Fricis Birkenšteins (1888. gada 30. aprīlis — 1941. gada 1. novembris) bija skolotājs un latviešu strēlnieku virsnieks. Latvijas kara tiesas priekšsēdētājs (1921, 1928) un Latvijas Kara ministrs (1924).
Dzīvesgājums
Dzimis 1888. gadā Daigones pagasta Kažociņos. Mācījās Ivanovovozņesenskas reālskolā, 1913. gadā beidza Kijivas komercinstitūtu un strādāja par skolotāju. Pirmā pasaules kara laikā 1914. gadā viņu iesauca Krievijas Impērijas kara dienestā, pēc Kijivas praporščiku kara skolas beigšanas 1915. gada novembrī viņš bija 5. Zemgales, vēlāk 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka podporučiks (1916), poručiks, štābkapteinis (1917). 1917. gada maijā kļuva par rotas komandieri, oktobrī par bataljona komandieri, Latviešu strēlnieku pulku apvienotās deputātu padomes izpildkomitejas (Iskolastrela) locekli.[1]
Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada novembrī atstāja karadienestu un strādāja par Narvas skolotāju.
Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Igaunijā un viņš atgriezās dzimtenē un 1919. gada martā Liepājā iestājās Latvijas nacionālajā armijā. Latvijas brīvības cīņu laikā bija virsnieku rotas komandiera palīgs, izmeklēšanas virsnieks un kara prokurora palīgs, tad kara tiesas loceklis. 1920. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu.
Pēc kara beigām viņu 1921. gadā iecēla par Latvijas kara tiesas priekšsēdētāju, bet 1924. gadā par Latvijas Kara ministru.
Pēc tam 1924. gada jūlijā kļuva par kara virsprokurora palīgu, tad par kara virstiesas locekli pulkveža pakāpē (1925). No 1928. gada jūlijā bija kara virstiesas priekšsēdētājs.[2]
Pēc Latvijas okupācijas 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā apcietināts un deportēts uz PSRS, kur 1941. gada 5. novembrī gājis bojā Usoļlaga Surmogas nometnē Nr. 8.[3]
Ieguldījums kara flotes attīstībā
Latvijas kara ministrija jau 1923. gada 14. jūlijā iesniedza Ministru kabinetam kara flotes attīstības programmu, kas paredzēja vairāku zemūdeņu, torpēdkuteru, sargkuģu, mīnu traleru, kā arī hidroplānu iegādi kara flotes vajadzībām.
1924. gadā, kad Saeimai bija jālemj par līdzekļu piešķiršanu programmas realizācijai, raisījās asas diskusijas. Parlamenta lielākā frakcija — sociāldemokrāti, kā arī Latvijas armijas artilērijas inspektors Eduards Kalniņš uzstāja, ka kara flotes programmai paredzētā nauda ir jāatvēl artilērijas iegādei, lai izveidotu spēcīgu krasta aizsardzību. Birkenšteinam kā Kara ministram ar aprēķiniem izdevās pierādīt, ka finansiāli sociāldemokrātu piedāvātais variants ir dauzkārt dārgāks. Tādēļ balsojumā Saeima izšķīrās par labu kara flotes attīstības programmai. Līdzekļi tika atvēlēti divu zemūdeņu, divu mīnu traleru un sešu hidroplānu iegādei.[4]
Atsauces
