Soļikamskas Sv. Trīsvienības klosteris, kurā kopš 1938. gada atradās soda nometnes pārvalde un nošaušanas vieta (foto pirms 1918. gada)NKVD Sevišķās apspriedes sprieduma izraksts senatora Grota lietā 1942. gada 16. maijā (krieviski)
Usoļlags (krievu: Усольлаг) jeb Usoļjes labošanas darbu nometne (krievu: Усольский исправительно-трудовой лагерь) bija viena no Gulaga soda nometnēm (1938–1955) tagadējā Permas novadaSoļikamskas rajonā, kur ieslodzītajiem lika strādāt kālija sāls raktuvēs un meža darbos. Pēc Latvijas okupācijas Usoļlagā bez tiesas lēmuma[nepieciešama atsauce] ieslodzīja vairāk kā 800 Latvijas pilsoņu. Necilvēcīgo darba un dzīves apstākļu dēļ nomira lielākā daļa no nometnē ieslodzītajiem.
Usoļjes soda nometni tā laika Molotovas apgabalā PSRS Iekšlietu tautas komisariāts (NKVD) izveidoja Lielā terora laikā 1938. gada 5. februārī.[1] Šo nometni nereti devēja arī par Soļikamskas nometni, jo tas pārvaldes centrs atradās Soļikamskas pilsētas cietumā. Tas bija ierīkots Sv. Trīsvienības klosterī (Свято-Троицкий монастырь), kurā mītošie mūki bija apšauti jau tūlīt pēc Krievijas pilsoņu kara. Ieslodzīto skaits dažādos gados mainījās no 10 līdz 30 tūkstošiem, pēc masveida deportācijām šeit bija ieslodzīti daudzi Volgasvācieši, vēlāk latvieši un igauņi.
Ieslodzīto mirstība maksimumu sasniedza 1941. un 1942. gadā, kad pēc oficiālajiem datiem gāja bojā 6741 ieslodzītais. Zināms, ka no slimībām 1942. gada pirmajos mēnešos mira vidēji 800 ieslodzīto katru mēnesi.[2]
1942. gada 18. novembrī pēc jurista Konrāda Dekerta ierosmes nometnē slepus atzīmēja Latvijas Republikas dibināšanas gadadienu, tādēļ 19. novembrī Dekertu sodīja ar nāvessodu.[3]
Pēc Staļina nāves 1955. gadā politieslodzītos no Usoļlaga pārveda uz Mordvijas nometnēm un tā kļuva par stingrā režīma kriminālieslodzīto nometni.[4]
Latvijas pilsoņu nonāvēšana
2012. gada fonda "Sibīrijas bērni" rīkotajā konferencē Soļikamskas muzeja un sabiedriskā centra vadītāja Roza Serebreņņikova pavēstīja, ka Usoļlaga 270 kvadrātkilometru teritorijā bijis desmitiem nometņu un tikai nesen sākts nodot atklātībai dokumentus par tām. Viņa iesniedza Latvijas Okupācijas muzejam sarakstu, kuru viņai pirms pieciem gadiem nodevis bijušais NKVD darbinieks.[5] Tajā ir to ievērojamo Latvijas cilvēku īsas biogrāfijas un vārdi, kuri miruši Soļikamskā. Usoļlagā nošauti vai gājuši bojā no bada un slimībām:
1995. gadā viens no Latvijas represēto organizācijas un fonda “Sibīrijas bērni“ dibinātājiem Ilmārs Knaģis noorganizēja ekspedīciju uz Vjatlagu un Usoļlagu, kur uzstādīja krustus Ļesnajā un Soļikamskā.[8][9]
