Latvijas krievi

Latvijas krievi
Русские в Латвии

Krievu īpatsvars Baltijas valstīs 2021. gadā
Visi iedzīvotāji
437 587 jeb 23,38 % no iedzīvotāju kopskaita (2024)
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Rīga, Pierīga, Daugavpils, kā arī citas Latvijas lielas pilsētas

Latvijas krievi ir skaitliski lielākā Latvijas mazākumtautība. Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem 2023. gada 1. janvārī Latvijā dzīvoja 445 612 krievi (23,7% no kopējā iedzīvotāju skaita), no viņiem 298 684 (67,0%) bija Latvijas pilsoņi, 115 719 (26,0%) Latvijas nepilsoņi, bet 31 209 (7,0%) citu valstu (galvenokārt Krievijas Federācijas) pilsoņi.^[1]

Skaits pašvaldībās (2023)

Vairums Latvijas krievu dzīvo Rīgā (11,1 %) un Daugavpilī (2,0 %), kā arī citās lielākajās pilsētās, izņemot Latgali, kur liela daļa krievu dzīvo arī laukos:^[2]

Rīga — 211 038 Daugavpils — 36 971 Liepāja — 17 828 Jūrmala — 16 422 Jelgava — 13 271 Rēzekne — 10 772 Ventspils — 8112 Jēkabpils — 5114

Rēzeknes novads — 10 164 Augšdaugavas novads — 8617 Ropažu novads — 8222 Salaspils novads — 7706 Jēkabpils novads — 7393 Olaines novads — 7207 Ludzas novads — 6620 Ogres novads — 6560 Mārupes novads — 6410

Vēsture

Etnonīmam „krievi” latviešu valodā ir sena izcelsme. Tas radies no latgaļu sakariem ar Polockas krivičiem, vēlāk tā lietojums tika paplašināts un ar to varēja apzīmēt gan Novgorodas slovēņus, gan tirgotājus no Vitebskas un Pleskavas. Pirmās ziņas par lielāku senkrievu kopienu vismaz vairāku simtu kopskaitā pašreizējās Latvijas teritorijā ir kopš 15. gadsimta. kad ar strūgām un plostiem ik vasaru pa Daugavu lejup devās simtiem tirgotāju un amatnieku no Polockas un Vitebskas, lai rudenī dotos atpakaļ. Slāvu tirgotāju vajadzībām tika iekārtoti pareizticīgo dievnami, ir zināmas vairākas pastāvīgas slāvu tirgotāju un plostnieku apmetnes Daugavas krastos un Rīgā, kur pastāvēja īpaša cunfte un jauns — krievu krāmu bodnieku — amats.

Lielākā skaitā krievu migrācija sākās pēc 1667. gada ortodoksās krievu baznīcas veiktās Nikona reformas, kad, glābjoties no vajāšanām, Latgalē, Sēlijā un Rīgā apmetās lielāks skaits vecticībnieku bēgļu no Krievijas caristes. Būdami norūdīti dzīves grūtībās, strādīgi un nelietodami alkoholu, vecticībnieki kļuva pazīstami kā labi un apzinīgi strādnieki un viņus labprāt pieņēma darbā gan laukos, gan pilsētā. Zviedru Vidzemē un Kurzemes un Zemgales hercogistē ēku būvniecības monopols bija krievu namdaru arteļu jeb „plotnieku” (vācu: Plotincken), organizētu pēc cunftu principa ziņā, kas veica lielāko daļu celtniecības darbu pilsētās un muižās.

