Limbaži

Šis raksts ir par pilsētu. Par bijušo dzelzceļa staciju skatīt rakstu Limbaži (stacija).

Limbaži lībiešu: Limbaž
Novada pilsēta
Limbažu centrālais laukums
Karogs Ģerbonis
Limbaži
Koordinātas: 57°30′41″N 24°43′09″EKoordinātas: 57°30′41″N 24°43′09″E
Valsts	Latvija
Novads	Limbažu novads
Pilsētas tiesības	kopš 1385. gada
Vēsturiskie nosaukumi	vācu: Lemsal krievu: Лемзаль
Administrācija
• Limbažu apvienības pārvaldes vadītājs	Viktors Zujevs
Platība[1]
• Kopējā	9,3 km^2
• sauszeme	8,4 km^2
• ūdens	0,9 km^2
Iedzīvotāji (2024)[2]
• kopā	6 613
• blīvums	792,0 iedz./km^2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-4001
Mājaslapa	www.limbazunovads.lv
Limbaži Vikikrātuvē

Limbaži (lībiešu: Limbaž)^[4] ir pilsēta Vidzemē, Limbažu novada centrs. Sena Hanzas savienības pilsēta, bijušais Rīgas arhibīskapijas tā sauktā Līvu gala administratīvais centrs un Rīgas arhibīskapa rezidences pilsēta 14.—16. gadsimtā.

Nosaukuma izcelsme

10.—12. gadsimtā mūsdienu Limbažu vietā atradusies līvu pils Lemisele^[5] (arī Lembsele vai Lemesele), kas nozīmējis "plaša sala mežainā purvā." Šajā laikā Ziemeļvidzeme tiešām bija klāta ar bieziem mežiem un purviem. Izskaņa "-aži" (kā Pabaži, Allaži, Ainaži, Ropaži u.c.) ir raksturīga pārlatviskoto līvu apvidiem Vidzemē. Kopš viduslaikiem Limbažu pils un pilsētas nosaukums vāciski bijis Lemsal.

Toties pēc tautas nostāstiem 17. gadsimtā kāds zviedru mācītājs nejauši izdzirdētos vārdus "Limba" un "āži", salicis kopā, domādams ar to vietas nosaukumu, un tā esot cēlies pilsētas pašreizējais nosaukums Limbaži.

Ģeogrāfija

Limbažu apkārtne ir samērā līdzena un auglīga platforma ar lēzeniem reljefa viļņiem, uz kuru mugurām mālaina zeme. Lēzenās ieplakas starp reljefa viļņiem un dziļās glaciālās renes, kur tagad ezeri, atvieglina ūdeņu noteku no reljefa viļņu mugurām.^[6] Limbažu rietumpusē atrodas izstiepti Lielezers un Dūņezers, kurus savieno caurteka Donaviņa. No Dūņezera ziemeļos no Limbažiem iztek Svētupe.

Limbaži atrodas Idumejas augstienes Limbažu viļņotajā līdzenumā, uz rietumiem no Limbažiem atrodas Metsepoles līdzenums.

Vidējā gaisa temperatūra janvārī ir −5,5 °C, jūlijā — +16,5 — +17 °C. Nokrišņu daudzums 800 mm gadā, bezsala perioda vidējais ilgums ap 145 dienām.^[7]

Vēsture

Limbažu panorāma pēc lielā 1747. gada ugunsgrēka un apraksts no Broces kolekcijas (1773)

Limbažu kā pilsētas izveidošanās saistāma ar Rīgas arhibīskapa Limbažu pils celtniecību 13. gadsimtā. Literatūrā atrodamas norādes, ka bīskaps Alberts 1223. gadā sev cēlis pili Limbažos. Līdz ar to iedibinājās tradīcija šo laiku uzskatīt par pilsētas dibināšanas gadu, kaut gan Indriķa Livonijas hronikā par to nekas nav teikts.

