1918. gada 30. janvāra deklarācija par Latvijas Republikas izveidi

1918. gada 30. janvāra deklarācija par Latvijas Republikas izveidi bija 1918. gada 30. (17.) janvārī Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) otrajā sesijā Pēterpilī pieņemts lēmums par vienotas, patstāvīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas dibināšanu, protestējot pret Brestļitovskas miera sarunās apspriesto Latvijas sadalīšanu, pārkāpjot tautu pašnoteikšanās principu, un nosodot tautas gribas viltošanu Vācijas Impērijas okupētajā Latvijas daļā.^[1]

LPNP no 1918. gada jūlija izdotajos dokumentos dēvējās par "topošās Latvijas augstāko valsts iestādi" un tās Ārlietu nodaļas vadītājs Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada 23. oktobrī saņēma de facto Latvijas patstāvības atzīšanu no Apvienotās Karalistes ārlietu ministra Balfūra. Tā kā pēc 1918. gada augusta Berlīnes papildvienošanās noslēgšanas Vācijas Impērijas un Padomju Krievijas varas iestādes aizliedza LPNP darbību un okupētajā Latvijā tās funkcijas lielā mērā pārņēma Demokrātiskais bloks, par Latvijas valsts pasludināšanas datumu uzskata 1918. gada 18. novembri, kad pēc Vācijas Impērijas kapitulācijas un Tautas padomes dibināšanas Rīgā notika oficiālā Latvijas valsts pasludināšana.

Deklarācijas pieņemšana

1918. gada 1. janvārī (pēc vecā stila 19. decembrī) Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja (Iskolats) aizliedza Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbību Valkā. Tādēļ Latviešu pagaidu nacionālās padomes otrā sesija notika Pēterpilī 1918. gada 28.-31. (15.–18.) janvārī. Sēdes vadīja Arveds Bergs, Zigfrīds Meierovics un Jāzeps Rancāns.

Pēc plašām debatēm 30. (17.) janvāra sēdē ar 23 balsīm par un 1 (Krievijas domnieka Jāņa Zālīša) balsi pret Padome pieņēma sekojošu rezolūciju:

"Dibinādamās uz visas pasaules demokrātijas atzītām un pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām, Latviešu pagaidu nacionālā padome:

1. atzīst, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali,
2. protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, sevišķi pasvītrojot, ka latvju tautas pirmā un neatlaidīgā prasība ir Latvijas teritoriālā un etnogrāfiskā nedalāmība,
3. protestē pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kurš mēģina pārkāpt tautu pašnoteikšanās, un pēdīgi
4. nosoda tautas gribas viltošanu zem okupācijas un kara apstākļu spiediena."

Tālākie notikumi

Tūlīt pēc Vācijas karaspēka uzbrukuma sākuma 1918. gada 19. februārī Iskolata varas iestādes ielauzās LPNP telpās, Voldemāru Zāmuēlu apcietināja un kopā ar citiem ķīlniekiem aizveda uz Pleskavu. Vācu karaspēks viņu atbrīvoja no lielinieku gūsta un LPNP valde 1. martā Valkā turpināja savu darbību. Kad 1918. gada 3. martā Vācijas Impērija un Padomju Krievija noslēdza Brestļitovskas miera līgumu un 8. martā tika izziņota Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošana, Latviešu nacionālā padome 1918. gada pavasarī starptautiski izplatīja oficiālu protestu pret Brestļitovskas miera līgumu un Kurzemes aneksiju.^[2] 8. aprīlī LPNP nosūtīja oficiālu vēstuli Vācijas Impērijas kancleram fon Hertlingam, paziņojot savu 30. janvāra lēmumu Latvijas neatkarības jautājumā un prasīja sev Kurzemes, Latgales un Vidzemes latviešu daļas pārvaldību līdz pagaidu valdības un nacionālās armijas nodibināšanai.

Pēc Padomju Krievijas atteikšanās no Kurzemes un vienošanās ar Vāciju, ka Vidzemes nākotne ir jānoteic tās iedzīvotāju gribai, Latvijā bija radies valsttiesisks vakuums.^[3]

Latviešu pagaidu nacionālās padomes trešajā sesijā, kas Jāņa Čakstes vadībā lielā slepenībā notika Pēterpilī, 1918. gada 26.-28. jūnijā LPNP nolēma griezties ar deklarāciju pie Eiropas un Amerikas tautām un valdībām norādot uz Latvijas nospiesto stāvokli vācu okupācijā un prasot atbalstu Latvijas patstāvībai. Valkā Oto Nonāca vadībā izdotais laikraksts "Līdums" informēja par LPNP darbību, bet tad vācu cenzūra aizliedza lietot vārdu "Latvija". Latviešu pagaidu nacionālās padomes pēdējā 49. valdes sēde Valkā notika 1918. gada 8. augustā. 1918. gada 27. augusta Berlīnes papildvienošanās paredzēja, ka Vācija neatbalstīs Padomju Krievijai naidīgos spēkus, savukārt Krievija atteiksies "no suverēna tiesībām pār Igaunijas un Livonijas provincēm, kā arī no jebkādas iejaukšanās to iekšējās lietās". Apcietināto LPNP valdes priekšsēdētāja vietnieku Jāni Palcmani lielinieki Krievijā 1918. gada oktobrī nošāva.^[1]

Atsauces

1. Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture 1914 - 1940, valsts tapšana un suverēna valsts. Stokholma: Daugava, 1976. - 218 lpp.
2. Latviešu Nacionālās Padomes protests pret Brestļitovskas miera līgumu un Kurzemes aneksiju
3. E. D. Holtz. Das deutsche Siedlungswerk in Kurland. Disertācija, 40-41 lpp. citēts no: Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture 1914 - 1940, valsts tapšana un suverēna valsts. Stokholma: Daugava, 1976. - 218 lpp.

Skatīt arī

• Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem
• Lietuvas Neatkarības akts