Statistisko datu avots: Брокгауз и Ефрон, т. 4д (1907, с. 935, II—IV)
Kurzemes guberņa (krievu: Курля́ндская губерния, vācu: Kurländisches Gouvernement) bija viena no trīs Krievijas Impērijas sastāvā esošajām autonomajām[1]Baltijas guberņām. Kurzemes guberņas pašpārvaldi nodrošināja savs parlaments — Kurzemes landtāgs. Līdz pat 19. gadsimta beigām Kurzemes guberņas oficiālā valoda bija vācu valoda. Civilās pārvaldes augstākā vara bija Kurzemes gubernatoram.
Kaut gan Piltenes apgabalu inkorporēja Krievijas Impērijas sastāvā ar autonomas teritorijas tiesībām, taču jau 1796. gada 28. janvārī autonomiju atcēla un to kā Piltenes apriņķi iekļāva Kurzemes guberņas sastāvā. Pēc muižnieku protestiem 1797. gada 1. februārī Piltenes apriņķim atjaunoja autonomas pašpārvaldes tiesības Kurzemes guberņas sastāvā.
Kurzemes guberņas gubernatoru rezidence atradās Jelgavas pilī, kur bija arī guberņas pārvaldes iestādes. Baltijas ģenerālgubernatūras pastāvēšanas laikā (1801-1876, 1906-1909) Kurzemes gubernatori pakļāvās Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoram, kas rezidēja Rīgas pilī.[5]
Līdz Baltijas pārkrievošanas periodam gandrīz visi Kurzemes gubernatori bija vācbaltiešu dižciltīgie. Līdz tam pārvaldes valoda guberņas augstākajās iestādēs un tiesās bija vācu valoda, bet pagastu tiesās pēc Kurzemes zemnieku likumiem lietvedība notika arī latviešu valodā.[6]
Tiesas
Guberņas augstāka tiesa (Oberhofgericht) atradās Jelgavā. Katrā virspilskunga iecirknī bija virspilskunga tiesa, bet pilskunga iecirkņos bija pilskunga tiesas. Pilsētu tiesas pakļavās saviem maģistrātiem, bet muizu pagastu tiesas pakļavās pilskungu (apriņķu) tiesām.
Pēc 1834. gada dvēseļu revīzijas datiem Kurzemes guberņā tolaik bija 503 010 iedzīvotāji.
Zemnieku skaits sasniedza 329 995, no tiem gandrīz visi bija latvieši, bet atsevišķos guberņas apriņķos dzīvoja arī līvi (Dundagas, Popes un Lubezeres muižu piekrastes zvejnieku ciemos), krieviņi (vairs tikai 15 cilvēku Bauskas apriņķī), lietuvieši (Ilūkstes apriņķī un Palangas apkārtnē) un baltkrievi (apmēram 700, Sēlpils virspilskunga iecirknī).
Kā vācieši bija reģistrēti 37 654 iedzīvotāji, vairumā tirgotāji, amatnieki, krodznieki, muižnieki, ierēdņi, luterāņu mācītāji un skolotāji. Kā ebreji bija uzskaitīti 11 150 iedzīvotāji, vairumā amatnieki, sīktirgotāji un vīndeģi muižu spirta brūžos. Poļi dzīvoja galvenokārt Ilūkstes apriņķī un Palangas apkārtnē, kur viņi bija muižu kalpi, amatnieki un krodzinieki. Krievi bija zemnieki (galvenokārt vecticībnieki) Ilūkstes apriņķī, pārējā guberņas daļā dzīvoja izklaidus kā muižu kalpi (dārznieki, kučieri), tirgotāji un ierēdņi pilsētās. Čigānu skaits tajā laikā samazinājās, kaut gan pierakstīti pilsētās, viņi laukos un mežos dzīvoja nomadu dzīvi, nodarbojās ar ubagošanu un zirgu tirgošanu.[7]
Pēc 1857. gada dvēseļu revīzijas datiem Kurzemes guberņā bija 555 003 iedzīvotāju, no tiem 271 902 vīriešu un 283 101 sieviešu.
