Rogovka (vēsturiski arī Nautrēni, latgaliešu: Nautrāni)[2] ir ciems Rēzeknes novadaNautrēnu pagastā, pagasta centrs. Izvietojies ceļu krustojumā pagasta dienvidaustrumos 28 km no novada centra Rēzeknes un 267 km no Rīgas. Rogovkā dzīvo piektā daļa pagasta iedzīvotāju.
Rogovkā atrodas pagasta pārvalde, Nautrēnu vidusskola[3], bērnudārzs, sporta halle — kultūras nams (atklāts 2000. gadā), bibliotēka[4], novadpētniecības muzejs[5], ģimenes ārsta prakse, aptieka, pasts, Nautrēnu (Rogovkas) Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. Nautrēnu vidusskolā atrodas arī J.Soikana bērnu mākslas skolas[6] filiāle un Latgales kultūrvēstures un latgaliešu valodas metodiskais centrs.
Vēsture
Rogovkas ciems izveidojies senas apmetnes vietā ap baznīcu. Ap 1819.gadu Zaļmuižas īpašnieks pie baznīcas uzcēlis krogu un vēl citas ēkas, pēc kā sākusies ciema straujāka attīstība, un tas kļuva par nozīmīgu tirdzniecības centru pusceļā starp Rēzekni un Kārsavu[7] . 1925. gadā Rogovkai (Ragaukai) piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu. 1935. gadā ciemā bija 50 mājas ar 253 iedzīvotājiem. Padomju laikā Rogovka (Nautrēni) bija ciema padomes un padomju saimniecības «Nautrēni» centrs. 1989. gadā Rogovkā bija 333 iedzīvotāji.
Reliģija
Lielākā daļa Nautrēnu pagasta iedzīvotāju pieder pie Romas katoļiem.[nepieciešama atsauce] Rogovkas centrā ir sarkaniem ķieģeļiem būvētā katoļu baznīca. Tā celta laika posmā no 1901. līdz 1914. gadam. Baznīcas ērģeļu[8] iegādi 1939. gadā daļēji sponsorējis toreizējais Latvijas valsts prezidents Kārlis Ulmanis[nepieciešama atsauce]. Rogovkas katoļu baznīcas ērģeles ir valsts nozīmes mākslas piemineklis.[9]
Starpkaru periodā Nautrēnu draudze bija viena no lielākajām katoļu draudzēm Latgalē, ap sevi sapulcinot 9000 draudzes locekļu.
Rogovkas pareizticīgo baznīca, kas celta 20. gadsimta 30. gados, atradās iepretim Romas katoļu baznīcai pretējā Rasnupļu—Dekteru ceļa pusē. To cēlis vietējais namdaris Pēteris Puksts pēc Ziemeļkrievijas (Karēlijas) baznīcu celtniecības paraugiem.[nepieciešama atsauce] 20. gadsimta 70. gados tā pārvesta uz Latvijas etnogrāfisko brīvdabas muzeju.[10]