Dienvidigauņu dialekta izplatības areāls Igaunijas, Latvijas un Krievijas teritorijās 19. gadsimta beigās
Latvijas igauņi ir viena no vēsturiskajām Latvijas mazākumtautībam. Pēc 2000. gada Tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 2677 igauņi (0,1% no iedzīvotāju skaita), no kuriem lielākā daļa dzīvoja Rīgā (1024 cilvēki), bet pārējie Vidzemes ziemeļdaļas novados gar Latvijas—Igaunijas robežu.
No Indriķa hronikas zināms, ka 13. gadsimta sākumā uz ziemeļiem no Salacas un Sedas upēm dzīvoja sakalieši, bet Alūksnes apkaimē ugauņi. Pēc Livonijas krusta kariem šajos novados ieceļoja letgaļi un līvi, kas pakāpeniski saplūda ar vietējiem iedzīvotājiem. Vidzemes guberņas pastāvēšanas laikā etniskā robeža starp latviešu un igauņu apdzīvotajām zemēm nebija skaidri noteikta. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas, bet īpaši pēc 1860. gada igauņu zemnieki iegādājās zemi Vidzemes latviešu daļā un pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, Valkā, Valmierā un citās pilsētās.
Lielāks skaits igauņu dzīvoja tagadējos Valmieras un Valkas novados, bet arī Alūksnes, Smiltenes un Gulbenes novados, kur viņi tika dēvēti par "leiviem" (leivu(d)). Vitebskas guberņasLudzas apriņķī dzīvoja katoļticīgie Ludzas igauņi, kas sevi sauca par "luciem" (lutsi). Straujās industrializācijas rezultātā Vidzemes guberņas galvaspilsētā Rīgā izveidojās prāva igauņu kopiena, kas 1880. gadā nodibināja dziedāšanas biedrību "Imanta", 1900. gadā Rīgas igauņu atturībnieku biedrību, 1908. gadā Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības sniegšanas biedrību, kas izveidoja igauņu skolu Āgenskalnā.[1] 1900. gadā pie Rīgas politehniskā institūta tika dibināta igauņu studentu korporācijaVironia. Rīgā bija igauņu luterāņu un pareizticīgo draudzes. 1881. gadā Rīgā dzīvoja 1565 igauņu, bet 20. gadsimta sākumā līdz 28 tūkstošiem igauņu. Jaukto laulību un vājās nacionālās pašapziņas dēļ Latvijas igauņi strauji pārlatviskojās vai pārkrievojās.[2]
Pēc Latvijas—Igaunijas robežas nospraušanas 1920. gadā Latvijā dzīvojošo igauņu skaits samazinājās. Pēc 1920. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 8700 igauņu, visvairāk Valkas un Alūksnes apkārtnē (4100), ap Valmieru (1600) un Rīgā (1600). 1935. gadā Latvijas Republikā dzīvoja tikai 6900 igauņi (0,4% no iedzīvotāju skaita). Pēc Latvijas okupācijas igauņu biedrība un skolas tika likvidētas. Igauņu skaits samazinājās no 4600 1959. gadā līdz 3300 1989. gadā.
Krišjāņa Barona "Latvju dainās" apkopoti 116 tautasdziesmu varianti ar leksēmu "igauņi", bet Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras fondu materiālos atrodamas 170 igauņu tematikas tautasdziesmu varianti, pie kam visvairāk dziesmu nākušas no Vidzemes (42%) un Latgales (27%).
Turpretī Kurzemē pierakstītajās dziesmās biežāk sastopama leksēma "sāmi", kas sākotnēji apzīmējusi visus somugru valodās runājošos, bet vēlāk Sāmsalas igauņus, ar kuriem kurzemniekiem pastāvēja cieši kultūrvēsturiskie sakari.[3]
Daļa latviešu tautasdziesmu par igauņiem un sāmiem radušās kā apdziedāšanās dziesmas:
Tēvs man bija igaunīts,
Māte bija čigāniete;
Es, dēliņš, kā kundziņš
Sarkaniem matiņiem.
33527-63
Igaunīts mans vīriņš,
Es igauņa līgaviņa;
Igaunītis perģelēja,
Es ar līdzi verģelēju.
52871-560
Trīs rītiņus maltu gāju
Ar igauņu meitiņām;
Man izbira kviešu milti,
Viņām auzu sēnaliņas.
8022
Žogota, rogona,
Nasoki vylkam, kur goni gona!
Aiz meža, aiz pūra
Igauņa rudzūs, latīša pļovās,
Tur goni gona.
51920-285
Abrauca igaunis
Lielo vēderu,
Apēda Dauknam
Trīs pūri lācauzu,
Izdzēra Dauknam
Draņķa mucu.
56764-42
Cāmu zemi izstaigāju,
Smilgām šūti zābaciņi;
Cāmu meitas brīnējas,
Kā man kājas nenosala.
52776-110
.jpg)