19. gadsimta otrajā pusē Rēzeknes apriņķa Jekimānu sādžā celta un 1920. gadā daļēji pārbūvēta Latgales krievu zemnieku māja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

Pēc Baltijas provinču pievienošanas Krievijas Impērijai 18. gadsimtā, tajās ieradās ievērojams skaits valsts pārvaldes aparāta ierēdņu. Latgalē ieceļoja arī pareizticīgie zemnieki un baltkrievi. 1861. gada dzimtbūšanas atcelšana Krievijā un Baltijas straujākā industrializācija ieceļošanu paātrināja: 1897. gadā krievu valodu par dzimto Latvijas teritorijā atzina 155 000 cilvēku, no tiem 65 000 bija vecticības piekritēji. No iedzīvotāju kopskaita krievi, ukraiņi un baltkrievi veidoja 12%,^[3] 1920. gadā — 5,9% krievu un 4,3 % baltkrievu,^[4] 1935. gadā — 8,8% krievu un 1,4% baltkrievu. Izveidojās plašas krievu apmetnes gar Daugavu pie Lielvārdes^[5] un Rīgas priekšpilsētās. 19. gadsimtā krievu namnieki paši savos uzņēmumos aicināja darbaspēku no Smoļenskas, Rjazaņas, Maskavas guberņām. Imperatora Aleksandra II reformu laikā tika īstenotas nozīmīgas pilsētu pašvaldības reformas, un krievi ieguva iespēju ievēlēt tajās savus pārstāvjus. Rūpniecības pacēluma gados, īpaši strauji 1907.—1909. gadā, Rīgā papildus ieplūda ap 30 000 krievu strādnieku.

Pirmā pasaules kara laikā Krievijas impēriskās politikas galvenie paudēji un atbalstītāji (ierēdniecības aparāts, militāro un garīdzniecības aprindu augšslānis u.c.) pameta Latviju. Krasi samazinājās rūpniecības strādnieku, un arī krievu strādnieku, skaits vispār. Evakuācijas un bēgu gaitu dēļ pēc kara Rīgas krievu iedzīvotāju skaits samazinājās par 70 000. Palika tie, kas dzīvoja šeit jau sen un ilgstoši — krievu zemnieki Latgalē, Rīgas un citu pilsētu krievu vidusslānis. Brīvības cīņās 50 krievi tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gada novembrī krievu kopiena sāka skaitliski pieaugt uz t.s. baltemigrācijas rēķina, vecā režīma piekritējiem bēgot no padomju varas un rodot politisko patvērumu Latvijā.

1930. gados Rogovkā, Latgalē celta krievu pareizticīgo baznīca Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

1920. gadā Latvijā dzīvoja 134 746 krievi, bet 1935. gadā 206 499 (10,59% no iedzīvotāju kopskaita). Krievu skaita strauju pieaugumu izskaidro bēgļu atgriešanās, emigrantu plūsma no Padomju Krievijas, Abrenes apriņķa austrumu daļas pagastu pievienošana Latvijai (tajos krievi bija ievērojamā pārākumā) un daudzbērnu ģimeņu lielais īpatsvars. Absolūtais krievu vairums tolaik bija Latvijā dzimušie cilvēki, kopumā 89,44%, bet Latgalē — 95,21%. Lielākā krievu daļa dzīvoja Latgalē (74,56%) un bija nodarbināti lauksaimniecībā. Gandrīz visi krievi bija Latvijas pilsoņi. Krievu valoda pēc izplatības ieņēma otro vietu aiz latviešu valodas. Visu parlamentārās republikas pastāvēšanas laiku Saeimā bija atļauts teikt runas ne tikai latviešu, bet arī krievu un vācu valodā. Ar laiku izveidojās vairākas krievu politiskās partijas (pilnīgi strukturētas bija 5 krievu partijas). Visās četrās pirmskara Latvijas Saeimās krievi veidoja savas frakcijas. Vecticībnieku un pareizticīgo vēlētājus pārstāvēja atsevišķas frakcijas. Krievu sabiedrības pārstāvju skaits Latvijas likumdošanas institūcijā svārstījās no 3 līdz 6 deputātiem. Izveidojās krievu valodā izdodams preses izdevumu tīkls — dažādos laika posmos neatkarīgajā Latvijā 20.—30. gados izdeva vairāk nekā 70 laikrakstu un 80 žurnālu krievu valodā. Bija izveidots skolu tīkls ar krievu mācību valodu: 124 pamatskolas 1919./20. mācību gadā un 236 pamatskolas 1933./34. mācību gadā, 12 krievu vidusskolas, vēlāk to skaits pārlatviskošanas politikas ietekmē tika samazināts līdz 10 vidusskolām (bērniem no krievu un latviešu jauktajām ģimenēm piespiedu kārtā bija jāmācās tikai latviešu skolās, un 1939./40. mācību gadā darbojās vairs tikai divas krievu vidusskolas). Krieviem līdz ar citām mazākumtautībām tika ierobežotas studiju iespējas augstskolās, amatu iegūšanā valsts pārvaldē, pašvaldībās vai armijā, bija ierobežojumi un pat aizliegumi nekustamā īpašuma iegūšanā.

