Alfreds Jēkabs Bērziņš (1899. gada 21. oktobris [v.s. 8. oktobris] — 1977. gada 30. novembris) bija Latvijas politiķis un sabiedrisks darbinieks. Latviešu zemnieku savienības biedrs. Bijis Latvijas sabiedrisko lietu ministrs (1937—1940) un Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents (1938—1940). Apspiesto Eiropas tautu asamblejas (Assembly of Captive European Nations, ACEN) priekšsēdētājs (1969–1970).
Biogrāfija
Dzimis 1899. gada 21. oktobrī mežsarga Jēkaba un Karlīnes (dzimušas Pēterēn) Bērziņu ģimenē Jeru pagasta Oleru "Liesumu" mājās[1]. Mācījies Kārķu pagastskolā, pēc tam Valkas reālskolā. Piedalījies Latvijas brīvības cīņās. Strādājis vairākos laikrakstos, tajā skaitā 1928.-1929. gadā kā "Valkas Balss" izdevējs un redaktors.[2]
1928. gadā neveiksmīgi kandidēja 3. Saeimas vēlēšanās. 1931. gadā ievēlēts 4. Saeimā no Latviešu zemnieku savienības saraksta. Ievēlēšanas brīdī bija Aizsargu štāba organizācijas daļas vadītājs. Darbojās vairākās komisijās — pieprasījumu, publisko tiesību, kā arī kultūras fonda domē.[3]
Pēc Ulmaņa apvērsuma ieguva vairākus sabiedriskus amatus: vispirms 1937. gadā iecelts par sabiedrisko lietu ministru, bet 1938. gadā paralēli tam sāka pildīt arī Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidenta pienākumus.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā viņš tika atcelts no amata, bet ar sava pēcteča Sabiedrisko lietu ministra Pētera Blaua palīdzību viņam izdevās iegūt atļauju braucienam uz Vāciju. Divus mēnešus pavadījis Berlīnes policijas cietumā, jo tika uzskatīts, ka viņš spiego Lielbritānijas labā. Tajā pašā laikā Lielbritānijas izmeklētāji uzskatīja, ka Bērziņš darbojas Vācijas vai Japānas interesēs.[4][5]
Pēc Otrā pasaules kara beigām 1950. gadā izceļoja uz ASV, kur aizvadīja atlikušo dzīves daļu. Būdams tur, piedalījās trimdas LOK izveidē.[6] Miris 1977. gada 30. novembrī[7].
Ģimene
Precējies ar atraitni Alīnu Nolli (dzimušu Šāberti, 1895-1980), kas pirms tam bija precējusies ar ārstu Bernhardu Nolli (miris 1931. gadā), dēls Harijs Viktors Nolle (1921-1994). Laulībā dzimusi meita Maija Bērziņa-Einere.
1941. gada 14. jūnijā Alīna Bērziņa kopā ar dēlu Hariju izsūtīti uz Sibīriju. 1950. gadu beigās atgriezušies Latvijā, pēc tam izbraukuši uz Rietumvāciju.[8][9]
Apbalvojumi
Atsauces