1385. gadā Rīgas arhibīskaps Johans IV dāvināja zemes gabalu pilsētas tālākai izbūvei, oficiāli piešķirot pilsētas tiesības, un nocietināja to ar mūriem un aizsarggrāvjiem. Tolaik pilsētas tirgus laukumā atradies ģilžu nams (trim ģildēm), rātsnams un Sv. Labrenča (Sv. Laurencija) baznīca. Viduslaikos Svētais Laurencijs, domājams, bijis arī svarīgs pilsētas simbols, jo ar Evaņģēliju un dzelzs restēm attēlots arī uz pilsētas spiedoga (1418), vēlākajos gados (1546) tikai viņa režģis.^[8] Dzīvojamo ēku skaits lēsts ap 400, bet iedzīvotāju skaita ziņā Limbaži atpalikuši tikai no Rīgas. Pilsēta bija Hanzas savienības locekle un vienlaikus arī plaša Rīgas arhibīskapijas novada saimnieciskais centrs. No Limbažiem pa Svētupi iekšzemes preces (medu, vasku, ādu, labību) veda līdz jūrai, kur pārkrāva jūras kuģos, kas tās nogādāja Lībekas, Visbijas un citu Hanzas pilsētu ostās.

16. gadsimta sākumā pilsētas kā tirdzniecības centra nozīme mazinājās, jo sakarā ar Dūņezera un Svētupes aizsērēšanu tie vairs nebija izmantojami upju transportam un līdzšinējās novadā ražoto preču eksporta funkcijas lielā mērā pārņēma Rīga un Salacgrīva. Bez tam pilsētu cita pēc citas piemeklēja dažādas nelaimes. 1558. gadā to nodedzināja cara Ivana IV (Bargā) karaspēks, 1567. gadā to pašu izdarīja zviedri, bet 1575. gadā atkal krievi. Pēc atkārtotas Limbažu ieņemšanas 1602. gadā zviedri galīgi nopostīja pilsētu un tās nocietinājumus, kurus pēc tam vairs neatjaunoja.

1747. gada ugunsgrēkā pāris stundu laikā nodega visa pilsēta, neskarot tikai 4 ēkas. Kaut arī pilsēta tika atjaunota, tās turpmākā attīstība bija gausa.

Aktīvāka saimnieciskā rosība sākās 1877. gadā, kad ar likumu Limbažus atbrīvoja no līdzšinējās pakļautības Rīgai. 1876. gadā Limbažos nodibinājās vecākais uzņēmums, kas vairākām pilsētnieku paaudzēm nodrošināja darbu - A. Tīla cepuru fabrika un vilnas vērptuve (vēlākais "Limbažu filcs"). 1913. gadā to pārveidoja par Beļģijas akciju sabiedrību ar direktoru rīkotāju J. Husmani.

Latvijas pagaidu valdības mobilizēto karavīru gājiens pa Jūras ielu Limbažos 1919. gadā

Pēc Pirmā pasaules kara gadu panīkuma saimnieciskā un kultūras dzīve Limbažos atjaunojās ar jaunu sparu, tomēr, tāpat kā pirms kara, tā bija neliela Valmieras apriņķa pilsētiņa, kuras iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija tirdzniecība un amatniecība. Limbažu attīstību veicināja 1934. gadā izbūvētā Rīgas-Limbažu dzelzceļa līnija. 1936. gadā atklāja jauno slimnīcu (50 vietas), bet 1939. gadā - Vienības namu. Otrā pasaules kara laikā vācu armija atkāpšanās laikā 1944. gadā dzelzceļu nopostīja, un to atjaunoja tikai 10 gadus vēlāk.

Strauja pilsētas izaugsme sākās pēc 1967. gada, kad izveidoja Limbažu rajonu un pilsētā sākās intensīva celtniecība. Ar barakām aizņemto Stacijas ielas rajonu apbūvēja ar bezpersoniskām tipveida piecstāvu dzīvojamām ēkām. Individuālā būvniecība koncentrējās Rīgas un Alojas šoseju virzienos. 1970. gadu sākumā aizsākās savrupmāju celtniecība Kaupiņciemā. Par galveno saimniecības nozari pilsētā kļuva rūpniecība, bet par lielākajiem pilsētas uzņēmumiem līdzās "Limbažu filcam" kļuva pienotava, mežrūpniecības saimniecība un "Lauktehnika".