Krievu skaita īpatsvars ievērojami palielinājās pēc Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara laikā. Padomju totalitārisma laika represijās krievi zaudēja savu intelektuālo eliti, kas bija izveidojusies iepriekšējos gadu desmitos. 1959. gada tautas skaitīšanas dati liecināja, ka krievu īpatsvars Latvijā bija audzis no 8,8% līdz 26,6%. PSRS un Latvijas PSR valsts vara dažādos veidos stimulēja krievu imigrāciju, piešķirot ieceļotājiem dažādas sadzīviskas priekšrocības, piemēram, izveidojot skolu tīklu, kur mācību valoda bija krievu valoda (citu mazākumtautību skolas pēc PSRS veiktās okupācijas bija likvidētas), masveidā ceļot bērnudārzus, kas bija paredzēti tikai krievu valodā runājošiem bērniem, piešķirot ārpus kārtas dzīvokļus, dodot krievu valodā runājošiem priekšroku kandidējot uz augstākiem amatiem u.tml.^[6] Migrācijas process bijis viļņveidīgs: ļoti straujš 1950.—1960. gados, 1970. gados migrācijas saldo samazinās, bet 1980. gadu vidū atkal pieauga. Migrācijai uz Latviju bija rotējošs raksturs. Katru gadu Latvijā iebrauca tūkstošiem cilvēku — no kuriem liela daļa bija krievi, — bet tūkstoši to arī atstāja. Tas negatīvi ietekmēja iebraucēju adaptācijas spējas, bremzēja intereses veidošanos par Latvijas kultūru.

Krievu skaita izmaiņas Latvijā

Latvijas krievu skaita izmaiņas (kopš 1979)

Ikgadējās skaita izmaiņas Gads Kopējais skaits[7] Dzimušo skaits[8] Mirušo skaits[9] Dabiskais pieaugums 1979 821 464 1980 11 839 7978 3861 1985 12 840 9 023 3817 1986 13 317 8340 4977 1987 13 396 8397 4999 1988 13 012 9018 3994 1989 905 515 11 698 9239 2459 1990 10 910 10 033 877 1991 9716 10 261 -545 1992 8292 10 825 -2533 1993 6495 11 894 -5399 1994 5832 12 460 -6628 1995 5370 11 811 -6441 1996 5096 10 330 -5234

Ikgadējās skaita izmaiņas Gads Kopējais skaits[7] Dzimušo skaits[8] Mirušo skaits[9] Dabiskais pieaugums 1997 4726 10 102 -5376 1998 4785 10 278 -5493 1999 5109 9869 -4760 2000 703 243 5350 9856 -4506 2001 5156 10 164 -5008 2002 5254 9916 -4662 2003 5404 9868 -4464 2004 5302 9927 -4625 2005 3649 10 294 -6645 2006 3182 10 401 -7219 2007 3079 10 074 -6995 2008 3111 9466 -6355 2009 2777 9061 -6284 2010 2194 9309 -7115

