Gregora kalendārs, arī Gregoriskais kalendārs (latīņu: Calendarium Gregorianum) jeb t.s. jaunais stils, ir laika skaitīšanas sistēma, kurā kalendārā gada vidējais garums ir 365,2425 diennaktis. Gads sadalās 12 dažāda garuma mēnešos, kam pamatā ir Mēness fāzes. Tālākais mēnešu sadalījums ir 7 dienu nedēļās. Katrs ceturtais gads ir garais gads, atskaitot tos pilno gadsimtu gadus, kuri nedalās ar 400. Oficiāli spēkā ar 1582. gada 15. oktobri, bet praktiski ieviesās tikai ar XVII gs. un tikai daļēji, jo paralēli tam daudzviet turpināja lietot arī Jūlija kalendāru. Mūsdienās oficiālais kalendārs lielākajā daļā valstu pasaulē.
Vēsture
16. gadsimta beigās pāvesta Gregora XIII uzdevumā un Vatikāna astronoma Luidži Lilio vadībā tika veikti astronomiskie aprēķini un konstatēts, ka visu laiku lietotais Jūlija kalendārs ir atpalicis no Saules laika 10 dienas. Kalendārs tika pārstrādāts, pievienojot t.s. "garo gadu" papildu dienas un 1582. gadā publicēts ar rīkojumu 4. oktobra izlaist desmit datumus un kalendārā 5. oktobra vietā likt 15. oktobri. Katoļu zemēs jauno kalendāru pieņēma automātiski, savukārt protestantu zemes sākumā to noraidīja, tomēr ar laiku bija spiestas atzīt tā praktiskās priekšrocības. Lielbritānijas impērija pieņēma Gregora kalendāru tikai 1752. gadā, Japāna — 1873. gadā, Osmaņu impērija — 1917. gadā, Grieķija — 1923. gadā. Krievijas Pareizticīgo Baznīca vēl joprojām lieto Jūlija kalendāru reliģisko datumu noteikšanai.
Gregora kalendāra ieviešana Latvijā
Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kuras teritorijā pāreja no Jūlija kalendāra uz Gregora kalendāru un atpakaļ politisko iemeslu dēļ notika vairākas reizes.
Pirmo reizi jaunais kalendārs ar Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieka pavēli tika ieviests 1582. gadā Livonijas Pārdaugavas hercogistē (tagadējā Vidzemē un Latgalē). Luteriskajā Kurzemes un Zemgales hercogistes un Rīgas pilsētas teritorijā turpināja lietot veco Jūlija kalendāru. Rīgas pilsēta jauno kalendāru nepiekrita lietot, kas izraisīja Kalendāra nemierus. Pēc Vidzemes pievienošanas Zviedrijai tajā atjaunoja Jūlija kalendāra lietošanu, bet Latgalē turpināja lietot Gregora kalendāru līdz tās pievienošanai Krievijas Impērijai 1772. gadā.
Pirmā pasaules kara laikā Oberosts 1915. gadā ieviesa Gregora kalendāru okupētajā Kurzemes guberņā, bet 1917. gadā Rīgā. Savukārt Iskolats izdeva rīkojumu pāriet uz Gregora kalendāru tam pakļautajā Vidzemē un Latgalē 1918. gada 1. februārī, skaitot to par 14. februāri.
Gregora kalendāra ieviešanas hronoloģija citās Eiropas valstīs
| Valsts |
pēdējā Jūlija kalendāra diena |
pirmā Gregora kalendāra diena
|
Itālija, Spānija, Portugāle,
Polija, Lietuva, Baltkrievija, Ukraina (rietumdaļa),
Latvija (Vidzeme un Latgale) |
1582. gada 4. oktobris |
1582. gada 15. oktobris
|
| Francija |
1582. gada 9. decembris |
1582. gada 20. decembris
|
| Nīderlande, Beļģija, Luksemburga |
1582. gada 21. decembris |
1583. gada 1. janvāris
|
Vācija, Austrija, Slovēnija, Horvātija
(Svētās Romas impērijas katoliskā daļa) |
pakāpeniski 1583. un 1884. gadā |
1583. un 1884.
|
| Šveice (daļa kantonu) |
1584. gada 11. janvāris |
1584. gada 22. janvāris
|
| Ungārija |
1587. gada 21. oktobris |
1587. gada 1. novembris
|
| Vācija (Prūsijas daļa) |
1610. gada 22. augusts |
1610. gada 2. septembris
|
Dānija, Norvēģija, Vācija
(Svētās Romas impērijas pārējā luterāniskā daļa) |
1700. gada 18. februāris |
1700. gada 1. marts
|
| Apvienotā Karaliste, Īrija |
1752. gada 2. septembris |
1752. gada 14. septembris
|
| Zviedrija, Somija |
1753. gada 17. februāris |
1753. gada 1. marts
|
| Bulgārija |
1916. gada 31. marts |
1916. gada 14. aprīlis
|
| Turcija |
1917. gada 15. februāris |
1917. gada 1. marts
|
| Krievija, Igaunija |
1918. gada 31. janvāris |
1918. gada 14. februāris
|
| Rumānija, Serbija |
1919. gada 18. janvāris |
1919. gada 1. februāris
|
| Grieķija |
1923. gada 15. februāris |
1923. gada 1. marts
|
Atsauces
Ārējās saites
Skatīt arī
