Saskaņā ar šo līgumu Rīgas arhibīskapija, tās domkapituls un Livonijas ordenis sadalīja uz laiku pakļautās Zemgales pilsnovadus savā starpā. Katrā no sešiem minētajiem pilsnovadiem tika iecelts savs fogts, kurus zemgaļi padzina pēc Zemgaļu sacelšanās sākuma 1259. gadā.
Līguma priekšvēsture
1251. gada 3. februārī pēc Vācu ordeņa neveiksmēm Zemgales un Žemaitijas iekarošanā, Romas pāvesta Inocenta IV kūrija nolēma, ka Zemgales bīskapija ir likvidējama un tās teritorija pievienojama Rīgas bīskapijai, tomēr vēlāk tika nolemts jau agrāk kristītās Upmales, gan agrāk ķēniņam Viestardam pakļautos Zemgales pilsnovadus sadalīt starp trīs Livonijas feodālajiem senioriem — Rīgas arhibīskapu, domkapitulu un Vācu ordeni.
Dokumenta teksts
"1254. gada aprīlī Rīgas bīskaps Alberts II, Rīgas domkapitula prāvests Hermanis un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks, vācu mestrs [Sainas] Eberhards apliecināja, ka saskaņā ar pāvesta rīkojumu par Zemgales [bīskapijas] dāvināšanu un dalīšanu viņi laimējot sadalījuši Zemgali trīs daļās, proti:
Katrs zemes kungs ieguvis savu daļu ar desmito tiesu, patronāta un citām tiesībām un laicīgiem ienākumiem, izņemot vienīgi arhibīskapam un arhidiakonam rezervētās tiesības;
Neviens no trim partiem nedrīkstēja otra daļā viņam par ļaunu iegūt īpašumus ar pirkumu vai citu tiesisku darījumu.[1]
↑Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. - dokuments Nr. 388.