Zivjērglis[1][2] jeb zivju ērglis (Pandion haliaetus) ir vidēji liela auguma plēsīgais putns, kas ir vienīgā suga zivjērgļu dzimtā (Pandionidae). Tam ir ļoti plašs izplatības areāls, aptverot mēreno un tropu joslu visā pasaulē. Zivjērglis ligzdo arī Latvijā un ir iekļauts īpaši aizsargājamo putnu sarakstā.[3] Zivjērglim ir 4 pasugas. Kā jau nosaukums norāda, šis putns pārtiek galvenokārt no zivīm.
Zivjērglis no pārējiem dienas plēsīgajiem putniem atšķiras ar vairākām tikai tam piemītošām īpašībām. Visi tā pirksti ir vienādi gari, nagi paši par sevi ir apaļi, bez padziļinājuma apakšpusē. Tā pirmais pirksts tāpat kā pūcēm ir vērsts uz aizmuguri, līdz ar to medījumu zivjērglis satver ar diviem vidējiem pirkstiem, kas vērsti uz priekšu, malējiem uz aizmuguri. Šāds satvēriens ir ļoti piemērots, lai noturētu slīdīgās zivis.[4]
Izplatība
Latvijā ligzdo 110—150 zivjērgļu pāriLidojumā zivjērgļa siluets pirms pikēšanas atgādina kaiju
Zivjērglis ir otrā visbiežāk sastopamā plēsīgo putnu suga pasaulē uzreiz pēc lielā piekūna. Tas sastopams gandrīz visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Eirāzijā zivjērglis ligzdo mērenajā joslā no Atlantijas okeāna krasta rietumos līdz Klusajam okeānam austrumos. Lai arī izplatības areāls kopumā ir liels, zivjērgļu skaits Eiropā nepārsniedz 10 000 ligzdojošu pāru, tāpēc, saskaņā ar Eiropas apdraudēto putnu sugu sarakstu, zivjērglis atzīts par retu sugu.[3] Arī Latvijā zivjērglis ir reti sastopams un ierakstīts īpaši aizsargājamo putnu sugu sarakstā.[3] Eiropā tā izplatības areāla ziemeļu robeža ir Īrija, Skotija, Skandināvija un Somija. Eiropas populācija ziemo uz dienvidiem no Sahāras.[5][6] Lielākā daļa Eiropas populācijas ligzdo Zviedrijā, Somijā un Krievijā, kopā vairāk nekā 7000 pāru.[7]
Saskaņā ar Latvijas Dabas fonda datiem 2007. gadā Latvijā ligzdoja apmēram 110 pāru, apdzīvojot mazāk par pusi no vēsturiski zināmajām teritorijām.[3] Zivjērgļu populācija Latvijā lēnām pieaug un 2012. gadā ligzdojošo pāru skaits bija 190—210 pāru, kopš sugas novērojumu sākuma 2007. gadā skaitam pieaugot par vairāk nekā 5%.[6] Galvenais ligzdošanas biotops Latvijā ir purvs, purva mala vai purva sala. Daudzas no senāk zināmajām teritorijām, kas pašlaik ir apdzīvotas, ir tieši purvos. Domājams, ka zivjērgļi ligzdošanas sezonā purvos tie tiek traucēti vismazāk. Aizvien biežāk ligzdas tiek atrastas arī atstātajos ekoloģiskajos kokos izcirtumos vai jaunaudzēs.[3] Latvijā zivjērgļa ligzdošanas blīvums ir 3,0 – 3,3 pāri uz 1000 km². Lielāks ligzdošanas blīvums ir valsts ziemeļos un rietumu daļā, sasniedzot 4,2 pārus uz 1000 km2, bet mazākais austrumu daļā – 1,8 pāri uz 1000 km².[6]
Izskats
Pār acīm zivjērglim ir tumšu spalvu josla
Zivjērglis ir vidēji liels plēsīgais putns ar gariem spārniem.[7] To lielumā var salīdzināt ar lielākajiem klijāniem un piekūniem. Visas pasugas lielumā ir samērā līdzīgas, kā arī abi dzimumi ir apmēram vienādi. Zivjērgļa ķermeņa lielums ir 52—60 cm, spārnu izplētums 150–180 cm, svars tēviņiem 1,2—2,0 kg, mātītēm 1,5—2,2 kg.[12][13]
Zivjērgļa apspalvojums ķermeņa augšpusē ir tumši brūns, tā krūtis ir baltas, uz kurām reizēm ir tumši brūnas svītras, bet pārējais apspalvojums ķermeņa apakšdaļā ir tīri balts. galva balta, ar tumšu joslu uz acīm.[14] Acis zeltaini dzeltenas vai brūnas, bet caurspīdīgais acs plakstiņš gaiši zils. Knābis melns, ar zilu vaskādiņu, kājas baltas ar melniem nagiem. Aste īsa, spārni gari un smaili, noslēdzoties ar četrām garām lidspalvām un piekto īsāku, atgādinot plaukstas pirkstus.[13]