Ikgadējās skaita izmaiņas (pēc CSB datiem) Gads Kopējais skaits[10] Dzimušo skaits[8] Mirušo skaits[9] Dabiskais pieaugums Imigrējušo skaits[11] Emigrējušo skaits[11] Migrācijas saldo 2011 556 434 2064 8737 -6673 3071 11 087 -8016 2012 541 840 2341 8956 -6615 4059 8879 -4820 2013 530 419 3454 8917 -5463 2469 7068 -4599 2014 520 136 3554 8755 -5201 3191 5722 -2531 2015 512 400 3632 8689 -5057 2632 5567 -2935 2016 504 370 3347 8657 -5310 2199 5753 -3554 2017 495 528 2893 8713 -5820 2311 4775 -2464 2018 487 250 2633 8840 -6207 2006 4411 -2405 2019 478 667 2293 8185 -5892 2057 3648 -1591 2020 471 206 2080 8746 -6666 1729 2707 -978 2021 463 587 1872 10 767 -8895 2775 3194 -419 2022 454 350 1446 9294 -7848 3648 4501 -853 2023 445 612 1091 8369 -7278 2925 3657 -732 2024 437 587

Pēc tautas skaitīšanu datiem Latvijas krievu skaits pēdējo 100 gadu laikā ir vairākkārt strauji mainījies:^[10]

Deklarētā tautība	1897	1920	1925	1930	1935	1959	1970	1979	1989	2000	2011	2015	2020	2023	2024
krievi	154 561	91 477	193 648	201 778	206 499	556 448	704 599	821 464	905 515	703 243	556 434	512 400	471 206	445 612	437 587
no kopējā iedz. sk.	8%	6%	10%	11%	11%	27%	30%	33%	34%	30%	27%	26%	25%	24%	23.38%

Pēc Centrālās Statistikas pārvaldes datiem pēdējos gados strauji samazinās nepilsoņu statusā esošo Latvijas krievu skaits un īpatsvars:^[1]

	2013	2014	2015	2016	2017	2018	2019	2020	2021	2022	2023
Pavisam	530 419	520 136	512 400	504 370	495 528	487 250	478 667	471 206	463 587	454 350	445 612
Latvijas pilsoņi (īpatsvars)	324 048 (61,1%)	321 165 (61,7%)	318 557 (62,2%)	316 920 (62,8%)	314 428 (63,4%)	312 057 (64,0%)	309 620 (64,7%)	307 627 (65,3%)	305 448 (65,9%)	302 230 (66,5%)	298 684 (67,0%)
Latvijas nepilsoņi (īpatsvars)	176 382 (33,2%)	167 222 (32,2%)	159 804 (31,2%)	153 098 (30,4%)	146 962 (29,7%)	141 232 (29,0%)	135 460 (28,3%)	130 399 (27,7%)	125 560 (27,1%)	120 205 (26,5%)	115 719 (26,0%)
citi (galvenokārt Krievijas pilsoņi) (īpatsvars)	29 989 (5,7%)	31 749 (6,1%)	34 039 (6,6%)	34 352 (6,8%)	34 138 (6,9%)	33 961 (7,0%)	33 587 (7,0%)	33 180 (7,0%)	32 579 (7,0%)	31 915 (7,0%)	31 209 (7,0%)

Pēc Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošanas krievu skaits un īpatsvars būtiski samazinājās, taču tie joprojām ir lielākā Latvijas mazākumtautība^[10]:

Latvijas lielākās mazākumtautības 2023. gadā pēc Latvijas iedzīvotāju reģistra datiem
Krievi (445 612)			23.7%
Ukraiņi (56 675)			3.0%
Baltkrievi (55 929)			3.0%
Poļi (35 446)			1.9%
Lietuvieši (20 530)			1.1%
Romi (čigāni) (4 677)			0.2%
Ebreji (4 076)			0.2%
Igauņi (1 478)			0.1%
Cita tautība, ieskaitot neizvēlētu (82 683)			4.4%

