Vācbaltu demokrātu partija[1] (vācu: Deutsch-baltische Demokratische Partei, saīsināti — DbDP) bija Krievijas impērijas un vēlāk Latvijas vācbaltiešu minoritātes politiskā partija, kas pastāvēja laikā no 1917. līdz 1934. gadam. Tā bija vecākā vācbaltu partija Latvijā.[2]
Vācbaltu demokrātu partija pārstāvēja vācbaltiešu pilsoņu, muižnieku, garīdznieku un inteliģences intereses.
Vēsture
Partiju izveidoja pēc Februāra revolūcijas 1917. gada pavasarī un tās sākotnējais nosaukums bija Vācu tautības Krievijas pilsoņu demokrātu partija. Pēc Rīgas operācijas 1917. gada septembrī partija beidza darboties, bet pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada novembrī tā atjaunoja savu darbību. [2] Partija atzina Latvijas valsti un iesaistījās Latvijas Tautas padomes un Latvijas Pagaidu valdības darbā. 3. decembrī partijas pārstāvis Kārlis Kellers kļuva par Izglītības ministra biedru.[3] Tā bija pārstāvēta arī Latvijas Satversmes sapulcē un visās ievēlētājās Saeimās līdz pat 1934. gadam. Saeimā partija iekļāvās Vācbaltu frakcijā, kuras vadītājs līdz 1933. gada oktobrim bija Vācbaltu demokrātu partijas priekšsēdētājs Pauls Šīmanis.[4] Pēc Kārļa Ulmaņa veiktā apvērsuma partija bija spiesta izbeigt savu darbību.[2]
Atsauces