Abi dzimumi ārēji izskatās ļoti līdzīgi, tomēr salīdzinoši tēviņš ir slaidāks, ar šaurākiem spārniem, arī krūtis tēviņam ir baltākas, gaišākas nekā mātītei. Ja pāra abi putni sēž viens otram blakus, ir viegli noteikt to dzimumu, bet, ja putns ir viens un nav ar ko to salīdzināt, dzimumu noteikt ir grūti.[15] Jaunajiem putniem baltais apspalvojums jaukts ar tumši brūnām spalvām, arī mugura, spārni un galva ir svītraina, jaucoties tumšākām un gaišākām spalvām.[14] Lidojumā zivjērgļa siluets atgādina kaiju.[16]
Uzvedība
Zivjērglis ir ļoti izveicīgs un veiksmīgs mednieksLigzda uz klints malasPāris ligzdāJaunie putni
Eiropas zivjērgļi ziemo Āfrikā, ASV un Kanādas Dienvidamerikā, lai gan neliels skaits ziemo Ziemeļamerikas dienvidos. Austrālāzijas populācija pamatā ir nometnieki. Mātītes migrāciju uzsāk agrāk nekā tēviņi. Eiropas populācija migrāciju sāk augusta vidū, bet vislielākais ceļojošo putnu skaits ir septembrī. Liela daļa ziemo Rietumāfrikā.[13] Pavasarī putni atgriežas aprīlī.[13] Pārlidojumi galvenokārt tiek veikti dienas laikā, lai gan reizēm zivjērgļi lido arī naktīs, īpaši šķērsojot lielas ūdenskrātuves. Diennakts laikā ar raidītāju aprīkotais Latvijas zivjērglis Ēriks vidēji nolidoja 324 km, bet maksimālais nolidoto kilometru skaits diennaktī sasniedza 602 km.[6] Eiropas putni var ziemot arī Āzijas dienvidos, piemēram, Norvēģijā gredzenots putns tika datēts Indijas rietumos.[17]
Jaunie putni, kas vēl neligzdo, vasaras sezonā neatgriežas ziemeļos, bet turpina baroties ziemošanas vietās. Tādējādi, kad jaunie putni uzsāk ligzdošanu, tie ir spēcīgi un veiksmīgi vecāki.[18]
Barība
Zivjērglis barojas galvenokārt ar zivīm, kas sastāda 99% no visas kopējās apēstās barības.[19] Nomedītās zivis parasti sver 150—300 g un tās ir apmēram 25–35 cm garas, tomēr zivjērglis medī arī mazākas (sākot no 50 g) un lielākas (līdz 2 kg) zivis. Medītas tiek jebkuras zivis, kuras ir šajā lielumā. Zivjērglis lidojumā virs ūdenskrātuves, apmēram 10—40 metru augstumā, noskata medījumu un, sakļaujot spārnus, pikē lejup. Iemērcot kājas ūdenī, tas ar pirkstiem un nagiem cieši satver savu upuri. Ja nepieciešams, zivjērglis spēj arī ienirt. Niršanas laikā tā nāsis noslēdzas.[20] Zivs noturēšanai piemērota ir ne tikai pirkstu anatomija, bet arī pēdu āda, kas klāta ar nelielām bārkstīm.[12] Ļoti retos gadījumos zivjērglis medī arī grauzējus, trušus, zaķus, abiniekus, rāpuļus un citus putnus.[18][21] Zivjērglis ir ļoti veiksmīgs mednieks (74% veiksmīgu medību).[18]
Ligzdošana
Zivjērgļi dzimumbriedumu sasniedz 3 gadu vecumā, bet ligzdot sāk 5 gadu vecumā. Pāri tie veido uz mūžu. Lai arī zivjērgļi parasti ir monogāmi, ļoti retos gadījumos var novērot poliandriju.[18] Zivjērglis ligzdo seklu, zivīm bagātu saldūdens ūdenskrātuvju krastos.[18] Atkarībā no izplatības reģiona tas var būt pie ezeriem, upēm, purvos un mitros mežos, retāk piekrastes viegli sāļo ūdenskrātuvju krastos.