Ievērojami ar Latviju saistīti krievi

• Jurijs Abizovs — rakstnieks, tulkotājs un literatūrzinātnieks, dzīvoja Rīgā (1946—2006);
• Anna I Romanova — Kurzemes un Zemgales hercogiene, vēlāk Krievijas ķeizariene, dzīvoja Jelgavā (1711—1730);
• Mihails Barišņikovs — baleta mākslinieks un baletmeistars, dzimis Rīgā;
• Aleksandra Beļcova — gleznotāja, dzīvoja Rīgā (1919—1981);
• Mihails Čehovs — aktieris un režisors, dzīvoja Rīgā (1931—1934);
• Igors Činnovs — dzejnieks, dzimis Tukumā (1909—1996);
• Ivans Gončarovs — rakstnieks, vasaras pavadīja Dubultos (1879—1888);
• Aleksandrs Kaleri — astronauts, dzimis Jūrmalā;
• Meletijs Kaļistratovs — sabiedriskais darbinieks un politiķis (1896—1941);
• Aleksandrs Kaverzņevs – žurnālists (1932–1983);
• Aleksandrs Kovaļevskis — embriologs, dzimis Latgalē (1840—1901);
• Vladimirs Kovaļevskis — paleontologs, dzimis Latgalē (1842—1883);
• Ivans Krilovs — fabulists, dzīvoja arī Rīgā (1769—1844);
• Nikolajs Loskis — filozofs, dzimis Krāslavā (1870—1965);
• Vera Muhina — tēlniece, dzimusi Rīgā (1889—1953);
• Valentīns Pikulis — rakstnieks, dzīvoja Rīgā (1962—1990);
• Vasilijs Sinaiskis — jurists, dzīvoja Rīgā (1922—1944);
• Anatolijs Solovjovs — kosmonauts, dzimis Rīgā;
• Oļegs Terentjevs — ģenerālmajors, dzīvoja Daugavpilī (1950—2019).

Krievi latvju dainās

Krišjāņa Barona „Latvju dainās” apkopoti 496 tautasdziesmu varianti ar leksēmu „krievi”, bet Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras fondu materiālos atrodamas 916 krievu tematikas tautasdziesmu varianti, pie kam visvairāk dziesmu nākušas no Latgales (40%) un Vidzemes (26%). Latviešu dainās nav nošķirti baltkrievi no krieviem, domājams, ka daļa dziesmu ir radušās tajā vēstures periodā, kad letgaļu kaimiņu tauta bija kriviči. Savukārt tautasdziesmu rašanās jaunākajā periodā par „krievos ņemšanu” dēvēta rekrutēšana Krievijas Impērijas karaspēkā, tādēļ ne vienmēr leksēma „krievi” nozīmē etnisko piederību, bet dažreiz apzīmē krievu karaspēkā iesauktu karavīru. Tas pats sakāms par apzīmējumu „krieva sieva”, proti, tā var būt arī krievu armijā iesaukta latviešu karavīra sieva.^[12]

Daļa latviešu tautasdziesmu saglabājušas kopīgo vēsturisko atmiņu par atkārtotajiem Krievijas karaspēka iebrukumiem Livonijas kara, Otrā Ziemeļu kara un Lielā Ziemeļu kara laikā:^[13]

Ai Dieviņ, ai Dieviņ, Kur man citi bāleliņi? Cits krievos, cits leišos, Cits dziļāi Vāczemē. 3839-379

Lai nāk krievi, lai nāk leiši, Es to daudzi nebēdāju: Krievos man īsta māsa, Leišos īsti bāleliņi. 3847-68

Gaidu, gaidu, ko es gaidu? Gaidu krieva atnākam; Atnāks krievs šai zemê, Būs man miežu arājiņš. 9899-0

Dod, māmiņa, man meitiņu, Kur tu liksi, nedevusi? Atnāks krievi, aizvedìs, Nebūs tev, nebūs man. 14713-0

Krievis krievis tautu dēls, Aizved mani krievmalā; Augsti zirgi, zemi vārti, Noraun manu vainadziņu. 22466-324

Vediet mani kur vezdami, Caur Maskavu nevediet: Augsti zirgi, zemi vārti, Noraus manu vainadziņu. 22466-91

Tā sacīja bāleliņi, Krievam māsas nedošot; Nu iedeva mūs' māsiņu Pašam krievu kaprāļam. 22475-2

Vai, Dieviņi, vai, Dieviņi, Krievi nāca šâi zemê; Daža laba mātes meita Paliks krieva līgaviņa. 31904-0

Krievi, krievi, ko gaidat, Leiši (poļi) nāca šâi zemê! Trinat piešus, aunat kājas, Seglojat kumeliņus. 32067-0