1895. gada uzskaites liecināja, ka Kurzemes guberņā bija 736 885 iedzīvotāju, no tiem 358 917 vīriešu un 377 968 sieviešu.
Pēc 1894. gada datiem Kurzemes guberņā bija: 622 876 zemnieki, 85 830 tirgoņi, sīkpilsoņi un ģilžu amatnieki, 14 382 karavīri, 6511 dzimtas muižnieki, 3908 muižnieki personīgu nopelnu dēļ, 2315 ārzemnieki, 610 garīdznieki un 453 citi iedzīvotāji. No tiem 583 480 bija luterāņi, 68 722 katoļi, 55 470 ebreji, 16 875 pareizticīgie, 6 834 vecticībnieki, 4 592 baptisti, 582 reformāti, 330 citas ticības.
Ventspils apriņķī pie lietuviešiem pieskaitīti lībieši
Administratīvais iedalījums
Pēc pievienošanas Krievijas Impērijai Kurzemes guberņā apvienoja Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala zemes, kas abas saglabāja savu iepriekšējo administratīvo iedalījumu.
Pēc 1819. gada administratīvās reformas Piltenes apgabalu inkorporēja guberņas teritorijā kā Ventspils pilskunga tiesu (Hauptmannschaft Windau) un Aizputes pilskunga tiesu (Hauptmannschaft Hasenpoth). Kandavas pilskungs pēc 1819. gada reformas pārcēlās uz Talsiem.[9] Kurzemes guberņai pievienoja arī Palangas apvidu līdz Prūsijas robežai.
Guberņa bija sadalīta desmit apriņķos jeb pilskunga iecirkņos (Hauptmannschaft), kuru pārvaldes iestādes atradās tā paša nosaukuma apriņķa pilsētās, izņemot Talsus un Ilūksti, kam bija tikai miestu tiesības. Katrā apriņķī bija sava pilskunga tiesa ar vietējo policiju.
Līdz 1864. gadam katri divi apriņķi bija apvienoti virspilskunga iecirkņos (Oberhauptmannschaft), kuros atradās guberņas galma tiesai (Oberhofgericht) pakļautas virspilskunga tiesas un evaņģeliski luteriskās baznīcas prāvesta iecirkņiem. Sēlpils virspilskunga tiesa darbojās nevis Sēlpilī, bet gan Jēkabpilī.
1 sieviešu 6-klasīgā skola, 7 jūrskolas, 2 skolotāju semināri (Irlavā un Kuldīgā), 1 zemkopības skola,
19 vīriešu un 4 sieviešu pilsētas skolas, 3 ebreju pilsētas skolas,
7 vīriešu, 5 sieviešu un 3 jauktās sākumskolas, 2 ebreju sākumskolas.
370 evaņģēliski luterisko draudžu skolas ar 25 tūkstošiem skolnieku,
42 ortodokso draudžu skolas, 7 tautas skolas ar krievu mācību valodu, 1 ministrijas lauku paraugskola, 1 ortodoksā sieviešu skola.
Likvidācija
Kurzemes guberņu 1915. gada vasarā okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks. De jure tā beidza eksistēt 1918. gada 3. martā, jo Brestļitovskas miera līgums paredzēja Krievijas atteikšanos no tiesībām uz Kurzemi. Tās vietā tika īslaicīgi pasludināta Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošana, vēlāk Baltijas hercogistes dibināšana. 1918. gada 18. novembrī Kurzeme tika pasludināta par Latvijas Republikas daļu.
Piezīmes: Slīprakstā izceltas uz 1914. gada 1. janvāri vēsturiskās, pārdēvētās vai likvidētās teritoriālās vienības. 1 Izveidota vai pārdēvēta pēc 1914. gada 1. janvāra; 2 Pagaidu guberņa Galīcijas ģenerālguberņā Pirmā pasaules kara laikā; 3 Līdz 1796. gadam.