[18] Ligzda parasti atrodas 3–5 km krasta zonā. Ligzda tiek būvēta kādā augstā kokā, klintīs, virs stabiem, uz nelielas salas vai uz ūdens, izmantojot bojas, nelielas platformas vai koku sanesumus. Putns labprāt izmanto mākslīgi veidotās ligzdu platformas. Latvijā zivjērglis ligzdu būvē koku galotnēs, no kuras ir labi pārredzama tuvējā apkārtne, tādējādi tā ir pakļauta stipru vēju ietekmei. Ligzdošanai nepieciešams koks ar piemērotu vainagu. Visbiežāk zivjērgļi savu ligzdu būvē ļoti vecās priedēs (aptuveni 150 gadu), kurām ir noapaļota vainaga galotne, vai eglēs ar nolauztu galotni. Samērā bieži putns būvē ligzdu arī nokaltušos kokos, taču tie nav sevišķi noturīgi, tādēļ stiprākā vējā var nogāzties gan ligzda, gan pats koks. Bojā aiziet ne tikai perējums, bet arī putni var pamest teritoriju, ja tuvumā vairs nav piemērota koka jaunai ligzdai.[7] Gadu gaitā ir pierādījies mākslīgo ligzdu nozīmīgums, tās ir drošākas un teritorijai piesaista ligzdojošos putnus.[7]
Eiropas zivjērgļi atgriežas aprīlī, vai retos gadījumos jau martā.[6] Pirmie atlido tēviņi (dažas dienas pirms mātītes) un aizsargā ligzdošanas vietu no konkurentiem, kā arī izpilda riesta rituālu, sagaidot mātīti. Ligzdai materiālus gādā abi kopā, bet ligzdu būvē un krauj mātīte.[18]Ligzdas būvēšanai tiek izmantoti žagari, no ūdens izskalotas koka atlūzas. No iekšpuses putns to izklāj ar sūnām, ķērpjiem, ūdenszālēm un salmiem.[13] Ligzda tiek pielabota un izmantota gadu no gada. Vecākajai mākslīgajai ligzdai Latvijā ir vairāk kā 28 gadi.[7]
Līdzko ligzda ir pabeigta, tēviņš sāk barot mātīti. Jo mātīte ir labāk pabarota, jo tā ir uzticīgāka vienam tēviņam.[18] Mātīte izdēj 2—4 olas, kuras ir baltas ar sarkanbrūniem raibumiem. Inkubācijas periods ilgst 32—43 dienas. Visu šo laiku tēviņš baro mātīti.[18] Tā kā mātīte sāk perēt uzreiz pēc pirmās olas izdēšanas, putnēni izšķiļas dažādos laikos. Pirmās divas nedēļas mātīte paliek pie mazuļiem, tos sildot un apsargājot, bet tēviņš rūpējas par visu ģimeni. Kad putnēni ir paaugušies, tos barot sāk abi vecāki. Atnesto zivi vecāki ar knābi saplēš nelielos gabaliņos un pabaro mazuļus. Arī vēlāk, ja laiks ir ļoti karsts vai auksts, mātīte paliek pie putnēniem, tos sildot vai veidojot tiem ēnu. Abi vecāki nenogurstoši aizsargā ligzdu no iespējamiem ienaidniekiem. Jaunie putni apspalvojas 48—59 dienu vecumā. Vecāki tos turpina barot vēl 2—8 nedēļas, līdz jaunie putni spēj paši sevi uzturēt.[18]
Zivjērglis dzīvo samērā ilgu mūžu. Vecākais zināmais zivjērglis savvaļā sasniedzis 25 gadu vecumu.[18] Tipiski tie dzīvo 7—10 gadus.
Sistemātika
Zivjērglim izšķir 4 pasugas:
Pandion haliaetus haliaetus — nominālpasuga, dzīvo Eirāzijā un Āfrikā;
Pandion haliaetus carolinensis — dzīvo Ziemeļamerikā;
↑Bull J, Farrand, J Jr (1987). Audubon Society Field Guide to North American Birds:Eastern Region. New York: Alfred A. Knopf. p. 469. ISBN 0-394-41405-5.
↑Simpson K, Day N, Trusler P (1993). Field Guide to the Birds of Australia. Ringwood, Victoria: Viking O'Neil. p. 66. ISBN 0-670-90478-3.
↑Steadman D (2006). Extinction and Biogeography in Tropical Pacific Birds, University of Chicago Press. ISBN 978-0-226-77142-7
↑Strange M (2000). A Photographic Guide to the Birds of Southeast Asia including the Philippines and Borneo. Singapore: Periplus. p. 70. ISBN 962-593-403-0.
↑ 14,014,1Osprey, Connecticut Department of Environmental Protection. 1999. Retrieved 30 September 2007.
↑Forsman, Dick (2008). The Raptors of Europe & the Middle East A Handbook of Field Identification. Princeton University Press. pp. 21–25. ISBN 0-85661-098-4.
↑Peterson, Roger Tory (1999). A Field Guide to the Birds. Houghton Mifflin Company. p. 136. ISBN 978-0-395-91176-1.
↑Mundkur,Taej (1988). "Recovery of a Norwegian ringed Osprey in Gujarat, India". J. Bombay Nat. Hist. Soc. 85 (1): 190.
_(2).jpg)
.jpg)