Krievi, krievi, Maskalīt, Kam nokāvi bāleliņus! Kam pameti rudzu lauku Kà ūdeni līgojam! 32069-0

Apkārt Rīgu riņķī gāju, Milnu nesu rociņā. Pretī nāca krievu meita,- Dosi malt, vaj nedosi? Krievu meita atbildēja: Sen jau krievi izmaluši. 34448-1

Krīvūs devu sov' muosiņu, Leišūs jēmu līgaviņu; Krīvi znūti, leiši svaiņi, Kur bej celt īnaidiņu? 46167-326

Vienu meitu leišos devu, Otru tālā krievu zemē; Tālajā krievu zemē Man saulīte norietēja. 46172-300

Skatīt arī

• Krievu valoda Latvijā
• Krievu diaspora

Atsauces

1. Oficiālās statistikas portāls. «IRE060. Iedzīvotāju skaits un īpatsvars pēc tautības un valstiskās piederības gada sākumā 2011 - 2023». Skatīts: 26.11.2023.
2. Oficiālās statistikas portāls. «IRE031. Iedzīvotāju skaits un īpatsvars pēc tautības reģionos, valstspilsētās un novados gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā) 2021 - 2023». Skatīts: 26.11.2023.
3. М. Тульский, У. Ушацкис Итоги переписи населения Латвии demoscope.ru
4. Этнические процессы и ЭКЗ в Латвии
5. Iespējams, ka krievu ieceļotāju ietekmē Lielvārdes tautas tērpa Lielvārdes jostai ir līdzība ar tradicionālo Ziemeļkrievu ornamentu
6. Valdis Klišāns. «XXIV nodaļa Baltija komunisma varā, 5. Nacionālās attiecības. Rusifikācija». Vēsture vidusskolai IV daļa. Rīga : Zvaigzne ABC, 2005. ISBN 9984-37-066-6.
7. IRG069. Pastāvīgie iedzīvotāji pēc tautības gada sākumā csb.gov.lv, apmeklēts 2020. gada 22. jūlijā
8. Oficiālās statistikas portāls. «IDS070. Dzīvi dzimušo skaits pēc tautības 1980 - 2022». Skatīts: 26.11.2023.
9. Oficiālās statistikas portāls. «IMS010. Mirušo skaits pēc tautības 1980 - 2022». Skatīts: 26.11.2023.
10. Oficiālās statistikas portāls. «IRE020. Atsevišķu tautību iedzīvotāju skaits, tā izmaiņas un dabiskās kustības galvenie rādītāji 1980 - 2023». Skatīts: 26.11.2023.
11. Oficiālās statistikas portāls. «IBE040. Starptautisko ilgtermiņa migrantu etniskais sastāvs 2011 - 2022». Skatīts: 26.11.2023.
12. Jānis Rozenbergs. Tautas un zemes latviešu tautasdziesmās. Rīga : Zinātne, 2005. 137. lpp. ISBN 978-9984-76-732-1.
13. Piemēram, 1782. gadā A. V. Hupeļa grāmatā ievietotā tautas dziesma: "Ak tu mani bāluliņi, Krievi pili dedzina, Zaļa zaļa diena aug, Vēl sarkana saule lec. Vai tu mani bāluliņi, Krievi pili dedzina" August Wilhelm Hupel. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland. Dritter und lelzter Band. Riga : zu finden bey Johann Friedrich Hartknoch, 1782. 102. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 5. augustā. Skatīts: 2017. gada 13. augustā.

Literatūra

• Uldis Krēsliņš. Krievu emigrācija un monarhistu kustība Latvijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, Nr.2., 2004., 68.—97. lpp.
• I. Apine, V. Volkovs. Latvijas krievu identitāte: vēsturisks un socioloģisks apcerējums. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2007. ISBN 978-9984-624-55-6

Ārējās saites

• Latvijas krievi — Vēsturiskie fakti
• Е.И. Кэмпбелл (Воробьева) «Единая и неделимая Россия» и «Инородческий вопрос» в имперской идеологии самодержавия
• Доклад: Национальная политика в имперской России