Mūsdienas

Mūsdienās Limbažu dzīve pārsvarā ir saistīta ar lauksaimniecību un pārtikas pārstrādi. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes Limbažu rajonā sastāda gandrīz trešdaļu no kopējās rajona zemes platības. Attīstās arī mežsaimniecība un kokapstrāde un citas apstrādes rūpniecības nozares.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas Limbažos

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads Iedz. ±% g.p. ap 1385 ap 6000 —     1622 12 —     1773 549 +2.56% 1800 600 +0.33% 1840 877 +0.95% 1863 1 134 +1.12% 1881 1 814 +2.64% 1897 2 412 +1.80% 1905 5 000 +9.54% 1914 4 700 −0.69% 1920 2 501 −9.98% 1925 3 085 +4.29% 1930 2 935 −0.99%	Gads Iedz. ±% g.p. 1935 2 870 −0.45% 1943 2 806 −0.28% 1959 4 823 +3.44% 1970 5 791 +1.68% 1979 8 257 +4.02% 1989 9 985 +1.92% 1997 9 522 −0.59% 2000 9 179 −1.22% 2004 8 934 −0.67% 2007 8 686 −0.93% 2008 8 657 −0.33% 2009 8 619 −0.44% 2010 8 559 −0.70%	Gads Iedz. ±% g.p. 2011 8 406 −1.79% 2012 8 290 −1.38% 2013 8 186 −1.25% 2014 8 022 −2.00% 2015 7 957 −0.81% 2016 7 805 −1.91% 2017 7 652 −1.96% 2018 7 498 −2.01% 2019 7 393 −1.40% 2020 7 306 −1.18% 2021 7 253 −0.73% 2022 7 139 −1.57%

Cilvēki

Piemineklis Baumaņu Kārlim Cēsu ielā. Tēln. Z. Rapa, J. Rapa, 1998.

• Baumaņu Kārlis (1835—1905) — Latvijas Republikas himnas "Dievs, svētī Latviju!” autors, kopš 1882. gada dzīvoja Limbažos, apbedīts Limbažu kapos
• Ivars Auziņš (1969) — Dailes teātra aktieris

Apskates vietas

• Limbažu pils (1223.-1602.) drupas
• Evaņģēliski luteriskā Sv. Jāņa baznīca (arh. R.Bindenšū, 1679.-80.)
• Vecais rātsnams Burtnieku ielā 14 (18. gadsimts)
• Rātsnams Baumaņu Kārļa laukumā (bijušajā Tirgus laukumā, 1825.)
• Bijusī Rīgas rātes Limbažu pilsmuižas pārvaldnieka māja, tagad pilsētas muzejs (19. gadsimta sākums)
• Limbažu Kristus Apskaidrošanas draudzes ortodoksā baznīca (1900.-1903.)
• Piemineklis Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Sv. Jāņa luterāņu baznīcas pagalmā (arhitekts P. Kundziņš, 1923.)

Atsauces

1. «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 31 jūlijs 2024.
2. «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 19 jūnijs 2024.
3. «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
4. «livonian.tech – Lībiešu-latviešu-igauņu vārdnīca» (latviešu). Skatīts: 2023-07-30.
5. Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Izdevniecība "Zinātne".  382. lpp.
6. Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 23521.—23522. sleja.
7. Latvijas ģeogrāfijas atlants. "Jāņa sēta", 2020
8. Est- und Livländische brieflade : eine sammlung von urkunden zur Adels- und Gütergeschichte Est- und Livlands, in Uebersetzungen und Auszügen. Vierter Theil. 1887. Tafel 19, S.85.. lpp.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Limbaži.
• Agrākā oficiālā mājaslapa
• Tūrisma mājaslapa
• Limbaži