Ādams Krieviņš (1889. gada 1. septembris — 1951. gada 17. jūlijs) bija Latvijas politiķis, sabiedrisks darbinieks. Līdz 1923. gadam — Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs, vēlāk pievienojies Radikālo demokrātu partijai. Bijis Latvijas darba ministrs (1924—1925) un Rīgas pilsētas galva (1928—1931).
Ādams Krieviņš piedzima 1889. gada 1. septembrī Mazsalacas pagastā.[1] Mācījies Limbažu pilsētas skolā.[2] Par dalību 1905. gada revolūcijā ticis apcietināts. 1908. gadā nolicis skolotāja eksāmenu Rīgas Nikolaja ģimnāzijā. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gadā strādājis Katlakalnā un Salas pagastā par skolotāju.[2] Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā kļuvis par Vidzemes valdības komisāra vietnieku un Rīgas apriņķa zemes padomes priekšsēdētāju.[3]
Neilgi pēc Latvijas Republikas dibināšanas kļuvis par Tautas padomes locekli.[1] No 1921. gada līdz 1923. gada augustam bija Rīgas domes deputāts, pilsētas darba nodaļas vadītājs un pilsētas galvas biedrs, pārstāvot Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP). No visiem amatiem atkāpies un izstājies no partijas, pēc tam, kad nonāca konfliktā ar LSDSP frakciju.[2][3] 1924. gada janvārī kļuvis par darba ministru Voldemāra Zāmuēla vadītajā valdībā. Amatu saglabājis pēc tam, kad par Ministru prezidentu kļuva Hugo Celmiņš. 1925. gada martā no amata atkāpies.[1] Pēc tam bija Hipotēku bankas direktors.[3]
1926. gada pavasarī piedalījies Radikālo demokrātu partijas dibināšanā.[4] No 1928. gada marta līdz 1931. gada maijam bija Rīgas pilsētas galva.[1] Šajā laikā ekspluatācijā nodots Rīgas Centrāltirgus, kā arī uzbūvētas vairākas dzīvojamās ēkas.[5]
1941. gada 14. jūnijā izsūtīts uz Krievijas PFSR. 1946. gadā nomira viņa sieva, pēc kā Krieviņš savam kādreizējam kaimiņam, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam Augustam Kirhenšteinam lūdza atļauju atgriezties Latvijā, kas tika atteikts.[5] Atradies Noriļlagā, 1951. gada 17. jūlijā miris Noriļskas pilsētā.[1]