – jaunsardzi. Tajā bija 11 600 dalībnieku un 400 dalībnieču. LAO arī pirms tam rūpējās par jaunatnes patriotisko audzināšanu, uzņemoties šefību par mazpulkiem.[2]
Kara gadījumā Valsts prezidentam bija tiesības Aizsargu organizāciju nodot Latvijas Republikas Kara ministrijas rīcībā. Aizsargu organizācijas administratīvi saimnieciskā pamatvienība bija nodaļa (katrā pagastā viena). Pilsētās un speciālos pulkos aizsargi bija apvienoti administratīvi saimnieciskās vienībās, raugoties no lietderības viedokļa. Aizsargu organizācija ieņēma redzamu vietu arī kulturāli sabiedriskā dzīvē, esot vai vienīgie sabiedriskās dzīves organizētāji ārpus pilsētām. Tai piederēja 89 nekustami īpašumi, galvenokārt Tautas nami.
1923. gada 26. augustā Rīgas Latviešu biedrības telpās sanāca 1. un vienīgais aizsargu kongress. Debatēs 99 delegāti diskutēja, vai LAO nākotnē būt kā policijas palīgiem vai tomēr vairāk orientēties uz armiju. Lēmums bija kompromiss: aizsargi politiski pakļausies Iekšlietu ministrijai, bet militāri – Kara ministrijai. Kongresā pirmo reizi tika nosaukti organizācijas uzdevumi: noziedzības apkarošana un tiesiskās kārtības, nacionāli valstiskās iekārtas uzturēšana; militāri fiziskā audzināšana, kulturāli nacionālo pasākumu sekmēšana, armijas atbalstīšana kara gadījumā ar ārējo ienaidnieku. Tomēr faktiski aizsargi darbojās bez regulējošās likumdošanas, pēc izjūtas, bet ievērojot disciplīnu. Konfliktsituācijas ar policiju aizsargiem nebija svešas, tādēļ 1926. gadā tika izdota Iekšlietu ministrijas instrukcija, kas sīki reglamentēja aizsargu piedalīšanos noziedzības apkarošanā. To drīkstēja tikai īpaši svarīgos gadījumos.[2]
Aizsargi bija galvenie 1934. gada 15. maija apvērsuma tiešie izpildītāji. 1936. gadā par augstāko aizsargu vadoni tika pasludināts valsts un ministru prezidents K. Ulmanis. 1937. gadā aizsargu organizācija tika pakļauta sabiedrisko lietu ministram. Pastāv viedoklis, ka pāriešana Sabiedrisko lietu ministrijas pakļautībā 1937. gadā mazināja aizsargu militāro lomu un nozīmēja lielāku LAO pārorientēšanos uz patriotisko, ideoloģiskās audzināšanas un kultūras darbu. Aizsargi kļuva par privileģētu organizāciju ar nodokļu atlaidēm un plašu rīcības brīvību sabiedriskās un saimnieciskās darbības jomā. Pēc LU vēstures profesora Ilgvara Butuļa domām, pēc Savstarpējās palīdzības pakta starp Latviju un PSRS noslēgšanas, baidoties no PSRS iespējamās reakcijas, Aizsargu vadība “apzināti neorientēja aizsargus darbībai, kas būtu adekvāta sarežģītajai situācijai, kultivējot skaistus melus par Latvijas jauno ģeopolitisko situāciju”. Žurnāls “Aizsargs” apgalvoja, ka "PSRS bāzes Baltijā nenozīmējot Maskavas iejaukšanos šo valstu iekšējās lietās". 30. gadu otrajā pusē LAO bija 68 tūkstoši biedru (ieskaitot sieviešu un jauniešu nodaļas) jeb 3,6% valsts iedzīvotāju. Kara gadījumā aizsargi 1931. gadā spēja dot 30 tūkstošus ekipētu vīru, 60 – 70% aizsargu bija armijas militārā dienesta pieredze.[2]
Likvidācija
Organizācija tika likvidēta 1940. gada 23. jūnijā pēc Latvijas okupācijas. Aizsargu rindas krietni saruka līdz 31,7 tūkstošiem vīru, apmācības kļuva retākas.[2] Sarkanās armijas kara tribunāls 20. decembrī Latvijas Aizsargu organizācijas vadītājam ģenerālim Kārlim Praulam piesprieda nāves sodu, 1941. gada 30. janvārī viņu nošāva Ulbrokas mežā.
Līdz 1941. gada jūnijam padomju okupācijas iestādes apcietināja aptuveni 80% aizsargu komandieru (2200), kurus deportēja vai nogalināja.
Nacionālo partizānu cīņās 1941. gada vasarā 128 kritušo partizānu vidū lielākā daļa bija bijušie aizsargi.
Vācu spēkiem okupējot Latviju, tika izveidoti kārtības bataljoni un visus bijušos aizsargus ieskaitīja palīgpolicijas C grupā, izmantojot svarīgu objektu apsargāšanai. 1942. gada otrajā pusē C grupas locekļus apriņķos savāca vienkopus, pievienojot viņiem daļu apriņķu policijas, un sāka nosūtīt uz Austrumu fronti, iekļaujot vācu armijas vienībās. Līdz 1943. gadam šādā veidā aizsargus mobilizēja aptuveni 20 bataljonos. 1944. gada februārī sākās sarunas par aizsargu organizācijas oficiālu atjaunošanu.
Organizācija tika atjaunota 1944. gada 22. jūlijā. Organizācijas sastāvā skaitījās arī 28. jūlijā izveidotā Kureļa grupa. Taču jau 1945. gada 1. janvārī aizsargu organizācija faktiski beidza pastāvēt.[4]
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Aizsargu organizācijas vietu ieņēma Latvijas Republikas Zemessardze. Paralēli izveidojās arī vairākas nevalstiskas grupas, kuras pasludināja sevi par AO mantiniekiem, piem. Latvijas Aizsargu organizācija u.c.
Atsauces
↑ 1,01,11,2Edgars Andersons - Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture, Daugavas Vanagu Apgāds: 1983, 257. lpp
